Dvēseles spogulis0

(Mazs, pa-aizvēsturisks slima suņa murdziņš, sarakstīts 2000. gadā, atceroties savas vidusskolas draudzenes tekstus. Varētu būt aktuāls arī šā brīža sabiedrībai...)

Katra cilvēka dzīvē ir kaut kas tāds, kam viņš piegriež visvairāk vērības, kas ir viņa apsēstība, varētu teikt, kaislība, indivīda vājums vai spēks, kurā tīrā veidā izpaužas personība, bez sārņiem un piemaisījumiem; tā ir patiesā motivācija darbiem, bieži vien atšķirīga no apzinātās un vārdos atklāti paustās.
Viņas apsēstība bija pašas seja.
Ļoti pareizas ovālas formas, bāla, izteiksmīga, bez mazākajām novecošanas pazīmēm, brīnišķiem zobiem, kupliem gariem matiem, kuri kā dārgs ietvars apņēma šo patiesi apbrīnojamo seju.
Nekad nebiju redzējis skaistāku.
Tā izstaroja sāpinošu pilnību. Šī seja.
Tā bija viņas dzīves jēga. Šī seja.
Jau kopš bērnības viņa dzīvoja vienīgi savai sejai. Tā aizstāja dvēseli. Šī seja. Vai viņa vispār zināja, kas dvēsele tāda ir?
Viņasprāt, dvēsele nebija nekas reāls – aptaustāms, pielaikojams, citu priekšā izrādāms. Dvēsele negreznoja. Dvēseles dēļ neapskauda. Pat skaudībai vajadzēja nopietnāka pamata.
“Kālab rūpēties par dvēseli, ko tāpat neviens neredz,” mēdza sacīt mātes labākā draudzene, kas reizēm ienesa ārzemju modes žurnālus un dažādpreču katalogus. “Cilvēks nav cimds, kuru var apvērst arī uz otru pusi.”
Acīm apslēpta, dvēsele, ja tāda vispār bija, atradās cilvēkā pārāk dziļi.
Viņa pētīja anatomijas grāmatu, dvēseli meklēdama, slāni pa slānim graužoties iekšienē.
Viņa neatrada. Bez muskuļu šķiedrām, kauliem, asinīm un limfas cilvēkā nebija nekā cita. Nekā, kas kaut nedaudz līdzinātos dvēselei. Ķermenis bija tukšs un aizņemts vienīgi ar sevi, tālab alkatīgs un tirānisks. Tā nervu impulsi nebija ignorējami. Kamēr vien cilvēks bija dzīvs, taisni ķermenis pastāvīgi prasīja savu, iegrožoja, pastāvīgi lika kaut ko vēlēties – ēst, dzert, ģērbties, izskaistināties, drāzties, atviegloties. Kā lai tajā rastos vieta dvēselei?
“Maija beigās, kad saplauka jasmīnkrūmi un līdz ar ziedu smaržu uzvēdīja ilgas pēc kaut kā neizteikta, meitenes mēdza lasīties bariņos un pārrunāja pašām vien zināmas un svarīgas lietas, un spēlēja dīvainu jautājumu spēli,” viņa vēlāk atminējās. “Dīvainu tāpēc, ka bija tikai viens jautājums: “Kāda tu vēlies būt – gudra un laimīga vai skaista un laimīga?” Ko vēl dīvaināku darīja tas, ka bija tikai viena pieņemamā un iespējamā atbilde: “Skaista un laimīga.””
Protams, kam gan bija vajadzīga gudrība? Tā vienīgi atbaidīja vajadzīgos vīriešus, caurcaurēm drāzeniskus vīriešus, kuriem bija nauda. Daudz naudas, ko tērēt ar skaistām sievietēm – modelēm, aktrisēm, dziedātājām. Ļaunākajā gadījumā vismaz ar mačkām – elegantām sievietēm, kas pārdeva sevi, lai nodrošinātu skaistu un saldu dzīvi, la dolce vita, par kuru Raiens Pariss dziedāja kādā dziesmiņā.
Vīriešiem, kuri deva naudu, nevajadzēja būt skaistiem; pietika ar to, ka viņi bija paciešami. Tā bija pasaule, pār kuru rokrokā valdīja skaistums un nauda.
“Tā bija skaistu cilvēku skaistā pasaule, kurā neglītajiem un nabagajiem ieeja bija liegta. Viņi šo skaisto un saldo dzīvi varēja vērot vienīgi pa durvju spraudziņu, skatot ilustrētajos žurnālos skaisto un eleganto sejas, ķermeņus un aksesuārus, lasot bulvārpresē aprakstus par skaisto un slaveno dzīvi, dēkām un izpriecām, izdzīvojot aizkustinošas filmas par skaisto un bagāto asarām, ciešanām un noziegumiem, paši to nebaudīdami. Un kur tad vēl tās visas brīnišķās lietiņas, kas bija domātas vienīgi skaistajiem, slavenajiem, bagātajiem: lieliskie līdzekļi, kas aizkavēja vecuma tuvošanos un nodrošināja gandrīz nevīstošu skaistumu, luksusa nieciņi, kas darīja dzīvi patīkamu un vieglu,” viņa tikko manāmi pasmaidīja.
Tā bija mūsu pirmā intervija un pirmā reize, kad es ļāvos viņas burvības neatkārtojamajam valdzinājumam. Turpmāk mēs tikāmies vēl vairākkārt un katru reizi viņas izkoptā aura, stāja un valoda atstāja uz mani gandrīz hipnotisku iespaidu.
“Kas attiecas uz šīm lietām …”
“Vīrieši?”
“Patiešām vēlaties zināt?”
“tie faktiski arī bija lietas, ieraudzītas skatlogā un uz karstām pēdām iekārotas – tūlīt, bez kavēšanās – gluži kā lūgsnā: “Mūsu Tēvs, dienišķo maizi dod mums šodien”. Šodien, bet ne rīt. Sakaltusi vakardienas dienišķā maize nevienam nav vajadzīga.”
Viņas diena sākās ar to, ka viņa vairākas stundas pavadīja spoguļa priekšā, tīksminādamās par sevi. Spogulis bija viņas labākais draugs, mīļākais un sarunbiedrs, iespējams tāpēc, ka nekad neiebilda un vienmēr piekrītoši atbildēja uz viņas vaicājumu: “Kura ir visskaistākā?”
Tā bija it kā iesildīšanās.
Pēc tam pie darba ķērās kosmetoloģe un masiere vienā personā, kuru viņa algoja un kuras uzdevums bija pēc iespējas ilgāk saglabāt apbrīnas vērto seju ziedošu un jaunavīgu.
Pēc tam viņa uzkrāsojās. Kaut arī viņa to neatzina, tas tomēr bija lietderīgi sabiedriskās domas ietekmēšanai. Nu viņa varēja teikt savām ne pārāk glītajām paziņām: “Redziet, ja pieliek kaut nelielas pūles, mums katram var būt, ja ne ideāla, tad vismaz pievilcīga seja.”
Bet seja, viņasprāt, vispirmām kārtām bija cilvēka dvēseles spogulis.
“Mūsu raksturu un noslieces pilnībā atklāj mūsu sejas,” viņa mēdza teikt.
“Mūsu sejas, nevis acis, ir īstais dvēseles spogulis; acis ir tikai viena sejas detaļa. Vai jūs esat redzējuši daudz neglītu acu?” viņa parasti turpināja, ja sarunas biedrs, spogulis vai nespogulis, viņai tomēr iebilda. “Protams, ne. Bet neglītas, es pat teiktu dzīvnieciskas sejas? Cik uziet? Redziet nu, man bija taisnība.”
Savulaik viņa bija interesējusies par fiziognomiku. Pamatīgi izstudējusi milzums grāmatu. Tāpēc sarunās arvien mēdza iepīt pa citātam, lai pamatotu savu spriedumu par kādu cilvēku: “O, tam nu gan es redzu cauri. Viņš ir blēdīgs, jo viņam ir ass, uz priekšu izvirzīts zods.” Vai arī: “Ko gan citu no viņas varēja gaidīt, viņai taču ir tik plāni un mīksti mati!”
Taču, viņasprāt, svarīgākais nebija vis fiziognomikas grāmatās lasītais, bet gan sejas atbilstība noteiktiem, gadsimtos izkoptiem skaistuma kanoniem.
Ja cilvēks tiem neatbilda, viņa no tā vairījās, lai arī cik labi pārējie par viņu neizteiktos.
“Viņam piemīt viens no sejas grēkiem,” tādos gadījumos viņa sacīja.
Viņai bija vesela sistēma dažāda smaguma sejas grēku: iedzimtie sejas kopformas grēki, ādas stāvokļa grēki, vaibstu veidojuma (ausu, acu, deguna mutes, zobu). Taču visļaunākie bija dzīves laikā iemantotie kroplību grēki tādi kā brilles, rētas, sakodiena grēki.
“Kroplība ir Dieva sods par kaut ko slēpjamu, un viss, par ko nedrīkst uzzināt apkārtējie, ir nosodāms. Tādā sabiedrībā kā mūsējā visam jābūt sejā ierakstītam, kā tautā saka – uz pieres.”
“Ar brillēm cilvēks nemēdz būt skaists,” viņa reiz sacīja vīram, kad tas bija vaicājis, kāpēc viņa izvairās no sastapšanās ar vīrabrāli.
“Tas, kurš to teicis, laikam uzskata, ka skaists ir tāds cilvēks, kurš iet krizdams klupdams, izmisīgi taustīdamies gar sienām, tverdamies pie priekšmetiem, vai arī tāds, kurš pastāvīgi iekrīt kādā kanalizācijas šahtā vai grāvī.”
“Mīļais,” viņa bija tam atbildējusi, “tā ir mūsu gadsimtam raksturīgā nežēlības sērga. Kas nav cienīgs dzīvot, lai iet bojā!”
Pēc tam viņa stājās pie savu pienākumu izpildes.
Viņa pulcēja ap sevi vienīgi skaistus cilvēkus. Viņa dibināja partiju skaistiem cilvēkiem, lai palīdzētu tiem adaptēties sabiedrībā, kurā tos visu laiku apskauž.
Es piedalījos atklāšanas sapulcē.
Viņa eleganta uzkāpa uz paaugstinājuma.
Lejā, cik skats varēja tvert, pletās cilvēku masa, daudzgalvaina, plecos saaugusi masa.
Viņa sāka runāt.
“Līdzpilsoņi!” viņas balss aizskanējās klusa, gandrīz kā no padebešiem nākdama, taču ik vārds rada atbalsi līdzpilsoņu sirdīs. “Es vēlējos jums pastāstīt par mūsu problēmām. Mēs esam lemti bojāejai: mūs apskauž un izmanto. Jā, gan, sabiedrība izmanto mūsu svaigās sejas un tad par mums aizmirst…”
Piekrītošs pūļa rēciens.
Sākumā tas atgādināja attālu jūras šalkoņu gliemežvākā, atmiņas par viļņu balss vienotību un spēku, tad pieņēmās skaļumā, spējā bangu rēkoņā triecoties pret laikazoba izgrauzto aizspriedumu krastu. Rokas, dūrēs savilktas, cēlās augšup.
Dzirdēju, kā reportieris netālu no manis kliedza telefona klausulē: “Viņa ir satriecoša! Patiešām tautas balss! Viņa pateica skaļi to, par ko mēs visi klusībā domājām! Tu zini, baigi lieliski būtu pamosties no rīta kopā ar foršu meiču, nevis ar to riebīgo blāķi, kas nez kāpēc vēl joprojām ir mana sieva!”
Viņš nebija vienīgais, kas tā domāja. “Tādā gadījumā es varēšu ieņemt sava kolēģa labāk apmaksāto vietu, jo man atšķirībā no viņa nav briļļu un atļukušu ausu,” sprieda kāds cits.
Kad viņa nokāpa no paaugstinājuma, cilvēki cits caur citu klaigāja: “Mūsu seja! Tautas seja!”
Nu, vai es nebiju lieliska, viņas samtainais vaigs itin kā vaicāja pret viņu pavērstajām fotokamerām, un visiem, redzot šo patiesās pilnības vīziju, aiz apbrīnas aizrāvās elpa.
Piesteidzās kāds žurnālists.
“Tikai pāris vārdu!”
“Jā?”
“Ja jūs iznīcināsiet visu neglīto, skaistā jēdziens kļūs lieks. Kļūs lieka arī pati ideja par skaisto.”
“O, zināmā mērā pretstati saglabāsies vienmēr. Kad būs iznīdēts viss tīri un vulgāri neglītais, mēs ķersimies pie mērķtiecīgas vidusiezīmju izskaušanas. Soli pa solim, līdz galu galā nonāksim pie spraustā mērķa: izveidosim pārskaisto rasi, kuras ikviens īpatnis līdzināsies seno grieķu un romiešu mākslas labākajiem paraugiem. Tas būs skaistums savā pirmveidā. Tāds, kāds tas bija pirms cilvēks to sagānīja.”
“Tātad, ja es esmu pareizi sapratis, jūsuprāt, cilvēkiem kaut kādā tālā vai pavisam netālā nākotnē nepiemitīs nekas no tā, ko mēs esam pieraduši saukt par personību iezīmējošajām īpatnībām…”
“Protams. Jo skaistums savā ideālajā pirmveidā nebija individuāls. Individuālais parādījās vēlāk, rasei degradējoties. Nākotnes cilvēkam kā tīršķirnes eksemplāram, ja tā varētu izteikties, vajadzēs būt perfektam no galvas līdz pat kāju pēdām.”
“Vai no tā necietīs cilvēka intelekts?” ievaicājās kāds cits žurnālists.
“Tīršķirnes eksemplāra vērtību nenosaka inteliģences koeficients un …”
“Es apšaubu, ka cilvēki kaut ko tādu pieļaus…”
“Kā lūdzu?”
“Es apšaubu, ka cilvēki pieļaus to, ka viņi tiek iznīcināti kā individualitātes šobrīd, kad uzmanības centrā ir personība, un tās nozīme sabiedrības attīstībā nav noliedzama..”
"Vārdi! Tukši vārdi! Vēl nekad… Es uzsveru – NEKAD – iepriekš cilvēks nav vēlējies saplūst homogēnā masā, kuras katru īpatni raksturotu vieni parametri: viens krūšu, gurnu un vidukļa apkārtmērs. Tieši tā ir vienlīdzība vārda patiesajā nozīmē, proti, neatšķirīgums, vienādība. Personas iezīmes cilvēku var kavēt iekļauties sabiedrībā. Vai bērns, kurš slapina gultā, pēc jūsu domām ir laimīgs?"
"Piedodiet, taču es tā labi…"
"Tā ir alegorija. Bērns, kurš slapina gultā ir mūsdienu personības simbols. Viņu tā nomocījušas visas neauglīgās pļāpas par to, cik svarīgi atšķirties no citiem. Slapjās gultas, viņa atšķirības dēļ, viņu nicina, apsmej, uz viņu rāda ar pirkstiem, un pienāk brīdis, kad viņš saprot, kāpēc tas ir tā. Un tad viņš vēlas tikai vienu – neatšķirties, – jo tad, un viņš to labi saprot, pazudīs visas viņa problēmas… Cilvēka patiesā vēlme ir neizcelties, jo cilvēks nevar dzīvot citādāk kā vien iekļaujoties sabiedrībā, ieritinoties Mātes-Sabiedrības sargājošajā klēpī … Skaistums un nauda kopīgiem spēkiem ir vienmēr pārvaldījuši pasauli, un es nezinu nevienu iemeslu, kāpēc lai tas tā nebūtu arī uz priekšu."
Aizmugurē ieslēdzās televīzijas monitori. Rādīja reportāžu – stihiskas manifestācijas ielās. Cilvēki nēsā viņas portretus, skaļi skandēdami lozungus. Aizgrābtības pārņemti viņi izvelk ārā no mazas, smirdīgas bodītes kādu visnotaļ neglītu vīru. Operatora kamera pieklūp tā sejai. “Mēs sarīkosim vēl vienu kristālnakti, ja vajadzēs!” kāds kliedz sadzirdamības robežās. Vīreļa seja izviebjas bailēs un kļūst vēl derdzīgāka. Tad liels, smags zābaks ietriecas tajā. Pašķīst dergļa purslas, asinis un zobi. Pleķi uz kameras. Viss.
Pametu acis uz viņu.
Viņa stāvēja smaidīdama sastingušu skaistuma konkursa uzvarētājas smaidu. Lūpas uzrauktas, pērļainie zobi atiezti līdzeni jo līdzeni daiļi vīdēja savās vietās.
“Es neizprotu tos ļaudis, kuri klaigā: “Tas nav skaistums, tas ir genocīds!”” mirkli vēlāk viņa sacīja lielākās ziņu aģentūras pārstāvim, kurš kāri lasīja ik vārdu no viņas pilnīgajām lūpām. “Mēs tikai cīnāmies par savām tiesībām. Un, manuprāt, tas būtu katra godīga pilsoņa pienākums.”
Tas bija apogejs. Viņa kļuva ārkārtīgi populāra masās. Daudz braukāja apkārt un piedalījās dažāda mēroga skaistumkonkursu žūrijās, sijājot pretendenšu starpā graudus no pelavām.
Viņu dēvēja par Tautas Seju, jo viņa cīnījās par sakoptību ne tik vien sejā, bet arī dvēselē.
“Mums vajag veidot mūsu tautas dvēseli caur seju,” skanēja viens no partijas platformas lozungiem.
“Neglītiem un kropliem cilvēkiem nav vietas mūsu vidū. Viņus vajag izdzīt no sabiedrības kā spitālīgos, nometināt slēgtos rezervātos, aizliegt vairoties un sterilizēt!” viņa sacīja savā pirmsvēlēšanu runā. “Cīnīsimies par skaistām sejām, tad arī mūsu dzīve sakuplos kā ziedu pilns dārzs!”
“Tā ir mūsu laikmetam raksturīgā nežēlīgā nepieciešamība. Kas nav cienīgs dzīvot, lai iet bojā!” viņa beidza uzrunu ar savu iemīļoto teicienu.
“Kāpēc cilvēki protestē pret Bārbiju?” viņa sacīja vienā no priekšlasījumiem. “Tapēc, ka viņi neapjauš patiesa skaistuma apskaidrojošo būtību. Jūs sakāt, bērni, kas nav līdzīgi Bārbijai, reizēm izdara pašnāvību? Jo labāk, kas nav cienīgs dzīvot, lai iet bojā! Mēs atbalstām tādu dabisko atlasi, kurā uzvar skaistākais!”
Piekrišanas saucienu un aplausu vētra.
Viņu ievēlēja.
Domājams viņa vēl ilgi atminējās šo triumfālo dienu.
Ziedi kupenām kaisījās viņas ceļā. Šampanietis pludoja. Visā valstī notika skaistuma konkursi pa godu viņai – Tautas Sejai.
Beigas gan viņa neatcerējās.
Kādā asā pagriezienā viņas mašīna apgāzās.
Kad viņa atmodās no ilgās nemaņas, viņas vīrs teica: “Zini, mīļā, es pats gan varētu dzīvot kopā ar tevi, taču kā uz to raudzīsies pārējie cilvēki, kuri akli uzticējušies taviem cēlajiem principiem?”
“Bet pastāv taču plastiskās operācijas!”
“Bet tu taču pati sacīji, ka plastiskās operācijas ir riebīgs mēģinājums maldināt līdzcilvēkus.”
Draudzenes sprieda: “Es jau sen domāju, ka viņai ir kaut kas aiz ādas. Jā, kas sejā ierakstīts, nav izcērtams.”
Tuvākie cilvēki stāstīja, ka viņa vairs netīksminoties spoguļa priekšā. Godīgi sakot, es viņu sapratu. Nebija vairs par ko.
Tad pienāca diena, kad es redzēju viņu pēdējoreiz.
viņa pameta skatu spogulī. Ļāva tam izslīdēt no pirkstiem, nosvērti un mierīgi vērodama, kā tas krīt tālu, tālu lejup. Kad tas, sašķīstot lauskās, uzmargoja saulē, viņa nomurmināja: “Kas nav cienīgs dzīvot, lai iet bojā…”
Nedz viņas, nedz spoguļa lauskām nebija nozīmes.
Tad viņa nokāpa no palodzes, uzmeta čadrai līdzīgu plīvuru, iesēdās tumšlogotā automobilī, kas viņu aizvizināja uz pašu attālāko rezervātu, prom no sabiedrības modrās acs.
Vairāk par viņu neesmu dzirdējis neko. It kā viņas nemaz nebūtu bijis.
Paradoksāli, vai ne?