http://spoki.tvnet.lv/literatura/Donors/728299
Kādu brīdi es vienkārši kliedzu palīgā, bet nekas nemainījās. Ko es biju izdarījusi?
Es lēnām atslīgu pret vienu no busiņa malu, un savilku kopā ceļgalus, un pievilku sev klāt. Galvā tika daudz domu līda laukā. Es tagad tikšu izvarota? Vai mani kāds maniaks nogalinās vai spīdzinās? Varbūt šis viss ir tikai domāts manai pārmācīšanai! Par pēdējo domu es maz ticēju, ka tā varētu būt, bet vienalga es vēlējos ticēt, ka tā ir.
Pēkšņi acīs parādījās asaras, un es sāku raudāt. Ne šādi biju domājusi nomirt! Pieliku rokas pie sejas un šņukstēju. Kāpēc man bija jābūt tik durai, un jāuzticas svešiniekam, kuru es pat nebiju redzējusi?
Pēkšņi sauju uz rokas kaut ko siltu un mitru ātrumā pacēlu rokas gaisā, un centos saskatīt, kas ir uz manas rokas. Šeit bija ļoti tumšs, bet busiņš bija ļoti vecs, tādēļ durvīm bija maza sprauga, pa kuru ielīda gaisma stars.
Es pavērsu pret šo nicīgo gaismu savas rokas un ieraudzīju uz tām asinis. Ak nē, vēl man vajadzēja, ka man no deguna tek asinis. Tā bija diezgan bieža parādība man, jo parasti uz lielāku satraukumu man vienkārši sāka asiņot deguns.
Nogūlos uz busiņa grīdas, un pieliku pie deguna savas jakas piedurkni, lai apturētu asiņošanu.
Es vēroju griestus, un centos pie sevis nomierināties. Tā nevarēja notikt, it īpaši ar mani tagad! Ko es biju tādu izdarījusi?
Pēkšņi busiņš apstājās, un kāds izkāpa ārā no busiņa, vismaz pēc sašūpošanas to varēja noprast. Tad atvērās busiņa aizmugurējās durvis apžilbinot mani ar saules gaismu.
“Eu mums ir problēmas!”vīrietis, kas atvēra durvis nokliedza, un diezgan neapmierināti skatījās uz mani.
Es labprāt, tagad viņam kliegtu virsū vai mestos bēgt, bet to visu mans deguns neatļāva.
“Kas ir?”dzirdēju kā nokliedzās vēl viens vīrietis.
“Viņa ir bojāta prece!”vīrietis aizmugures atkliedza pretim.
Dziļi sevī es priecājos, ka viņi ir novērtējuši mani par bojātu preci, bet ārēji es biju ļoti sašutusi. Kā mani varēja nosaukt par bojātu preci? Par preci?
Un tad es nobālēju, ko viņi domāja iesākt ar mani?
