Sveiki, sveiki, priecīgus Ziemassvētkus, un laimīgu jauno gadu. Nolēmu uzrakstīt daļu, jo ceru, ka jums patīk, lai jums jauka šī diena ! Beidzot ir sniegs ! Rakstat komentāros
Apgriezu māju kājām gaisā, meklējot tikai ar ko uzkrāsoties. Atradu kaut kādu vecu, sarkanu, ķirškrāsas lūpukrāsu, tā krāsoja labi, bet uz manis neizskatījās diez ko labi. Mammas somiņā atradu kaut ko no kosmētikas -pūderi, krēmu, un smaržas, no 70s. Dīvaini ko tās vēl tur darīja ? Uzklāju uz sejas mazu kārtiņu krēmu, un pūderi, tad paņēmu rokās smaržu pudelīti, smaržoja pēc rozēm, un kafijas, nu kā jau 70s. Tagad apģērbs, tā kā man mamma iemācīja šūt pirms 9 gadiem, es sameklēju dažādus apģērba gabalus, un uzšuvu no tiem kleitu. Sanāca diez ko šiki. Nu bija laiks piemeklēt kurpes, tas bija viegli, uzvilku parastas laiviņas, un devos ceļā, uz pieturu, lai brauktu pie Maika.
Pieturā jau stāvēja autobuss, es fiksi iekāpu iekšā, un devos uz lielo pilsētu. Izkāpu ārā vienā pieturā, kurā stāvēja Maiks ar ziediem. Super ! Vai tas man ? Es biju samulsusi, es izjaucu savu asti, un izlaidu skaisti matus.
-Missija, tā tu ? -Atskanēja rupja balss, man no aizmugures. Es nosarku, ļoti, ļoti, daudz. -Ev, tu esi sarkana ! Nomierinies, tas esmu tikai es, un ar ziediem un viss. Tici man !
-Jā, es, sveiks, piedod, es tiešām samulsu. Piedod, nu dien ! Kur dodamies ? -Mēs stāvējām pieturā un viss.
-Es nezinu, mēs varam aiziet tepat uz vietējo ''cafe'', tur ir tik garšīgas kūciņas ! Kas tev jauns vispār ? -Es gribēju viņam iesist, jo par numuru... tas ir nepieklājīgi, var taču vienkārši iedot rokās, un viss, nevis līst svešās kabatās.
-Man nekā jauna nav ! Es tikai par vienu lietu ... kāpēc tu man kabatās ieliki savu numuru, ja vienkārši varēji iedot rokās ! -Viņš noskūpstija manu roku.
-Nu piedod, tu tāpat saņurcītu to lapiņu, vai nu man iemestu sejā, vai tuvākajā miskastē. Es tevi zinu. Žēl, ka tev nav draugu. -''Ko ?! Man nav draugu ?!'' -Mana iekšējā balss palika dusmīga.
-Man ir, tikai citā rajonā, es pārvācos uz šejieni pirms 2 gadiem, ir grūti šeit iedzīvoties, te ir tikai visi bagātnieki, viņi mani apceļ, tas mani mazliet ietekmē, un tā ir katru dienu, nedēļu, mēnesi, un gadu, bet man tā ir jau kā rutīna.
-Nu jā, Missij, tev gan grūti iedzīvoties, āāā re esam klāt ! -Tā bija liela ēka, ar dzeltaniem ķieģeļiem būvēta, ar lieliem burtiem rakstīt ''cafe'', es biju lielā šokā.
Mēs iegājām iekšā, man nebija vārdu, tur bija tik skaisti ! Nebija ko teikt. Mēs apsēdāmies pie loga galdiņa, skats arī bija brīnumains, uz cafe dārzu, es laikam dzīvoju pasakā.
-Ko pasūtīsiet ? -Kāds glīti tērpts oficiants, pienāca pie mums. Maiks uzsāka runāt.
-Man lūdzu, 1 šokolādes kruasānu, piparmētru tēju, siera bulciņu, un to visu uz vietas, un dāmai ? -Viņš uz mani norādīja ar roku.
-Man... ēēēmm....siera kruasānu, ogu pīrāgu, un mojito, un to arī visu uz vietas, paldies ! -Viņš pateica ''paldies'', un mēs gadījām, kad mums atnesīs ēdamo.
Es skatījos pa logu, uz saulaino dārzu, bet Maiks no manis nevarēja ne aci novērst, es nosarku lēnām.
-Ko tu tā skaties it kā es būtu kaut kāds 8. Pasaules brīnums ? -Skatījos uz Maiku, un gaidīju viņa atbildi.
-Tu jau arī esi 8. Pasaules brīnums, tikai mans...
Lūdzu izsakat savas domas, komentāros, gaidu !!!
