Sveiki, spocēni ! Cerēju, ka jums varētu patikt šī daļiņa, un tāpēc nolēmu to uztaisīt, lai jums veiksmīgs šīs dienas vakars !!!
Diena jau bija pagājusi jau taisījos braukt mājās, eju uz garderobi, visi smejas, ir ar draugiem, es vienīgā bēdīgā. Velku savu melno, ādas jaku virsū, izņemu ārā, no tās matus, un jau grasos iet, bet mani kāds apstādināja. Es nezināju, kas tas bija !
-Sveika, Missija ! Re tavs kontroldarbs matemātikā, atkal kārtējais 3, ja tā turpināsies, tad es būšu spiesta tevi izslēgt no šīs skolas.
-Tas nav godīgi ! Manas sekmes ir ļoti labas, ik sevišķi ģeogrāfijā, un anatomijā, un arī igauņu valodā.
-Nekāds ''bet'' ! Es jau skaidri un gaiši pateicu, ja tā turpināsies būsi izslēgta. Vai viss ir saprasts ?
-Jā, Melderes kundz ! -Es atšviepu lūpu.
Es atvadījos no skolotājas, un ejot ārā no skolas atradu tuvāko miskasti, saplēstu mazās skaidās kontroldarbu, un izmetu to, man to vairs nevajadzēja. Es biju ļoti dusmīga. Uz pieturu arī bija jāiet diezgans gabaliņš. Es gāju lēnām uz pieturu spaidot telefonu, jo man nebija, kur steigties, jo mamma ratiņkrēsla pati varēs tikt galā. Es joprojām nebiju diez ko laimīga. Paskatījos uz aizmuguru, tur ir pilns ar studentiem, kuriem jau nodarbības ir beigušās, tur gāja Anete, Roberts, un Maiks. Bija tāda sajūta, ka es tūlīt ižšķaidīšu telefonu pret asfaltu. Maiks smējās, jo viņam laikam ļoti ''patika'' Anetes stāstītie jociņi.
Viņš man pagāja garām un piemiedza ar aci, tas bija man iekšējs šoks, bet ārēji neko daudz neizrādīju, tikai neglīti pasmīnēju, man tas bija apnicis. Tikai apsēdos un turpināju sarakstīties ar savu diezgan tālo māsīcu, ar kuru es satikos tikai reizi gadā, bet ja paveicās tad divas reizes gadā mēs varam tikties. Līdz atkal atgriezos reālajā pasaulē, un dzirdēju, ko Anete ar Robertu, stāsta par mani Maikam.
-Zinu, jā, viņa, ir smukiņa, bet viņa ir diezgan padumja, viņa nav normāla, viņai kaut kas nav kārtībā. Nē, nu ja tu gribi viņu par savu ''draudzenīti'', tad ej pie viņas un uzaicini viņu uz dejām.
Nezinu vai viņš to tiešām darīs ...
