Autore: Nataļja Fomina
Diena muļķes sabiedrībā4
155
0
Tātad nepatikšanas viņa sagādāja jau no paša rīta. Pirmkārt, viņa atteicās brokastot, brokastu pārslas – sūds, auzu putra – sūds, jogurts – sūds, tikai dzer kafiju no manas mīļākās krūzes un čīkst: “ko man vilkt mugurā? Nu ko lai es velku mugurā?”. Prasa saldo krējumu un sieru. “Kā nav? Es taču vakar lūdzu nopirkt! Ko nozīmē nepaspēji? Tu vakar vakarā gāji uz veikalu, es vēl pateicu, lai neaizmirsti sieru.” Grūž mani nost no spoguļa, lien krāsot savu briesmīgo make-up. Nu kā tā vispār var krāsoties? Rītā!
“Nu kur tu tāda iesi, tā nedrīkst!”
“Bet es darīšu”, atbild viņa, “man pofig, tu zini”.
Es jau gatava stāvu pie durvīm, melns kostīmiņš, kurpes – viss kā pieklājas, pašai riebjas, bet ko lai dara, es ievēroju noteikumus, bet viņa pa to laiku izskrien no istabas briesmīgā spilgti dzeltenā krekliņā ar kaut kādu idiotisku uzrakstu virsū. Tik šausmīgi, bet labāk viņai neko neteikt, savādāk atkal būs histērija trīs stundu garumā, un mēs vispār nekur nepaspēsim.
Uzvilkusi vienu kroseni, viņa atceras, ka nepārbaudīja e-pastu un aizlec uz vienas kājas līdz datoram, pēc mirkļa iziet no istabas ar drūmu un bezcerīgu sejas izteiksmi. Bet savādāku es viņu jau sen neesmu redzējusi.
Tu man teici, ka ar viņu vajag mierīgāk, savaldīgāk, bet es nevaru, nu nevaru, nav man spēka valdīties. Tikko izejam ārā, viņa kaprīzi ver vaļā muti, bet es jau zinu, ko viņa teiks: “mēs vai tad nebrauksim ar taksi? Nebrauksim? Brauksim ar visādām salašņām autobusā? Nu braucam ar taksiiiiii!” Un iesit man pa ribām, ļoti sāpīgi, pa ribām. Kāds taksis, ja man nav naudas taksim. “Melo, nu kāpēc tu melo, es tavā makā redzēju kaudzi naudas, un noteikti arī kontā ir kaut cik, tu visu laiku melo, braucam ar taksi, jā!!!” Ja atteikšos, būs vēl ļaunāk, viņa sāks kaukt, varbūt arī raudāt, var pat apvemt kādu autobusā, ja izdomās.
Velns ar viņu, skrienam uz taksi. Iesēžamies. Aizmugurējā sēdeklī sēžot, viņa rāda neapmierinātas grimases, dusmojas un tad stiepti un domīgi jautā: “kad galu galā viņš atbrauks? “
Es gribu kliegt, KLIEGT, bet atbildu mierīgi, savaldīgi, kā tu mācīji: “3.decembrī, mīļā, trešajā, tu pati to lieliski zini.” ”Un cik ilgi būs tā laime?” – viņa nikni jautā, grib skandālu, bet es mierīgi turpinu: “nedēļa, tā būs nedēļa, tu taču zini, tu to pat uzzināji agrāk par mani”.
“N-E-D-Ē-Ļ-A-A-A?” – viņa atkārto tēlotās šausmās, itkā to dzird pirmo reizi. Es klusēju, savilkusi pirkstus dūrēs, un mēģinu savaldīties, goda vārds - mēģinu.
“Gribu ēst”, viņa pēkšņi paziņo, atgāzusies sēdeklī. “es gribu ēst, iebrauksim Makdonaldā, gribu kartupeļus un bulciņu ar ķiršiem”. “Kkkāds makdonalds”, es jau sāku stostīties, “kkkkāds, ja es tāpat jau kavēju, jo tu nekad nespēj laicīgi savākties, kāds makdonalds, pie velna nē!!!”
Viņa sāk spiegt, ne pārāk skaļi,viena griezīga nots: īīīīīīīī. Tad skaļāk: ĪĪĪĪĪĪĪĪĪ. Taksometra vadītājs vieglās šausmās. “Esiet tik laipns, gar Makdonaldu, lūdzu, nobrauksim.”
Tūlīt pat viņa ieloka pārcepto mīklas izstrādājumu ar nesaprotamu pildījumu , visa nosmērējas lipīga, bet vismaz klusē – brīdi. “Bet padzerties?” viņa atceras. “Padzerties! Tu gribi lai es aizrijos ar šito sauso draņķi? Dzert! Nopērc kolu, jā, kolu, kolu, kolu. Gribuuuuu!”
Kaut kādā kioskā nopērku viņai kolu, diētisko, pasniedzu viņai, (ņem, ņem, ņem) . Skaļi padzeras un domīgi skatās uz mani. Es zinu, ko viņa tūlīt teiks, diemžēl nekļūdos. “Tad kad viņš būs šeit?” Trešajā, atbildu, trešajā! “un uz cik dienām šitā laime?” un nikni turpina ”pie velna atbrauks, aizbrauks, mēs tiekamies reizi trijos mēnešos, četras reizes gadā! Kāda velna pēc man to visu vajag, atbrauks, aizbrauks, bet man vēlāk 2 nedēļas jākauc, jāslāpē bada sajūta pēc viņa. Ar ko slāpēt? Tukšumu man ar ko aizpildīt? Nē, tu man pasaki pasaki!!!”
Es klusēju, es ātri eju, jo jau drīz, jau tūlīt ieiešu birojā, atvēršu durvis, ieslēgšu datoru, tējkannu, sildītāju, radio, (tieši tādā kārtībā,) izvilkšu no atvilktnes “novopassit” un blašķīti ar konjaku, pašu lētāko, (taupu taču), un sajaukšu kokteilīti ”Bremžu šķidrums”, un lietošu iekšķīgi… daudz. Un tad viņa vēl tikai pāris reizes iedunkās mani un uz laiciņu beidzot aizvērsies – tā iemīlējusies muļķe, kas dzīvo manī.
Tev patiks šie raksti
