local-stats-pixel fb-conv-api

Depugnes run in aeternum (21)8

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-20/765516">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-20/765516

Deugnes run in aeternum

Cīnies vai skrien mūžam

Iegāju dzīvoklī un sveicināju ģimeni, kas sēdēja pie lielā virtuves ēdamgalda. Man palika tik patīkami, redzot visus tuvākos radus kopā, vienā vietā, pie viena galda. Mani pamanīja, ejam garām virtuves durvīm, un sauca, bet atrunājos, ka jāpārģērbjas. Patiesībā es vēlējos pabūt viena, un līdz ko apdomātu visu, dotos lejā uz vakariņām. Uzkāpu uz istabu un iekritu gultā. Es sāku nožēlot, ka sacēlu tādu traci, bet Zena izgājiens mani patiešām nobiedēja. Es tajā brīdī sajutos bezpēcīga, neaizsargāta, nodota, bet šādas sajūtas man nepatika, tāpēc izrādīju aizsardzību. Es neatklāju vai vismaz centos neatklāt savu vājo pusi. Ikdienā biju spēcīgs cilvēks. Ja es vēl kādreiz satikšu viņu, tad atvainošos. Ja viss paliks starp mums abiem nopietni arī Zens kādreiz atklās manu patieso būtību, nojaucot manu aizsargsienu. Viņš savējo sagāza pats, bet man tas nesanāk. Es vēl nevēlos atvērties, jo nezinu cik nopietni tas viņam ir.

Es biju atkritusi gultā zvaignes formā pusvērtām acīm un vēros griestos, kurus es jau sen vēlējos nokrāsot. Balti griesti man likās neinteresanti, tāpēc uztiem vēlējos paturpināt sakuras koku, kas man ziedēja uz sienas, tādā veidā es pusi griestu aizkrāsotu ar šī koka ziediem. Prātā sarunājoties ar sevi, saklausīju durvju atvēršanos, paceļot galvu pamanīju mammu, kas klusi bija ienākusi manā pasaulē, neklauvējot pie durvīm. Tas mani mazliet kaitināja, bet es nespēju dusmoties par tādiem sīkumiem uz mammu. Viņas skatiens vēstīja par ziņkāri, kas arī uzreiz atklājās: -Kā gāja randiņā?- Šis jautājums mani izsita no sliedēm. Kā gan mamma varēja zināt, ka man bija kaut kas līdzīgs randiņam? Vai tiešām manī varēja pamanīt tādas lietas, vai tas bija acīmredzams?

-Kā tu zini, ka man bija randiņš?- es izrādīju savu sašutumu un neziņu par mammas tiešo jautājumu. Es vispār nebiju īsti laimīga, ka ielauzās manā zonā un pasaulē, kur karaliene esmu es. Un iespējams tā vajadzēja, jo es varēšu izstāstīt visu, kas uz sirds.

-Meitiņ, es zinu visu par tevi, jo dzīvoju un pazīstu tevi gandrīz astoņpadsmit gadu,- mamma mierīgi iesmējās, izraisot manī prieku, -tu vienmēr ja ej uz tikšanos ar kādu puisi nesaki ar ko esi, bet ja esi ar draudzenēm tā arī pasaki. Tie ir sīkumi, bet es pamanu. Es pamanu, ko mana meita dara, un lai arī tu nenojaut, es par tevi domāju ik mirkli,- Mamma visu šo sakot smaidīja, tāpēc arī es sāku smaidīt. Manas emocijas nespēja noturēties manī, tās izšāvās ārā smieklu veidolā.

-Tev taisnība, es biju uz tikšanos ar puisi,- es nobubināju, bet ne jau kaunējoties, vienkārši smiekli bija pārņēmuši istabu. Tam nebija iemesls, bet smiešanās bija kā iesnas. Ja tās ielaida, tad izraisīja iesnu jūru. Mamma bija apsēdusies man blakus, un liekās, ka nekur nesteidzās.

Viņa mani apķēra ar vienu roku, mīļi jautājot: -Un kā gāja?- Tas gan nebija labākais jautājums, jo gāja ideāli. Līdz zināmam brīdim. Visu izbojāja ūdens prieki, kad Zens izdomāja, ka mans sapnis ir pāpiepilda, un es kļuvu par putnu.

-Gāja lieliski,- es iesāku, runājot klusi, lai neviens liekais nedzirdētu, -bet tad viņš izdomāja mani nokaitināt, starpcitu viņu sauc Zens.- Mammas skatiens vēstīja, ka ar virsējiem teikumiem nepietiek, un nepieciešams izklāstīt dziļāk. Es tēloti nopūtos, kad paskaidroju visu sīkāk: -Viņš mani ielidināja ūdenī, bet es to nebiju gaidījusi.-

-Un par to tu apvainojies uz Zenu? Par tādiem sīkumiem?- mamma sāka ķiķināt kā mazs bērns. Tas mani izbrīnīja, jo pirmo reizi redzēju viņu tik bērnišķīgi smejamies. Parasti smiekli bija maigi, kārtīgi, kā viņas un tēta istaba. Vienmēr vienādi un ieturēti.

Es uz viņu jautājoši paskatījos, jo vēlējos padomu: -Es zinu, ka bija muļķīgi, bet ko man tagad darīt?- Man tiešām bija nepieciešami paskaidrojumi, kas varētu situāciju labot. Es ļoti gribēju izlīgt, bet nebiju gatava spert pirmo soli. Ar katru brīdi sāku ilgoties arvien vairāk pēc šī puiša. Lai arī iepriekš nebiju visu laiku ar viņu kopā, zināju, ka mēs neesam sastrīdējušies un sirds bija mierīga.

-Es tev nevaru dot konkrētu padomu, bet,- Hiroko domāja ļoti interesanti jeb vērās sienā, ignorējot apkārtējo, -kad es ar tavu tēti pirmo reizi sastrīdējos, nogaidīju līdz rītam, kad viņš pirmais atvainojās, bet tas laikam nav padoms!- Man vienmēr bijis interesanti klausīties par citu cilvēku dzīves mirkļiem, pirmajām reizēm dažādās situācijās, ir īpaši vecāku un vecvecāku dzīvesstāsts. Mammai ar tēti dzīvē manāma mūsdienība, bet vectētiņa un vecmāmiņas attiecības ir veidotas uz senāku laiku pamata, kas sniedz elpu aizraujošu priekšstatu par tā laika dzīvi un attiecību veidošanu.

-Tā arī darīšu, nogaidīšu līdz rītam,- es nomierinājusies un sakopojusi domas apstiprināju. Rīts gudrāks par vakaru, un gan jau rīt viss atrisināsies. Sirds pierima, bet prāts izskaitļoja visu, kas varētu rīt notikt. Kā vienmēr!

-Labi, bet tagad sakārtojies un nāc vakariņās, kāmēr nav atdzisis ēdiens!- mamma piekodināja un, mīļi uzsmaidot, izgāja no istabas. Atkal es biju pilnīgi viena savā valstībā. Un man tas patika!

116 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Linda!? Met,tev bija randiņš?! emotion
3 0 atbildēt
*meit
1 0 atbildēt
Ļooooooti labi, turpini!
0 0 atbildēt
Nākamā rīt. Tik tiešām iepriekšējās dienas man bija piepildītas un nogurdinošas. emotion Un ko tad es ēdu? emotion
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt