local-stats-pixel fb-conv-api

Depugnes run in aeternum (10)5

Labrīt!

Akkk, ir pienākusi jau 10. nodaļa, un sakritības dēļ mans 100. raksts! Man ir liels prieks, ka jums šis stāsts patīk, visi, visi jūsu komentāri un plusiņi ir mana vēlme rakstīt un rakstīt!emotion Es ceru, ka mēs vēl ilgi jutīsim līdzi Šīnai un citiem, kā arī paliksim draugi arī pēc stāsta beigām! emotion

Un vēlos pateikties Jacky, jo viņš nezināmu iemeslu dēļ man par pagājušo nodaļu iedeva medaļu "Sponsora favorīts"emotion emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-9/763055">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-9/763055

Depugnes run in aeternum

Cīnies vai skrien mūžam

Nokāpusi no podesta, ātrā solī devos pie vecākiem, jo pašlaik es nejutos droši.

-Ak, tu tik skaisti norunāji!- mamma ar asarām acīs, aizkustināta noteica. No rīta man likās, ka nekas viņu nesaraudinās, gan labā, gan sliktā ziņā. Bet te nu mamma raudāja no laimes.

-Paldies, mām, un neraudi!- es iesmējos un sabučoju viņu, saņemot ziedus. Baltas lilijas, tās man ļoti patika, bet es nevarētu teikt, kad kāds zieds man nepatiktu. Man tie visi likās skaisti, un tomēr lilijas izskatījās karaliski un smalki.

Dodoties tālāk, man pasniedza rožu pušķīti rozā krāsā, brālis man apķērās ap kaklu, un nemaz nelikās, kad viņš būtu bijis slims: -Apsveicu ar skolas sākšanu, tas ir beigšanu!- Haruki sajaucis, mazliet nokaunējās, bet es sabužināju viņu un iesmējosno laimes. Pilnībā biju aizmirsusi par Jamu un, ka viņš te bija. Atcerējusies pat necentos sāk lauzīt prātu par viņu. Es nolēmu izbaudīt šo brīdi, un ne citu.

-Mīļo meitiņ, lūdzu piedot man, es nepadomāju ko teicu,- tētis uzreiz iesāka, iedodot sarkanu rožu klēpi, kad biju viņam pretī, -un apsveicu ar izlaišanos!- Par atbildi es viņu tikai apskāvu, kāmēr mamma paturēja ziedus. Manuprāt, viens apskāviens izteica simtiem vārdu, tāpat kā Rafaello. Man bija svarīgi saņemt viņa atvainošanos, lai varētu piedot.

Ar tēti salabusi, gāju pie pārējiem sveicējiem, kuru vidū bija mammas vecāki, tante un abi onkuļi, lai gan sveicēju nebija ļoti daudz, ziedu klēpis un dāvanu maisiņu daudzums tikai palielinājās, un tagad manās, mammas un tēta rokās krājās lilijas, rozes, gerberas, mārtiņrozes, tulpes un citas brīnišķīgi smaržojošas un skaistas puķes, bija palikuši vēl divi atnākušie, viņi stāvēja paši beidzamie gaidīt, lai apsveiktu savu radinieci: -Vecmāmiņ, vectētiņ, jūs atbraucāt!- Es tiešām biju pārsteigta, jo nebiju gaidījusi radus no Latvijas, kas mēros tādu ceļu, lai mani apsveiktu. Vecmamma un vectēvs bija no tēva puses, arī dzīvoja te Japānā, uzaudzināja manu tēti, kad Uldis aizgāja savā dzīvē, saprata, kad mājas var būt īstas un mīļas tikai dzimtenē. Tāpēc abi atgriezās Latvijā, Cēsīs. Tagad viņiem ir maza konditoreja, kur abi darbojās. Arī es, kad abi retu reizi ierodās Japānā, nogaršoju jaunas un iecienītas smalkmaizīšu, pīrādziņu, piciņu, kūku receptes.Un es ceru, ka šodienas kūka būs vecvecāku cepta, ar ogām un putukrējumu, bagātīgi apgaisīta ar pūdercukuru.

-Un vai mēs varējām neierasties?- vecvecāki reizē pārmetoši jautāja, -Šīna, tad mēs tevi apsveicam, zvirbulēn, kaut gan tu jau esi liela meita un tevi tā saukt nevar!- Viņi mani stipri apķēra un uzdāvināja palmu podiņā, tas mani pārsteidza, jo parasti palmas nebija populārākās izlaiduma puķes vai koki. Un man tas patika, šie vecie cilvēki, lai arī vecmodīgi bija vienmēr origināli. Es ceru, ka šī palma izaugs milzīga, manā augumā.

-Jūs taču paliksiet vēl pāris nedēļas?- es cerīgi jautāju, jo negribēju, lai viņi pēc pāris dienām aizbrauc. Šajā brīdī pārlaidu skatienu pāri pūlim un pamanīju Zenu, kurš mani laikam bija vērojis, viņš man pamāja un uzsmaidīja.

Viņi, kad mēs sākām iet viss bariņš uz to pašu limuzīnu, bēdīgi novilka: -Ak, mēs nevaram, ceptuvīti neviens nepieskata, un drīz būs pilsētas svētki, bet šet mēs būsim vēl trīs dienas.- Tas mani sarūgtināja, jo vēlējos pavadīt vairāk laika ar viņiem, kā arī izrādīt jaunās vietas ko apmeklēt. Bet, lai neviens nebēdētos es vienkārši samāksloti pasmaidīju, tik nepatiesi smaidu reti,vai nu lai maldinātu otru vai lai nesāpinātu. Šajā gadījumā, lai domātu, ka nekas un vecvecāki nesabēdātos.

***

Nonākuši mājās, dzīvoklis bija izrotāts ar baloniem, virtenēm un uz lielā virtuves ēdamgalda bija liela kūka ar ogām. Tā kā es vēlējos! Pie galda visi sasēdāmies knapi, es sēdēju galda gala uz krēsla, kas bija izrotāts ar lentītēm. Torte tika sagriezta lielos gabalos un kāmēr ēdām, sarunas nebija daudz, bet ja risinājās, tad par manām sekmēm un nākotnes plāniem. Par nākotni es pati īsti gan nezināju, bet plāns bija iet mācīties par arhitekti, jo tas mani vienmēr ir piesaistījis, kā arī ja uzprojektē iespaidīgu projektu, var kļūt stāvus bagāts, ja to pieņem. Tikai Japānā ir liela konkurence, bet kur tādas nav!

-Es uz mirkli pazudīšu, ilgi esam te sēdējuši un pēc dažām stundām ir dejas,- ieteicos, piecēlusies no krēsla, -jāsagatavojas!- Uzkāpusi uz istabu, piegāju un izņēmu no skapja savu vakara īso kleitiņu, jo bija plānota neoficiāla ballīte, kā jauniešiem patīk. Kleita bija krietni virs ceļa, sarkanā krāsā un augšā tumšāk sarkaniem dimantiņiem. Tā bija ļoti vienkārša, bet iespaidu atstājoša. Šodien ejot uz izlaiduma oficiālo daļu pirmā, garā kleita atstāja lielu iespaidu, puiši atskatījās ar apbrīnu un patiku, bet meitenes vai nu ar vērtējošu skatienu vai skaudību. Notīrīju jau nedaudz izbojāto kosmētiku, dēļ asarām un uzklāju dūmakainas acu ēnas un skropstu tušu. Šoreiz lūpukrāsa tika izvēlēta sarkana un eleganta. Ausīs ielikusi melnus auskariņus un uzvilkusi melnas kurpes uz neliela papēdīša, jo būs jādejo un izķemējusi patus, atstājot tos brīvi krītam pār pleciem, biju gatava. Sagatavojos pusstundas laikā. Vairs nezināju ko īsti darīt, bet zināju, ka laiks vilksies ilgi. Šis puisis vārdā Zens mani ieinteresēja arvien vairāk.

109 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Awh,awh,awh. Gaidu vēl.
0 0 atbildēt
apsveicu ar 10 nodalu un 100 rakstu!!!
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt