Ik gadu iestājas rudens
Un laiks, kad visur ūdens,
Jo drūmi līst un debesis pelēkas,
Kad mākoņi atkal savelkas.
Bet tu neskumsti un nebēdā,
Jo drūmajam seko pa pēdām,
Svētki un skaistais,
Prieks aizmirstais.
Tu celies un priecājies,
Ar svētku gaisotni priecājies,
Par savu valsti atceries,
Un par Latviju dvēselē iededzies.
Jo klāt ir svētki,
Kas par godu tavai Latvijai,
Manai Latvijai,
Mūsu Latvijai!
Piesēdies un atceries,
Atmiņās un priekā iesnaudies,
Par tās skaistajām upēm un ezeriem,
Zaļajiem un biezajiem mežiem.
Pasapņo par mūsu skaistajām meitenēm,
Vienalga rudamtēm, brunetēm vai blondīnēm,
Vienalga, kādām -visām mūsu meitenēm,
Mūsu zeltenēm.
Sajūties drošs aiz mūsu tēva dēliem,
Kas sargās mūs no svešiem spēkiem,
Un lai kā liktos,
Darīs to labāk kā šobrīd šķistos.
Padomā par mūsu zeltainajiem laukiem,
Kas nosēti ar kviešiem, rudziem, rapšiem,
Par gotiņu, zirdziņu, aitiņu, kas gaida tevi,
Par laukiem, kas pabaros mani un tevi.
Padomā par mūsu pilsētām,
Ar ko īpašu noburtām,
Kad pirmā mirklī šķiet, kur esi nokļuvis,
Bet pēcāk aiziet vairs, kāds spēks aizliedzis.
Padomā par bērnību,
Kad varēja nedomāt par steidzību,
Bet ēst koņčas un kūkas,
Dzert pienu no savas krūkas.
Padomā par Latviju,
Mūsu, skaisto Latviju.
Par zemi, kas bija, ir un būs tavas mājas,
Ja ne realitātē, tad vismaz sirdī.
Sargi sevi un sargi Latviju.
Un sveicu es Latviju, tās svētkos.
Novēlu tai celties spēkos,
Un vienmēr palikt Latvijai.
Tavai Latvijai,
Manai Latvijai,
Mūsu Latvijai!
