Čau čau visiem. Varam turpināt iesākto!
Tātad iepriekšējais raksts bija par to kā tiku "atbrīvots" no sava animatora darba un kā tiku pie biļetes uz nākamo valsti- UK!
Šis raksts būs par to kā tiku no Kipras pilsētas Limassol uz Paphos lidostu!
Bija tās pašas dienas vakars kad saņēmu lidmašīnas biļeti uz Lielbritāniju. Sēdēju savā istabā un gaidīju tik to , ka tik ātrāk šīs divas dienas paietu un es būtu kaut nedaudz tuvāk Latvijai! Skatījos filmas kuras biju redzējis jau daudzum daudz reižu, kad pēkšņi pie dzīvokļa durvīm kaut kas klauvē!
No sākuma mani pārņem izbrīns - Nez kas tur varētu būt?! Jo es tak šeit zinu tikai kādus 3 cilvēkus! Tā nu vispirms pajautāju- Kas tur ir?! Un man atbildēja viena meitene - Tā esmu es no viesnīcas.
Atvēru durvis.
Viņa saka - Dzirdēju ka Tev tur nekas nesanāca un ka Tev būs jābrauc prom ,tāpēc gribēju uzaicināt Tevi ar maniem draugiem aizbraukt uz - OLD LIMASSOL. (tas ir tieši tas pats kas Latvijā - Vecrīga) Es protams biju diezgan sabijies , bet teicu - lai notiek !!! Tā nu iekāpām mašīnā kurā bija vēl viens puisis ar meiteni, sapazināmies un devāmies uz "centru".
Viņi man izrādīja visu pilsētu un aizveda uz restorānu un vispār bija ļoti viesmīlīgi. 
Tad nu atpakaļceļā viņa man prasīja - Bet kā Tu no šejienes tiksi uz Paphos lidostu?!
Es- Es nezinu! Pa 2 eiro braukšu cik tālu varēšu un tālāk iešu kājām.
Viņa - Tu nekur neaizbrauksi pa 2 eiro. Ņem es Tev iedošu vēl 5 eiro.
A es sakautrējies saku viņai ka nē, man taču nevajag utt. - LAI gan pats labi apzinājos ka man tā nauda ļoti noderētu.
Tā nu viņa mani aizveda mājās , atvadījāmies un viss.
Pagāja vēl nākamā viena diena un pienāca rīts kad man bija jādodas uz lidostu. Tā nu somas jau man bija sakravātas , visi laiki kad busi iet man bija noskaidroti un atlika tikai doties ceļā.
Tā kā, viesnīca bija Limassol rajona " maliņā " tad man vispirms bija jātiek uz pašu Limassol pilsētas centru lai brauktu tālāk uz lidostu. Tā nu sagaidīju pirmo autobusu un kāpu iekšā! Pateicu šoferim ka man vajag biļeti uz Limassol centru, a viņš man paprasa 4 eiro. Es šokā!! 
Izkāpu ārā no autobusa un sāku apzināties ka viss cauri! Palieku uz ielas, sava stulbā lepnuma dēļ. Sāku dusmoties un visu laiku teikt cik gan stulbs es esmu.!!
Atradies te lielais naudas pelnītājs ar 2 eiro kabatā uz ielas. Telefons bija izslēdzies + vēl tam paši zināt kas ir dators bez interneta (tas pats kas izslēdzies telefons) . Vienvārdsakot sakaru nekādu. Viss bija slikti, protams izņemot + 30 grādus pēc celsija un jauko vējiņu. 
Bet nu atkal - Brīnumi notiek!
Tā pati meitene kas mani pirms divām dienām veda uz Old Limassol , brauca uz darbu, un redzēdama ka es tur autenē stāvu, piestāja man tieši pretī ar savu mazo mašīnīti un prasīja vai nevajag aizvest uz centru.
Es protams atkal tik laimīgs un saku - "Jā , lūdzu , jo nokavēju autobusu utt. "(lai gan īstenībā pašam naudas nebija, bet bija jau kauns teikt - lepnums taču)
Pa ceļam pasmejamies,pārrunājam tā vakara piedzīvojumus un viņa man atkal dod tos 5 eiro, bet es nezinu kas darījās manā galvā , es kā lepns čalis saku - "Man tak nauda ir! " Nevajag.
p.s. Lai gan mazā reibuma iespaidā kad braucām no Old Limassol "mājās" biju viņai jau pateicis to ka man ir tikai 2 eiro.
+Lai gan tajā vakarā kad bijām ārā es viņai pat glāzi sidra nevarēju nopirkt. 
Viņa protams tikai noteica ka OK. un novēlēja veiksmi utt.
Pēc tam atkal izkāpju no viņas mašīnas un man sākas tas pats kas nedaudz augstāk minētais. - Ko es vispār daru?!
Es varēju tagad bez uztraukuma aizbraukt uz lidostu un viss būtu labi. Bet nē. ! Johaidī, atkal esmu di*sā.
Tad aizeju uz tādu kā autoostu kas ir ārā. Un uzreiz jau ievēroju ka tur sēž tāds paliela auguma vecis ar garu bārdu un smēķē cigareti. Viņam bija tāda cepure ar "nagu" kuru viņš ik pa laikam paraustīja ! Pagāja kādas 2 stundas un viņš joprojām tur sēž un rausta to cepuri , kad man sāka rasties interese -kAPĒC?
Un tā kā man tajā brīdī viss bija vienalga es šim prasu (Angliski) : - "Sveiks! Klau, kāpēc Tu to cepuri visu laiku rausti?!"
A viņš uzreiz pretī - "Sveiks! A ko Tu ar diviem čemodāniem te 2 stundas sēdi? "
Es - "A tāpēc ka man viss di*sā! Tagad atbildi Tu!
" Viņš - "Jo man vienkārši nav ko darīt! "
Es tikai pie sevis nodomāju - "Nē, nu burvīgi! Esmu atradis kādu vecu Kipras brīvdomātāju kas tur pīpē velns sazin ko un + vēl ir bezdarbnieks! " 
Bet tad šis man sāk prasīt: - Kas Tev noticis?
Es - Man uz lidmašīnu vajag paspēt ,bet naudas nav. (Nezinu kāpēc šim cilvēkam uzdrošinājos to pateikt)
Viņš - Ja vēl var paspēt, tad braucam! Es biļeti nopirkšu!
Es- Eī , paldies.
Kamēr gaidījām busu - visu laiku pipējām mentola Marlboro. Man jau beigās izbesija , bet nu ko padarīsi - Kamēr dod tikmēr jāpīpē. Tā nu pienāca autobus un mēs devāmies ceļā!
Iebraucot Paphos autoostā secināju tikai to ka Lidosta ir vēl 10 km no pilsētas. Bet man bija palikušas tikai 30 minūtes līdz lidmašīna paceltos gaisā. Un vēl kas. Tas vīrietis pats bija no Austrālijas un viņš nezināja kā lai tieku uz lidostu un kur man jāiet utml. Jo no tās autoostas kurā iebraucām negāja autobusi uz lidostu. Un tad mēs ar viņu sākām diskutēt par to jau diezgan skaļi līdz man pienāca klāt viena paveca sieviete un teica ka lai ejot viņai līdz. Ka viņa parādīs no kurienes atiet autobusi kuri iet tieši uz Paphos lidostu.!!!
Tā nu atvadījos no mana Austrāļu drauga un pirms prom iešanas viņš man teica šādi - "Tev ir ļoti maz laika līdz lidmašīna pacelsies gaisā, tāpēc drošības pēc ņem 5 eiro! Ja nepaspēj ,tad brauc pa šo naudu atpakaļ uz šejieni. Es būšu tajā (viņš parādīja ar roku) kafejnīcā un gaidīšu Tevi tur 2 stundas! Ja arī nepaspēsi tad kaut ko izdomāsim. Manai sievai ir daudz sakaru šeit! Lai veicas Tev Intar tagad un turpmākajā dzīvē. "
Tā nu es biju nošokēts vēl jo vairāk par šī vecā, nepazīstamā vīra apbrīnojamo laipnību, PATEICOS viņam ļoti un devos līdz sievietei kura mani veda uz nākamo autobusu. Atceros ka viņš tikai ielika kārtējo cigareti mutē, noņēma savu cepuri un pamāja tā itkā dotos jūrā. Bet tas bija tiešām aizkustinoši.
Tā nu skrienam ar to sievieti uz to autobusu. Lai gan pirmajā brīdī es necerēju ka tur būs autobuss , - Bet TUR bija! Pateicos ļoti viņai un kāpu iekšā autobusā. Biju vienīgais cilvēks pa visu busu un iekāpu dažas sekundes pirms viņš būtu aizbraucis.
Jutos jau daudz labāk. BET protams atkal līdz brīdim kad piegāju pie šofera un apvaicājos viņam cik rāda pulkstenis. Viņš teica ka 13.50 ! !!! Bet man lidmašīna bija 13.55!!!
Prasīju viņam , cik vēl ilgi līdz lidostai? Viņš teica - Kādas 10 minūtes noteikti.
Es tikai nodomāju - Nu "brīnišķīgi"!! Tā kā esmu vienīgais pa visu busu mošk uzreiz iet un teikt šoferim lai met riņķī?! Un bliežam pie vecā uz kafejnīcu!!! Bet tās protams bija tādas muļķīgas idejas par kurām vienkārši sāku smieties, un skaļi smējos pa visu busu ! Jo atcerējos slavenā aktiera DŽIMA KERIJA vārdus - Kad ir galīgā paka*ā ,tad atliek vien smieties. Varbūt arī viss tas spiediens bija bišk deniņos iespiedis + vēl karstums. zini kā.
Bet nu "ielidojām" lidostā! Un es tik gāju iekšā palūrēt vai bez manis vēl kāds nav kaut kur aizķēries kad izdzirdēju savu vārdu ar tekstu - "Intars Melbārdis , lūdzam ierasties uz lidmašīnu ar nr . blā blā blā uz Lielbritāniju, Stansted!
Tad man bija smaids pa visu ģīmi 
un nesos "iečekot" savu lielo somu, kur man laipni paskaidroja ka viņi vairs somas nepieņem, jo lidmašīna jau ir gatava pacelties gaisā! Varot tikai samaksāt tur kaut kādu baigo naudu un tad tikai viņi to izdarīs, bet man naudas, tik lielas ,protams nebija.
Tā nu skrienot līdz galvenajiem vārtiem uz lidmašīnu man bija laiks apdomāt ko lai ņem un ko ne.
Pieskrējis pie vārtiem mani sagaida laipnas dāmītes kuras tik pat laipni pasaka, ka šito lielo somu ir jāatstāj vai arī pašam jāpaliek lidostā.
Bet es taču nevaru atdot viņiem visas manas mantas. Atvēru somu un savilku kaut kādus "dažus" T-kreklus un džemperīšus mugurā un tā kad rokas vairs pakustināt nevarēju bezmaz vai .
Atstāt nācās ļoti daudz mantu un drēbju bet nu ko padarīsi?! Un tad nu beidzot skrēju ar rokas bagāžu ārā no Kipras beidzot. Un galvenais ka ārā +30 grādi un man tās drēbes savilktas. 
Bet tiku iekšā lidmašīnā un uzreiz visu novilku nost. Un tad jau bija labi! Pat atceros kā cilvēki lūrēja virsū. A man bija pofig. Man galvenais bija tas ka biju iekšā. 
Kad apsēdos lidmašīnā savā krēslā, un pārdomājot visu kas pārciests, sāku tikai saprast to ka katra mazākā kļūda var izvērsties par ļoti, ļoti lielu piedzīvojumu. Šoreiz gan ar laimīgām beigām, bet cik tādu gadījumu beidzas ar strupceļu?! 
Tāpēc pirms vispār kaut kur brauciet pārdomājiet visu, pārliecinieties par drošību un par to vai Jūs tiešām kāds tur tajā galapunktā sagaidīs un vai abas puses visu ir sapratušas pareizi.
Cerams ka kādam šis raksts vismaz deva kādu piemēru tam kas notiek kad tiek pieļauta pat viena maza kļūdiņa , kā šajā manā gadījumā - viena nepareizi izvēlēta bilde. Un ja nav noslēpums. Padalieties ar mani arī , kā Jums ir sanācis vai nav sanācis.
Paldies lasītājiem! Un uz priekšu. Beidzat pie datoriem sēdēt un laižat piedzīvojumus meklēt.
Tā kā Lielbritānijā arī nebija ne mazāms garlaicīgi. Tad iespējams ka nākamo rakstu sēriju sākšu tieši ar šo valsti.
PALDIES! 
