Ciešanu valgi. #Beigas8

Lai gan man personīgi, tas šķiet pavisam nereāli - es esmu pabeigusi savu stāstu. Pēc nepilnu 7. mēnešu darba, beidzot es esmu pienākusi pie tās daļas, kuru esmu gaidījusi visu šī stāsta laiku.
Protams, kā jau katrā stāstā, es piedzīvoju ideju straujos kritumus un pēkšņos augumus, tomēr par to, ka es, par spīti visam, turpināju rakstīt, man visvairāk ir jāpasakās tieši - HoneyDevill. Ja nebūtu tevis, tavas idejas un tavu viedokļu, es nezinu vai būtu tikusi līdz šai daļai.
Protams, paldies, man ir jāsaka arī visiem pārējiem, kuri lasīja manu stāstu, par spīti tam, ka ir bijuši tādi mirkļi, kad man vispār nav bijusi gribēšana šo visu novest līdz galam, un daļas nav bijušas ilgu laiku - es to tomēr izdarīju. Ja nebūtu jūsu visu, es nezinu vai vispār būtu tikusi tik tālu..
Un tā nu, es tagad beigšu savu intro un beidzot ļaušu jums lasīt daļu, kas, manuprāt, ir pati garākā daļa, no visām, kas man ir bijusi. Un cerams, ka pavisam drīz, es atgriezīšos ar savu jauno stāstu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-54/771418
Lai gan pirms mirkļa es sūdzējos par to, ka laukā ir pilnīga tumsa, tagad es par to biju pateicīga. Es negribēju, lai Kamerons redz, kā es minstinos vai vēl vairāk – kā es baidos no tā, ko viņš man teiks.
Kas varēja būt tik svarīgs, ko viņš negribēja, lai es pati uzzinu un atceros to? Par ko tas bija, ja jau tik ļoti spēja biedēt.. pat viņu? Un galu galā, kādēļ viņš pats man to vēlas teikt?
Ieslēpusi rokas kabatās, es nenovērsu skatienu no viņa sejas, gaidīdama kad viņš sāks runāt.
- Es neieslīgšu detaļās, jo ar laiku tu pati to visu atcerēsies, bet man ir svarīgi, lai tu zini to, ka daļēji arī es esmu vainīgs pie tā, ka tu zaudēji atmiņu.. - nevarēja nepamanīt, ka viņam šo visu stāstīt ir neticami smagi. Dziļa elpa, ilgas pauzes, un minstināšanās – šīs pazīmes jau viņu nodeva.
Un es to zināju, ka nebiju tur viena ar Dilanu, tomēr neko par to neteicu. - Es cietu avārijā, un cik man zināms, pie stūres sēdēja Dilans nevis tu. -
Aprauti iesmējies, viņš ievija pirkstus savos ogļmelnajos matos, kas ideāli saplūda ar visapkārt esošo tumsu. Ja gribētu, viņš varētu jebkurā mirklī noslēpties, saplūstot ar garajiem kokiem un to ēnām.
- Pēc avārijas, tu piezvanīji mediķiem. Viņi bija piedāvājuši palīdzību arī tev, bet tu biji cietusi mazāk par Dilanu, tādēļ arī uzstāji, lai viņi dodas pie viņa. Un pēc tam tu piezvanīji man. - viņš apstājās, ieturot kārtējo pauzi. - Kad es aizbraucu, tu sēdēji pie zemes un spītīgi atkārtoji, apmēram, to pašu, ko pirms tam teici mediķiem.. -
- Kāds tam visam sakars ar to, ka es zaudēju atmiņu? - iesaucos, pārtraucot viņu pusvārdā. Tagad es tiešām neko vairs nesapratu.
- Viss tiešākais. - viņš īsi atbildēja. - Neilgi pēc tam, kad es biju piegājis pie tevis, man iezvanījās telefons, un ar to viss sākās. - pēdējo teikuma daļu, viņš pateica neticami klusi, pielicis plaukstu pie pieres. - Es pagāju nostāk no tevis, lai atbildētu uz zvanu. Man nav skaidrs tieši, cik daudz tu biji dzirdējusi, slepus noklausoties, bet zinot visu ko es tur teicu – pilnīgi pietika, lai tu visu saprastu nepareizi. Un tieši tā arī notika. - atkal ievijis pirkstus matos, viņš tūlīt pat plaukstai ļāva vienkārši noslīgt lejup. Dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās un spēra dažus soļus uz priekšu, nostādamies gandrīz pie stāvās malas. Vēl daži, tumsas dēļ, nepamanīti centimetri un viņš sāktu krist lejup..
Tomēr es paliku stāvam tur pat.
Es šaubījos, vai es spēju pakustēties. Manas kājas, līdz ar pārējo ķermeni šķita paralizētas, un man atlika tikai vienīgi stāvēt kā sālsstabam, un gaidīt, kad Kamerons turpinās.
Daļa manis gribēja dzirdēt visu, kas Kameronam bija sakāms, par spīti tam, ka man nebija ne jausmas, kā tas var izbeigties, tomēr otra daļa to negribēja, jo skaidrs bija tas, ka iznākums nebija labs. Ja jau tā nebūtu, tad kādēļ lai Kamerons tik ļoti baidītos? Kādēļ lai viņš vispār man šo visu stāstītu, ja jau tas nebija nekas slikts?
- Visticamāk tu biji melojusi, ka ar tevi viss ir kārtībā, jo nostājoties kājās, tu pat nespēji noturēt līdzsvaru, un tādēļ arī nevarēji normāli paiet, kur nu vēl skriet. Tomēr tu to darīji. - viņš atkal apklusa. - Tu skrēji. Pakriti. Atsiti galvu un zaudēji samaņu. - katru vārdu viņš pavadīja ar dažu sekunžu ilgu klusumu. Un tas tikai arvien vairāk uzdzina manī bailes.
Lēni pagriezdama galvu, es tumsā centos saskatīt viņa stāvu. Es gribēju kaut ko teikt, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kas šobrīd iederētos, lai kaut vai mazliet, mierinātu puisi, kuru es gandrīz vai nepazinu jeb neatcerējos. Man galvā bija tikai sīkas nianses, kas kopā neveidoja nekādu bildi. Tikai īsus fragmentus, kam bija daudzi iztrūkstošie posmi.
Taču es zināju, ko es gribēju uzzināt. Ko un ar ko viņš runāja pa telefonu, pirms tā visa - kas tas bija, kādēļ man vajadzēja skriet prom?
- Tomēr visa šī pamatā, bija derības, kurās es izlēmu iesaistīties. - pagriezies, viņš nāca atpakaļ tur pat, kur pirms mirkļa viņš bija stāvējis. Dažus centimetrus nostāk no manis... - Tās mērķis bija tev likt manī iemīlēties un tad paziņot to Dilanam, kas tad vēl bija tavs puisis, un vērot viņa reakciju. Jā, es atzīstu, tas bija diez gan stulbi, bet nu derības palika derības. Tā nu es tev pievērsu uzmanību, tomēr kad man kļuva skaidrs, ka tu ar Dilanu neesat vairs kopā – derības vairs nebija aktīvas, jo plāns bija izgāzies. Tomēr es turpināju ar tevi runāt, un skaidrāk sakot '' uzmākties '', tikai šoreiz to pamatā vairs nebija derībās noslēgtais mērķis. Šoreiz tā bija patiesa interese.. -
Ar katru nākamo vārdu man kļuva arvien grūtāk elpot. Es jutu, kā no manas sejas pamazām sāk aizplūst sārtums, un to vietu ieņēma ledusstindzinošais bālums, kas nebija pat pazudināms, ieslēpjot seju šallē. Akdievs, vai tas tiešām notika? Vai viss stāstītais ir taisnība? Derības, avārija, zvans, kritiens,.. vai tas viss tiešām notika ar mani?
Jūtot, kā acīs pamazām parādās asaras, es tās tik pat ātri aizmirkšķināju prom. Tas tik vēl trūka, ka es sāktu raudāt..
- Kas notika tālāk? - ierunājoties, es pati neatpazinu savu balsi. Tā bija pārāk vienaldzīga, un tajā pašā laikā emociju pārpilna...
- Tad kad man tajā dienā piezvanīja, zvanītājs bija viens no tiem cilvēkiem, kas ierosināja visu šo derību padarīšanu. Un tā kā tu neko par to nezināji, jo es biju par gļēvu, lai tev to izstāstītu, es pagāju nostāk. - skaļi norijis siekalas, viņš gari izpūta aizturēto elpu. - Es domāju, ka līdz ar faktu, ka tu ar Dilanu vairs neesat pāris, derības bija atceltas, un viss bija beidzies. Tomēr viņš domāja savādāk. Viņš man uzdeva jautājumus, un man nācās atbildēt uz tiem, lai viņš saprastu, ka derības vairs nav spēkā. Un tad es pamanīju tevi, un acumirklī man kļuva skaidrs, ka tu esi dzirdējusi gandrīz pusi no sarunas, tātad arī atbildes.. -
Akdievs! Kāpēc šis viss vairāk izklausījās sapņa, nevis patiesa notikuma? Kāpēc es nespēju to visu aptvert?
Pielikusi plaukstu priekšā mutei, es neticīgi uzlūkoju Kameronu, kurš šobrīd arī lūkojās manī, acīmredzami, cenšoties izprast manu noskaņojumu. Bet kā lai to saprot viņš, ja man pašai tas nebija skaidrs? Ja es pati nezināju, kas pašlaik norisinās galvā, kas pieder man?
- Es.. - neveikli nomurminājusi, es aprāvos, nezinādama, ko lai saka. - Man ir jādodas atpakaļ. - to sacīdama, es apcirtos riņķī. Man bija jātiek prom..
- Ember, pagaidi. - tajā pašā mirklī, es tiku satvērta aiz plaukstas locītavas un viegli parauta uz atpakaļu. Manas plaukstas atbalstījās pret puiša krūtīm un es tiku piespiesta viņam cieši klāt. - Es saprotu, to, ka tu visticamāk negribi mani redzēt, tomēr.. - glāstīdams manu vaigu, viņš skaidroja, apvīdams vienu plaukstu ap manu vidukli.
- Tu domā, ka es grasījos iet prom, jo negribu tevi redzēt? - pārjautāju, un saņemdama apstiprinošu atbildi, es papurināju galvu. - Tā nav. Man vienkārši nav ne jausmas, ko lai tagad dara, un vēl jo vairāk ko lai domā. Un to visu pastiprina fakts, ka es neko neatceros. - beidzot es skaļi izpaudu visu, kas līdz šim norisinājās manā galvā. Tas bija tiesa.
- Nu.. tu varētu sākt ar to, kā piedot man. -
Mirkli lūkodamās viņa sejā, es apdomāju šo iespēju. Piedot viņam, un ļaut visam atrisināties, tad, kad es būšu atguvusi pilnīgu atmiņu. Vai nepiedot, un nedarīt neko.
- Labi. -
- Labi? -
Es iesmējos. - Jā, labi. Tomēr es vēljoprojām neko no tā visa neatceros. - paskaidroju, cenzdamās slēpt rūgtuma pieskaņu manai balsij. Atbalstīdama galvu, pret viņa krūtīm, es izpūtu aizturēto elpu.
- To mēs ar laiku mainīsim. - arī viņš iesmējās, ieslēpis degunu manos matos. - es tev palīdzēšu atcerēties. -
- Jā. - klusi noteicu, lūkodamās, kā tieši šajā mirklī gaisā tiek izšautas pirmās salūta raķetes. Jauns gads, jauns lēmums, un jauna iespēja. - Tu man palīdzēsi. -