Ciešanu valgi. #50

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-4/751672

Es pamodos no spožiem saules stariem, tieši man sejā. Cieši samiegusi acis, es pārmetu vienu roku pāri acīm un ievaidos. Atkal aizmirsu aizvērt aizskarus... bet vakar es vienīgi spēju domāt par miegu.
Diezgan negribīgi, es izcēlu savas kājas ārā no gultas un piecēlusies kājās, ar gausiem soļiem devos uz vannas istabu.
Ātri nomazgājusies dušā, es no skapja izvelku treniņtērpa bikses un T-kreklu, kurš man ir nedaudz par lielu, uzvelku tos mugurā un sasnienu matus paviršā copē, lai tie netraucē. Lai gan tie vēljoprojām ir slapji un prātīgāk būtu tos izžāvēt, es to neizdaru.
- Uz kurieni tad tu? - brīdī kad eju lejā pa trepēm, man ap vidukli apvijas rokas un es tieku pacelta augšup, kaut gan tikai nedaudz.. tas nav patīkami, īpaši, ja tas ir tavs brālis.
- Roland, laid mani lejā. - iespurdzos, un iesistdama brālim pa muguru, atkārtoju to pašu, kamēr tieku nolaista lejup.
Viņš tikai smejas, bet es sakrustoju rokas uz krūtīm. Tas nemaz nav tik jautri... nodomāju, bet skaļi neizpaužu neko.
- Labrīt, mīļā. - paskrējusi man garām, uz pannas pusi, dzīvespriecīgi novītero mana mamma.
Kā jau parasti viņa jau no agra rīta ir nomodā un lielāko daļu no rīta, pavada stāvot pie pannas. Neskaitot acu krāsu, sejas formu un citas ārējās līdzības, kas man ir mantotas no mammas, mūs vēl ir kopīga interese par kulināriju. Bet gatavot es varēju tikai tad, kad mamma bija nogurusi vai tikai tad, kad viņa nebija mājās. Ja tā nebija, tad vienmēr virtuve bija viņas rīcībā, un tas nedaudz mani skumdināja, bet tāpat, man nav īpaši daudz brīvā laika.
- Ko tu gatavo? - iejautājos, apsēsdamās blakus Rolandam, kurš bija iekalis skatienu telefonā. Nobolīju acis.
- Neko īpašu, pankūkas. - viņa nosaka, un pamet vienu pankūku gaisā, kas gaisā apmet riņķi un iekrīt atpakaļ pannā.
- Smaržo brīnišķīgi, vai ne, Roland? - iedunkāju brāli, kurš atrāvies no telefona ekrāna uzlūko mani ar jautājošu skatienu, pirms atbild.
- Jā, protams. -
Kas tev kaiš? Jautāju vārdos neizteiktu jautājumu. Bet viņš šķiet nemanām manu jautājumu, un turpina lūkoties telefonā.
Brīžiem viņš tiešām uzvedas, kā septiņgadīgs bērns, nevis zēns, kurš šogad beigs 12. klasi. Piegājusi pie viena no augšējiem skapīšiem, es pastiepjos pirkstgalos un no tā izņemu divus šķīvjus. No atvilknes – nazi un dakšiņu, es nolieku tos uz galda. Bet tikmēr Karolīne ( tā sauc manu mammu ) ieliek šķīvī katram pa divām pankūkām.
Paēdot, es netīros traukus vienkārši ielieku izlietnē, pat necenzdamās tos nomazgāt, lai gan parasti to izdaru.
Ar kūtriem soļiem, es uzeju augšā uz savu istabu un izņēmusi no kumodes savu portatīvu datoru, pievienoju to pie lādētāja, un ieslēdzu. Ieejot visās sociālajās vietnēs, kurās esmu reģistrējusies, es smagi nopūšos. Twitterī nav nekādu jaunu vai interesantu twītu, tikai kaut kādi tekstiņi, kas ir retwītoti. Draugos es sēžu tikai garlaicības dzīta, un tur, tāpat kā twitterī, arī nav nekādu jaunumu. Šķiet, ka laiks ir apstājies uz vietas, jo nevienam nav ko twītot vai neviens nedara neko interesantu, lai iedomātos to ietwītot.
Aizvērusi datoru ciet, es to nolieku tur pat uz kumodes, un atkritusi spilvenos, paņemu rokās savu telefonu un ieeju whatsapp'ā. Kā jau parasti esmu pievienota kaut kādās 'random' grupās, tāpēc no lielākās daļas, kurās man nav neviena pazīstamā cilvēka, aizeju prom, atstājot tikai dažas.
Uzslēdzot privāto, ievēroju, ka Reičela pēdējo reizi manīta pirms minūtes, tātad viņa ir jau augšā.
“ Hey, ko dari? “ uzrakstu pašu vienkāršāko, kas vien vēl var būt.
Par laimi šodien ir sestdiena un vismaz nav jāiet uz skolu, tas ir vienīgais, kas šobrīd liek man nedaudz pasmaidīt.
“ Ā, čau. Neko, tā pa mājām, tu? “ satrūkstos, kad telefons manā plaukstā novibrē.
“ Garlaikojos. Negribi izbraukt kaut kur ar riteņiem? “ patiesībā mans ritenis stāv kaut kur garāžas dziļākajā stūrī, kas tur jau stāv no pagaišās vasaras, kad braucot ar to, nokritu un izlauzu labo kāju. Man nācās to likt ģipsī, un tad visu atlikušo vasaru es nostaigāju ar kruķiem un vēl pat skolas sākumā ar.
“ Labi, pēc pusstundas tiekamies pie vecā parka. “ viņa acumirklī atbild, un iziet ārā.
Pieslējusies sēdus, es no matiem izņemu matu gumiju un nedaudz tos pabužinu, lai tie pēc iespējas ātrāk kļūtu sausi. Ja tie nekļūs sausi pēc piecpadsmit minūtēm, man nāksies tos žāvēt ar fēnu, jo šādā laikā doties laukā ar slapjiem matiem nebūtu prāta darbs.
Vismaz laiks ārā ir diezgan patīkams. Piegājusi pie sava loga, es palūkojos ārā – spriežot pēc saules spilgtajiem stariem, tagad varētu būt jau kādi divpadsmit.. neesmu vēl ieskatījusies pulkstenī.
Piegājusi pie skapja, šoreiz no tā izņēmu melnus legingus un melnu džemperi, kam par virsu vēl vilkšu ādas jaku. Mati tomēr nebija sausi, tāpēc mitrākās vietas izžāvēju ar fēnu un izķemmējusi tos, sakārtoju tā, lai tie brīvās cirtās slīgst man pāri krūtīm. Mati man nebija īpaši gari, un es noteikti gribēju garākus, bet melnā krāsa mani gan apmierināja. Cik zinu, sievietes ar melnu matu krāsu nav sastopamas tik bieži, kā sievetes ar jebkuru citu.
Nogājusi lejā, es šoreiz atteicos no zābakiem, bet to vietā uzvilku kedas, un izgāju ārā. Man ir demit minūtes, lai nokļūtu līdz vecajam parkam. Ja es ietu ar kājām, tad šis attālums būtu mērojams divas reizes ilgāk, nekā tad, ja braucu ar riteni.
~
- Tu kavē! - uzreiz, kad parādos Reičelas skatupunktā viņa iesaucas, bet viņas balsī neskan varonīgums, kas liecina, ka viņa tomēr nav par to ļoti nikna.
- Atvaino, man vajadzēja atrast riteni. - norādīju uz savu sarkanmelno riteni, kuru šobrīd stūmu uz priekšu, turēdama pie stūres.
- Uz kurieni brauksim? - viņa iejautājas, un uzkāpjot uz riteņa, sāk lēnām mīties uz priekšu. Es sekoju viņas piemēram.
- Ja godīgi, es nezinu, bet manuprāt mēs varam aizbraukt līdz ezeram? -
Ezers no centra, atrodas apmēram 3 vai 4 kilometru attālumā. Bet tur vienmēr ir maz cilvēku, laikam tā iemesla dēļ, ka šī vieta atrodas tālu.
Neko neatbildēdama, Reičela tikai pamāj ar galvu un uzsāk mīties, nosaucot. - Kurš pēdējais galā, tas izmaksās mums pusdienas. -
Lai gan es nobolīju acis, tik un tā nespēju nepasmaidīt. Zinu, ka Reičela tāpat jau zin, ka zaudēs, bet tik un tā.. derības paliek derības.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-6/752266