http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-3/751552
- Es laikam iešu mājās. - iečukstēju Reičelai ausī, kad mēs izgājām ārā no “Baiļu nama.“ Šī atrakcija bija jau kāda desmitā šodien. Un šķiet, ka mana klātbūtne šeit nemaz nav vajadzīga, jo Reičela tāpat pārsvarā runāja ar Džeiku, un likās, ka par manu eksistenci ir pilnībā aizmirsusi. Un arī tad, kad kādā no atrakcijām bija jāsēž atsevišķos vagonos pa divi, man vienmēr sanāca sēdēt ar Kameronu. Bet vismaz liekas, ka arī puisim nepatīk īpaša komunikācija, un viņš ir daļēji tikpat noslēgts kā es.
- Ko? - viņa sarauca pieri, un pirmo reizi šajā ilgajā laikā, patiešām pievērsa man visu savu uzmanību, nevis tikai daļēju. - Tu nopietni? -
- Jā, - es gribēju mājās, šķita, ka es tūlīt atkritīšu te pat uz zemes. Es jau tā knapi turējos kājās. - Es esmu pārgurusi, un galu galā, man vairs nav naudas. Atkal nāksies ubagot vecākiem kabatas naudu. - iesmējos, un pasmaidīju.
Īsu brīdi apskāvusi mani, viņa nočukstēja man pie auss, pietiekami klusi, lai to dzirdētu tikai es. - Bet apdomā kārtīgi, un izsver plusus un mīnusus. -
- Centīšos, - nomurmināju, un pakāpu soli atpakaļ. Pamādama Džeikam, es sāku iet uz šī parka izejas pusi, bet pie manis pieskrēja Kamerons.
- Tu ej prom? - viņš nostājās man pretī un raudzījās tieši acīs.
- Jā, -
- Lieliski. Es ar, - viņš sāka iet uz priekšu un, satvēris mani aiz rokas, vilka sev līdzi. Bet izrāvusi roku no viņa tvēriena, es apstājos.
- Bet kā ar Džeiku, tev viņš nav jāgaida? Un kur tieši tu iesi? - es samulsu no frāzes, ka viņš arī kaut kur ies. Paldies Dievam, ka Dilans, iespējams, te vairs nav. Jo, ja viņš būtu un pamanītu, ka Kamerons, satvēris manu roku, velk mani kaut kur, viņam būtu vienalga, kas viņš ir, un tad jau ir skaidri paredzams, kas sekotu turpmāk.
Viņš iesmējās, un es saraucu pieri. - Nu, es tevi aizvedīšu mājās, un pats tad arī iešu. Un nē, pirms tu iebilsti, es zinu, ka tu dzīvo netālu, bet man tāpat ir pa ceļam. - viņš argumentēja savu viedokli, un man radās jauns jautājums – kā viņš zin kur es dzīvoju?
- Tu mani izspiego? - jautāju pašu stulbāko ko vien varēju pajautāt.
- Kaut nu tā būtu, bet nē. Reičela pateica un piemetināja, lai tevi aizvedu, bet es tāpat būtu to darījis. - viņš ar pirkstiem izbrauca cauri saviem ogļmelnajiem matiem, kas tikai paspilgtināja viņa acu krāsu.
- Njām. Tagad man viss ir skaidrs. - papurināju galvu.
Es sāku iet uz priekšu, jo negrasījos iebilst. Galu galā, man tās dažas minūtes būtu jāiet ar kājām un es jau tā knapi tagad jūtos dzīva. Ieskatījusies telefonā, es noelsos. Tagad bija jau pusnakts, tieši 00:00, un sanāk, ka es ar Reičelu esam ārā pavadījušas vairāk nekā divas stundas. Kur tas laiks pazuda? Šķita, ka mēs esam te bijušas tikai pusstundu, maksimālais stundu, bet ne jau divas vai vairāk.
Kad mēs tuvojāmies melnam BMW, es īpaši nepievērsu uzmanību tam, ka Kamerons man ir atvēris durvis un tad, kad es esmu iekāpusi, ar īpašu graciozitāti apiet apkārt mašīnai un iekārtojas šofera vietā.
Mani plakstiņi krita ciet, un es varēju aizmigt tepat uz vietas. Vismaz, nokļūstot mājās, es uzreiz aizmigšu, nedomājot ne par Dilanu, ne par Kameronu vai kaut ko citu, es vienkārši iegrimšu miegā un pamodīšos no rīta, ar skaidru galvu.
Es uz īsu brīdi aizvēru acis.
- Ei, guļava, mēs esam klāt. - maigi papurinājis manu plecu, iesaucās Kamerons, un es, uzreiz atverot acis, palūkojos ārā. Un jā, mēs patiešām bijām pie manas mājas. Laikam es ceļā iemigu, un tas nav nekāds brīnums. Vēl nekad neesmu jutusies tik nogurusi...
- Paldies. -
Izkāpjot ārā mani apņēma aukstais rudens gaiss un es nodrebinājos, bet izlikdamās to nemanām steidzos uz priekšu, pēc iespējas ātrāk alkdama tik mājās siltumā. Kad biju nokļuvusi uz sava lieveņa, man tieši aiz muguras Kamerons iedarbināja mašīnas motoru, un es neveikli viņam pamāju ar roku, pirms iesteidzos iekšā savā mājā.
Šeit valdīja kapa klusums. Un, cik vien klusi spēdama, es novilku savus zābakus, jaku pakarināju uz pakarināmajiem un uz pirkstu galiem steidzos augšā pa trepēm uz savu istabu, un, ieejot tajā, es uzreiz atkritu gultā.
Nezināju, ka pavadot dažas stundas atrakciju parkā, tevi var pārņemt tāds miegs. Man vēl it kā vajadzētu ieiet dušā vai vannā, bet es izlēmu, ka to izdarīšu rīt, uzreiz pēc pamošanās. Ar gausām kustībām novilkdama un nomezdama savas drēbes zemē, es palīdu zem segas un acumirklī aizmigu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-5/752173
