http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-28/764093
Nākamajā dienā skolā, es nepārtraukti uzmanīju pulksteni - pati nezinot kāpēc. Stundas vilkās kā milzīgs gliemežu bars, un piecu minūšu laikā, es paspēju ielūkoties pulkstenī vairāk kā desmit reižu, bet nekad kārtīgi neiegaumēju laiku. Varbūt šī laika uzmanīšana bija tikai tāpēc, jo es gaidīju ziņu no Dilana, ja viņš šodien izlems tikties ar mani. Vai arī tādēļ, jo es šodien runāšu ar Kameronu.
Vakar, nonākot mājās, es kārtīgi vairākas reizes apsvēru iespējas, kā neiedziļinoties sīkumos izskaidrot situāciju, kas bija notikusi ar mani, bet ne viens, ne otrs variants, nešķita labs, tādēļ man pat tagad nav ne mazākās nojausmas, kā es iesākšu situācijas izklāstu.
Deviņi.
Desmit.
Vienpadsmit.
Divpadsmit.
Trīspasmit.
Četrpadsmit.
Abām divpasmitajām klasēm šodien pēdējā stunda ir sports. Un līdz ko atskanēja zvans, es jau biju ceļā uz sporta stadionu. Laiks bija pārāk silts, lai šodien visus mocītu iekštelpās. Un es nebiju kļūdījusies.
Man pat nevajadzēja viņu redzēt, lai saprastu, ka svilpe atskan no stadiona.
Palēlinot tempu, es centos sev nepievērst uzmanību, tāpēc uzkāpusi uz skatītāju tribīnēm, es iekārtojos pašā galā.
Man stundu vairāk nebija, bet ja es gribēju sagaidīt Kameronu, man vajadzēja pagaidīt vēl vienu mācību stundu, ko darīt man nebija iebildumu.
Es zināju, ka drīz te uzradīsies arī Reičela, lai gaidītu Džeiku, bet pašlaik viņa aizskrēja uz konsultācijām, un vēlāk pievienosies man.
Noliekot somu sev blakus, es pievērsu skatienu zēniem, kas šobrīd, visi kā viens, sekoja futbola bumbai. Man nemaz nebija jāpiepūlas, lai tajā barā es spētu saskatīt Kameronu. Viņš pašlaik bija tas, kas tieši vadīja bumbu uz vārtu pusi, un ar vienu spērienu - tā ielidoja vārtos.
Nedaudz pasmaidīju.
Es nekad neesmu izpratusi šī sporta veida jēgu, bet es arī nesapratu to, kādēļ zēni tik daudz aizraujas tieši ar futbolu. Tomēr jāatzīst, ka vasarā vērojot puišus, kas veikli atbrīvojoties no krekliem un dzenoties pēc bumbas, ir diez gan jauks skats. Tad kad Reičela bija sagājusi kopā ar vienu no futbola komandas kapteiņiem, mēs abas vasarā nācā šurp un vērojām viņu spēli. Patiesībā, brīvprātīgi nāca Reičela, bet es nācu piespiedu kārtā.
Ar acīm es meklēju visus pārējos puišus, kuri man bija pazīstami un kurus spēju atpazīt uzreiz. Viens no tiem bija Rolands. Pēc tam ieraudzīju arī Ēriku, Dilanu un Robertu arī. Bet spēlēja ne tikai puiši, komandās arī bija meitenes.
Lai gan es īpašu nepazinu nevienu no divpadsmitās klases meitenēm, dažām vārdus zināju. Dilans kādā klasesbiedra rīkotajā ballē mani bija iepazīstinājis ar dažiem saviem klasesbiedriem, stādot mani priekšā kā savu meiteni. Bet es vairāk runāju un turējos kopā ar puišiem, kur bija arī Dilans, nevis ar meitenēm no kurām es nepazinu nevienu pašu.
- Tad redz kur tu esi! - ātrā solī nākot uz manu pusi, iesaucās Reičela.
Viņas mati bija vējā izjaukti un pašlaik atgādināja putnu ligzdu nevis meitenes matus. Seja bija kļuvusi nedaudz sarkana un arī mute, kas izmisīgi tvēra pēc elpas. Tātad viņa bija skrējusi.
Pievilkusi kājas pie sevis, es ļāvu viņai aiziet man garām uz apsēsties tur pat blakus.
- Ko tu gaidi? - nedaudz atguvusi elpu, viņa uzreiz ķērās pie jautājumu uzdošanas. Pacēlusi skatienu uz augšu, es nobolīju acis, bet lūpu kaktiņi nedaudz sarāvās uz augšu. Cik tas bija raksturīgi, Reičelai!
- Kameronu. - centos pēc iespējas vienaldzīgāk atbildēt, bet zināju, ka tas man neizdevās tā, lai Reičela uzreiz noticētu. - Un tu? -
- Vai tad tu nezini? - viņa iesmējās, bet tomēr atbildēja. - Džeiku, protams. -
Saprotoši pamādama ar galvu, es ķēros pie nākamā temata.
- Es vakar satiku Ēriku. - es uzmanīgi iesāku, vērodama draudzenes reakciju. - Viņš ievaicājās par tevi. -
Viņas acis bija nedaudz iepletušās, bet balss tonis skanēja nemainīgs. Acīmredzami viņai vēljoprojām viņš patika. Smagi nopūtos.
- Un? -
- Viņš jautāja, kur tad tu esi, kad es uz kīno ierados divatā ar Rolandu. - bet es noklusēju to, ka viņš pēc tam ieminējās par tikšanos ar Dilanu. Par to Reičelai nebija jāzin. Tāpat arī par to, ka es šobrīd Ēriku ienīstu vēl vairāk nekā pirms dažām nedēļām.
- Skaidrs. Un ko tu viņam atbildēji? - viņas acis bija iepletušās vēl vairāk. Kaut kas nebija kārtībā. Es jau uzreiz to sapratu, pēc viņas skatiena.
- Kāpēc gan lai viņš to nepavaicātu tev pašai, kaut kas tamlīdzīgs. Reičel, kas noticis? -
Viņa aizgriezās atpakaļ, ar skatu uz stadionu. - Viņš man vakar piezvanīja, bet vakar, kad tu biji augšā uz jumta, vaicāja to pašu par tevi. -
Neizpratnē saraucu pieri. Kādēļ, lai viņš darītu ko tādu? Kas Vailsam bija aiz ādas?
- Viņš kaut ko perina pret tevi. Abi divi ar Dilanu. - Reičela vārdos izteica visu to, ko es pašlaik iedomājos. - Neej vairs tikties ar viņu, labi? - apklājusi manas plauktas ar savām, viņa neatrāva skatienu no manis.
- Neiešu. -
- Tiešām? -
- Jā. -
- Tu apsoli? -
- Jā, es apsolu. -
Izdzirdot šos vārdus, viņa atļāvās pasmaidīt un uzreiz arī manas lūpas rotāja smaids.
- Es nezinu ko viņi plāno tev nodarīt, bet es zinu to, ka mēs neļausim tam notikt, vai ne? -
Par atbildi es viņu cieši apskāvu, atbalstīdama galvu uz viņas pleca.
*
- Sveiks. - pārtverdama Kameronu nākot ārā no ğērbtuvēm, es īsi pasmaidīju.
Man blakus bija arī Reičela, bet viņa piegāja tuvāk ğērbtuvēm, atstādama mani vienu ar Kameronu. Cik smalkjūtīgi!
- Sveika. - viņš pēc brītiņa atbildēja, atbildot arī uz manu īso smaidu.
Uzmetusi skatienu viņa degunam, es secināju, ka nav nemaz tik traki, kā varēja būt. Jā, Dilans bija spējīgs uz ko nopietnāku.
Pielāgodamās puiša gaitai, es viņam sekoju uz stāvvietas pusi.
- Ko tu šodien dari? - cerēju, ka es neizskatos pēc meitenes, kas pielien puisim, cenšoties uzaicināt viņu uz randiņu. Vaigos uzreiz ielija sārtums.
- Neko īpašu, - viņš pasmaidīja vēl platāk un mani vaigi kļuva vēl sārtāki. Nedomāju, ka tas būs tik grūti. Vērojot kā to dara citi cilvēki filmās vai lasot grāmatās, tas šķiet vieglāk par vieglu, bet kad pienāk tas brīdis to darīt - es mulstu un sarkstu no kauna. Ideāli!
- Nemulsti, Ember. - viņš pēkšņi apstājās un smiedamies paziņoja. - Lai gan man patīk, ka meitenes manā klātbūtnē sarkst un mulst, pašlaik tas nav nepieciešams. -
Aizlicis vienu matu šķipsnu man aiz auss, viņš ar plaukstas virspusi noglāstīja manu vaigu. Bet plauksta netika noņemta no mana vaiga, tādēļ jutu pār ķermeni izskrienam simtiem skudriņu.
- Tu labi zini, ka vēlies man stāstīt? - viņa jautājums izsita mani no sliedēm.
Lai vai ko es būtu gaidījusi, tikai ne šādu jautājumu.
Satverdama puiša plaukstu, es to noņēmu no sava vaiga un atlaidu vaļā, ļaudama tai nolaisties gar viņa sāniem.
Es lēni pamāju.
Nostādamās pie Kamerona mašīnas, es vēroju, kā viņš atverdams aizmugurējās durvis, uz sēdekļa nomet savu somu. Un tad pagriežas pret mani.
- Bet pirms tu sāc. Vari pateikt, kas, pie velna ir Rolands? -
- Kas? - apjukusi pārvaicāju.
- Tu vakar teici, ka netiec ārā, jo esi aizņemta. Un tad tu pieminēji Rolandu... - puisi pārtrauca mani smiekli. Pa acu kaktiņam redzēju, ka viņš neizpratnē sarauc pieri, bet es turpināju smieties.
- Tu gribi zināt, kas ir Rolands? - cenzdamās vairs nesmieties, es vaicāju. Smaidīdama kā maija saulīte.
- Jā. - viņa acīs vēljoprojām atspoguļojās neizpratne.
- Rolands ir mans brālis. - pielikusi roku priekšā mutei, es nevarēju beigt smaidīt.
- Āā.. - puisis novilka, un tad arī sāka smaidīt. - Tad jau man laikam nevajadzēs viņu apciemot un nokārtot dažus rēķinus. -
Papurinājusi galvu, es centos izbeigt smaidu, bet neveiksmīgi.
- Nevajadzēs gan. - atraudama vaļā mašīnas durvis, es uzreiz iesēdos iekšā un vēroju, kā Kamerons, arī smaidīdams, apiet garām mašīnai un iekārtojas man blakus.
- Nu tā. Tagad vairs atkāpšanās ceļa nav. - satvēris manu roku, viņš to pieliek pie lūpām, likdams man izbrīnā ieplest acis.
- Kad es sāku ar tevi runāt, tā jau vairs nebija. - ielikdama rokas sev klēpī, es atgādinu. Bet viņš tikai iesmējās, un iedarbināja mašīnu.
- Es zinu vietu, kur tu man varēsi visu pastāstīt, ja tā vēlies. -
- Labi. - atbalstījusi galvu pret stiklu, es pievērsu skatienu apkārtnei, kas slīdēja mums garām. Un tad es uzreiz sapratu uz kurieni mēs braucam - viņa laukiem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-30/764250
