Ciešanu valgi. #10

- Tikai nesaki, ka viņš tev to nodarīja? - iesaucās Reičela uzlūkojot man uz kakla uzsūkto zilumu.
Noņēmusi viņas roku no mana džempera malas, es to pārvilku pāri savam zilumam, cenzdamies nepieskarties tam.
- Jā, bet.. - centos aizstāvēties, bet uzreiz apklusu.
- Kādi vēl bet? - viņa apsēdās man pretī, un viņas zilajās acīs virmoja dumsas, bet es zināju, ka ne pret mani. Tās bija vērstas pret Dilanu. - Viņš tevi sit un nemaz nenoliedz. - viņa noskaldīja, kad atvēru muti lai kaut ko piebilstu. - Es zinu, ka tas nav viss ko viņš tev nodara, bet kāpēc tu to nevienam nestāsti? -
- Es nevaru to darīt. - es iekodu lūpā, lai apvaldītu asaras, kas piepildīja manas acis. - Viņš teica, ja es kādam pastāstīšu, tad to nožēlošu. Es nevēlos riskēt. -
- Bet tā tas nevar turpināties. - viņa apsedza manas plaukstas ar savām. - Tu esi mana labākā draudzene, un man nepatīk vērot tevi raudam tāpēc, ka tu ciet. Viņš nav īsts vīrietis, ja uzdrošinās pacelt roku pret meiteni un vēl pie tam tik bieži. -
- Bet, lūdzu, nestāsti nevienam. - es mainīju savu sēdēšanas pozīciju, un tagad es sēdēju ar sakrustotām kājām un lūdzoši vēros Reičelā.
- Es to neapsolu. -
- Reičel? - noskaldīju.
- To tu man nevari lūgt. - viņa piecēlās kājās un piegāja pie manas istabas loga, kurš aizņēma visu sienu, uzgriezdama man muguru. - Es neļaušu viņam tevi sist, un tad melot, ka viņš tevi mīl. Kāpēc tu tam visam tici? - viņa pagriezās pret mani.
- Tu nezini kāds viņš ir, kad viņu nepārņem dusmas. Tad viņš ir pilnīgi cits cilvēks, tas Dilans, kuru iemīlēju. - pēdējo teikumu es saku pusbalsī.
- Es tevi nesaprotu, Embera. - viņa papurināja galvu. - Viņš tevi sit un to tu sauc par mīlestību? Tā ir mūsdienu jūtu izrādīšana? -
Es neko neatbildēju, bet piecēlos kājās un apsēdos uz gultas malas, saķerdama galvu rokās.
- Tev ir jāizstāsta Rolandam vismaz, ja nevēlies stāstīt saviem vecākiem. -
- Es nevaru, es to vienkārši nespēju. Man ir bail. - ievijusi pirkstus matos, es tos stipri parāvu aiz matu saknēm.
- Tad to izdarīšu es. - viņa devās uz durvju pusi.
- Nē, nevajag, lūdzu. - izmisusi iesaucos, bet bija jau par vēlu. Reičela bija jau izgājusi gaitenī, un man par nelaimi Rolanda istaba atradās pašā gaiteņa galā; divas istabas aiz manas.
Bet, lai gan biju gaidījusi kliegšanu, ārdīšanos vai daudz ko citu no Rolanda puses, uzzinot ar notikušo, viņš tikai pavisam mierīgi ienāca manā istabā kopā ar Reičelu un, atbalstījies pret durvju aili, lūkojās manī ar neizdibināmu skatienu.
- Tu man kaut ko nevēlies pastāstīt? - viņš klusi jautāja. Tik klusi, ka man uz rokām uzmetās zosāda.
- Tev jau visu pastāstīja, man vairs nav ko teikt. - atbildēju, kaklam aizžņaudzoties.
Un, nespēdama skatīties savam brālim acīs, es piekalu skatienu saviem savītajiem pirkstiem. Man acīs sakāpa asaras, pat nezinot kādēļ.
- Kāpēc tu man neko neteici? -
pienācis pie manis, viņš notupās man tieši pretī.
- Es jau teicu, man bija bail.. vēljoprojām ir. - runājot neskatījos viņam acīs un centos aizmirkšķināt prom asaras.
Ja Dilans uzzinās, ka kāds zin par to, ka viņš mani sit, viņš domās, ka tā esmu es. Un tad ar mani būs cauri. Ar mani būs cauri.. nemitīgi atkārtoju to sev.
Rolands noglāstīja manus matus un aizlika šķipsnu aiz auss.
- Es viņu nogalināšu. - viņš piecēlās atpakaļ kājās, bet es viņu satvēru aiz rokas.
- Nē, nevajag. - arī es piecēlos kājās. - Ja viņš uzzinās, ka kāds zin, par to, ka man ir zilumi tieši no viņa, viņš mani nogalinās. - mans skatiens kļuva stiklains, un es stiprāk satvēru Rolanda roku. - Lūdzu, nevajag, lūdzu. -
Apvijis roku man ap vidukli, viņš pievilka mani sev klāt. - Labi, - lai gan viņš ir piekritis neko nedarīt, es jutu, ka šī piekrišana nav no laba prāta. Bet es par to īpaši nelauzīju galvu.
- Piedod man lūdzu. - noteicu, aizvērdama acis un apvīdama arī savas rokas viņam ap vidukli.
- Viss ir kārtībā, bet es nespēju noticēt, ka neko nenojautu. Es zināju, ka tev kaut kas kaiš, bet nemaz necentos noskaidrot, kas. - viņš ieslēpa degunu manos matos. - Bet, ja viņš tev vēl kaut ko nodarīs, tad es neko nesolu par savu rīcību. - saudzīgi pastūmis mani nostāk no sevis, viņš noskūpstīja manu pieri un, pamādams Reičelai, izgāja ārā no manas istabas.
- Es nespēju noticēt, ka tu to izdarīji. - sakrustodama rokas uz krūtīm, vēros draudzenē.
- Kādam jau bija jādabū tavas smadzenes sākt kaut ko darīt, nevis tikai paciest. - viņa bez mazākās kavēšanās atbildēja un apsēdās uz viena no lielajiem kubkrēsliem
- Lai nu paliek, - nopūtos - ko darām? - mainot sarunas tematu, es klusībā cerēju, ka mēs pie šī iepriekšējā temata vairs nekad neatgriezīsimies. Un ar nekad es domāju - vispār vairs nepieminēsim to.
- Nezinu kā tu, bet es negribu palikt mājās. Tāpēc piedāvāju iet uz atrakciju parku, ko saki? - viņa plati smaidīdama, kā mazs bērns iesaucās.
- Tu to nopietni? - smiedamās jautāju, un viņa tikai pamāja ar galvu.
- Labi, man jāpaņem nauda un tad mēs varēsim iet. - vēljoprojām neticēdama Reičelas ierosinājumam, es nomurmināju.



http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-2/751538