Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-15/716998
Kādu laiciņu mēs jau braucām pa zemes ceļu, kuri ieskāva milzīgi koki un krūmi.
“Uz kurieni mēs braucam?”beidzot saņēmos un pajautāju.
Egils tikai noburkšķēja, ka lai es pagaidot, un atkal mēs klusējām. Bija sāpīgi sēdēt blakus mīļotajam apzinoties, ka viņš tevi tikai ir uzmanījis, kā mīļāko, nevis sievu vai pat draudzeni!
“Tūlīt jau mēs būsim galā!”Egils noteica un pasmaidīja.
Pagriezos pret logu un vēroju apkārtni, bet īpaši jau ainava nemainījās, kas mani mazliet biedēja.
Mēs sākām samazināt ātrumu mašīnas, līdz tā apstājās taisni ceļa vidū.
“Nevajadzētu pabraukt malā?”es uztraukti jautāju, jo sapratu, cik tuvu es tagad esmu nāvei.
“Nē nevajag šeit neviens nebrauks. Nu tad kāpsim ārā!”viņš sacīdams izvilka ārā pistoli no mašīnas durvīm.
Es atvēru vaļā durvis un izkāpu ārā no mašīnas. Tad aizvēru ciet mašīnas durvis un sekoju viņa. Mēs kādu brīdi pagājām pa brikšņiem līdz nonācām uz tādas vietas, kur, ja pieietu tuvāk malai, varētu novelties līdz lejai. Šeit bija kā kalns, tikai šī bija galotne kalnam.
“Ko mēs šeit darīsim?”jautāju viņam un mēģināju vēl saskatīt iespēju, kā viņu nogalināt.
Egils tikai pasmaidīja un pavicināja pistoli uz to vietu, kur man pēc plāniem būtu jānostājas. Ar lieliem soļiem līdz turienei aizgāju un nostājos viņam pretim.
Viņš pasmaidīja un noteica:
“Šeit ir ļoti skaisti, kādreiz vēlējos tevi šeit atvest, bet laikam jau šis nav īstais mirklis, lai tu priecātos par apkārtni vai ne?”
“Izdarām to ātrāk, lai ir miers!”nikni izspiedu caur lūpām cenzdamās pasmaidīt.
Bet smaids, kā nenāca tā nenāca. Vismaz varēju priecāties, ka nesāku raudāt, par to, ka šī varbūt ir pēdējais, ko es redzu.
“Labi, kā vēlies, bet pirms es to izdaru vēlos, tev pateikt dažas lietas. Es biju tas, kas viņus visus nogalināja. Nu labi ne visus, bet tūliņ jau būs visi! Zini, kas jūs nodeva? Tas bija tavs tēvs, jo vēlējās labāku dzīvi, un jūsu visas dzīvības viņam bija vienaldzīgi! Un vēl es gribēju piemest, Emīlija jau tagad ir mirusī. Maniem vīriem bija paredzēts viņu nogalināt, tik mēr kamēr es izdaru savas lietas.”to nosteigdams viņš pavērsa savu ieroci pret mani un izšāva.
Es sajutu kā lode ietriecās manā vēdera un no stiprā grūdiena es sāku gāzties atpakaļ. Pēc mirkļa jau es gāzos lejā no kalna. Tad es izdzirdēju vēl vienu šāvienā skaņu, bet nevarēju vairs sajust, kur tā trāpīja, jo pašlaik man viss ķermenis mocījās sāpēs.
Nākošā daļa būs vai nu svētdien vai pirmdien. Piedodiet, ka tik ilgi būs jāgaida, bet man nebūs pieejams dators!
