Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-7/716294
Jau pusstundu uz turieni braucu, un domāju, kā, lai es pārliecinos, ka viņai viss tur būs kārtībā! Bet tās domas tikai lika man mazdrusciņ aizmirst, ka šī ir pēdējā reize, kad viņa sēž man blakus, un pēdējā, kad es jūtu viņu sev tuvumā!
Sāpīgi paskatījos uz ceļu, un meklēju pagriezienu, lai nogrieztos uz vietu, kuru viņa savus nākamos gadus sauks par mājām.
Asaras sāka birt pār vaigiem un es tās negribīgi slaucīju nost. Tā bija vājuma pazīme, un pašreiz to es nevarēju izrādīt, tādēļ centos savaldīt sevi, un neraudāt.
Beidzot pamanīju pagriezienu, uz mājām, kuras bija kartē iezīmētas ar sarkanu aplīti. Es nogriezos uz tām un tagad man bija jābrauc pa sīku taciņu, kuru ieskāva mežs. Šeit bija ļoti drūmi un baisi.
Pētīju mežu, un meklēju pie reizes, vēl kādu pagriezienu, kas norādītu uz šīm mājām.
“Mam, kur mēs esam?”pēkšņi noteica Emīlija.
“Es nezinu.”klusām sacīju juzdamās nedroši.
“Kāpēc tu tik klusām runā?”Emīlija man vaicāja un paskatījās uz mani.
Viņas skatiens mani dedzināja no iekšpuses, un asaras no jauna lauzās uz āru.
“Es vēroju ceļu.”noteicu, un ieraudzīju tālumā mājas.
Šokā atvēru vaļā muti. Vai kāds mani cenšas izjokot? Priekšā man stāvēja veca sadrupusi māja. Tā bija apaugusi ar sūnām un māju ieskāva koki lieli koki.
Mašīnu apstādināju, un domāju, ko ar šo visu Egils vēlējās man pavēstīt.
“Mammu, man ir bail!”Emīlija teica, lūkodamies uz veco māju.
Es atvēru vaļā mašīnas durvis un Emīlijai sacīju:
“Tu pagaidi mašīnā, tik mēr es aplūkošu apkārtni labi?”
Emīlija pakratīja galvu, ka labi, un es izkāpu ārā no mašīnas. Tad aizvēru cieši durvis ciet un gāju uz mājas pusi, lai aplūkotu to tuvāk.
Līdz turienei mani pavadīja veci nomesti akmeņi, kuri bija apauguši ar zaļu sūnu. Piegājusi tuvāk mājai, sapratu, ka tā vēl sliktāk izskatās, ne kā no tāluma. Kādu brīdi domāju vai iet iekšā vai vē, bet tad izdomāju, ka labāk nē, jo māja izskatījās sena, un tā vien šķita, ja tai kāds piedurs pirkstu tā sabruks.
Vismaz bija jāapskata mājas otrā puse, un kas tur darās.
Kad biju nonākusi līdz mājas otrai pusei, sapratu, ka tur ne kāda ievērības cienīgā nav, un ka es tikai laikam būšu sajaukusi pagriezienus. Varbūt man vajadzēja pabraukt vēl uz priekšu, nevis nogriezties tik ātri!
Es jau pagriezos, lai ietu atpakaļ uz mašīnu, bet man pretim sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Priekšā man stāvēja Egils, un viņam rokās bija ierocis, kas bija notēmēts uz mani.
