local-stats-pixel fb-conv-api

Censties smaidīt sāpēs. 21

108 1

Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-1/715151

Pēc šīs ziņas mēs mirām, kā mušas. Ik pa nedēļai viens cilvēks. Neviens nezināja, kurš būs nākošais, un tas viss vairāk tracināja. Pēdējā laikā, es pat savu meitiņu nevedu uz bērnu dārzu, pateigdama, ka viņa ir slima. Viņai par to protams bija lielie prieki, jo viņai labāk patika mājās dzīvoties, ne kā bērnu dārzā, kur ir jāguļ diendusa. Bet dažreiz es vēlējos kaut es vēl būtu tik maziņa kā viņa. Pilnīgi par neko nav jāuztraucas.

Vairs nu mēs bijām palikuši tikai četri starp dzīvajiem, no veseliem desmit. Veselus sešus labus kareivjus iznīcināja mierīgi, un bez lielas kņadas. Es sapratu, ka drīz būs jāpasaka savam vīram, ka laiks mums ir bēgt, jo citas izvēles man vairs nebija. Jeb kurā brīdī kāds varēja izlēkt no kaut kurienes un uzbrukt man!

Šodien par laimi ir brīvdiena, un mēs pilnīgi visi būsim mājās. Tur vismaz mēs esam lielākā drošībā, ne kā ārpus mājas.

Kā jau katru dienu pieceļos agrāk, ne kā citi, lai pārbaudītu apkārtējās maliņas vai kāds slepkava nav noslēpies, un gatavs man uzbrukt!

Šī nelielā pārbaude ļauj man justies labāk, jo naktīs es arī vairs nevaru mierīgi gulēt, jo saprotu, ka es varu būt nākošā, kura mirst!

“Labrīt!”no muguras puses, kāds iesaucās, un es salecos.

Tas ir mans vīrs Egils. Pagriežos un apkampju viņu, viņš šķiet mazliet pārsteigts.

“Labrīīt!”es skaļi novelku un pasmaidu neviltotu smaidu.

Ieskatos viņam acīs un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā, viņš šķiet satraucies un nemierīgs.

“Kaut kas ir noticis?”es jautāju un drusku apkāpjos soli atpakaļ.

“Nē viss ir kartība, vienkārši man šodien gribās kaut kur izbraukt!”Egils noteica un izspieda smaidu uz lūpām.

Samirkšķināju acis, un izbrīnīti lūkojos uz viņu.

“Mēs sen neesam kaut kur izbraukuši, un man gribās šodien uz Jūru.”viņš sacīja un mīņājās.

Šādus skatienus es pazinu, viņš no manis kaut ko slēpa, bet varbūt patiešām mums kaut kur ir jāizbrauc, savādāk es tupēdama mājās lēnām sāku jūgties no bailēm.

“Labi, es tad iešu sataisīt Emīliju.”nosaku un apskauju viņu vēlreiz.

Viņš mani atgrūž atpakaļ, un es neskaidri paskatos uz viņu. Egils nekad tā nebija darījis! Nemierīgi pagriežos un dodos pie Emīlijas uz istabu.

Kad esmu jau nonākusi pie viņas istabas izdzirdu lielu troksni virtuve it kā kaut kas nokristu, varbūt viņi jau ir šeit. Negaidot pagriežos un skrienu uz virtuvi.

Pēc mirkļa jau esmu pie virtuves durvīm, un ieskatos iekšā, bet tur ir tikai mans vīrs, kurš vienā rokā tur telefonu un otrā pistoli.

Ātri aizsteidzos aiz durvīm un uzmanīgi klausos, ko viņš saka pa telefonu.

“Jā es sapratu, man viņa jāizved līdz tai vietai, un pēc tam mēs viņu nogalināsim, un ko mēs darīsim ar Emīliju?”viņš noteica, un es gandrīz sabruku uz zemes.

Tā tad visu laiku slepkava bija pie manis zem viena jumta! Es domāju, ka viņš mani mīl! Pēkšņi gar vaigiem uz leju sāka birt asaras, kas tik ļoti sāpēja!

108 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Paldies!:)) Centīšos šodien uzrakstīt, bet šajā karstumā un sutā tas ir ļoti grūti izdarāms!:(

0 0 atbildēt