Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-11/716602
Pamodos no spilgtajiem saules stariem, kas man spīdēja acīs. Naktī biju atradusi, kādu grāvi, kuru ieskāva kārkli, un par laimi arī ūdens šeit nebija. Tad biju nolēmusi, ka šeit pārgulēšu nakti, un kā sista aizmigu uz reiz kā apgūlos.
Tagad es lūkojos uz debesīm, vēroju mākoņus kā tie kustās uz priekšu, un ik pa brītiņam piemiedzu acis, kad saule iespīdēja man acīs.
Es jutos pa visam dīvaini, it kā no manis būtu noņemts slogs. Bet no vienas puses jutos tik brīva un spēcīga. Kādu brīdi tā guļot, sapratu, ka man ir jāsāk rīkoties! Bet ko lai es daru? Visur mani drošvien meklēja un kur lai es izroku naudu!
Šī vieta patiešām nebija tik slikta, izņemot to, ka visu laiku dzirdēju, kā mašīnas pabrauc man garām. Vismaz šeit es jutos droša no ārpasaules. Tad pievērsu skatienu uz savām biksēm, un pēkšņi es sāku smaidīt.
Es prasti kabatās sametu sīknaudu, un arī šī reize nebija izņēmums. Katru reizi es pukojos par to, ka es tā darīju, jo biju jau par to aizmirsusi, un ieliku drēbes mazgāties. Protams pēc mazgāšanās no naudas nebija ne maņas.
Pārbaudot kabatas secināju, ka man ir divi eiro un vēl pāris centi. Ar šo naudu man pietiks, labi, ja dienai, bet vispār bija jāpriecājas, ka man vispār bija kaut kādā nauda!
Es piecēlos sēdus ieliku atpakaļ kabatā naudu, un tad izlējos stāvus. Mugura neganti iesāpējās, jo uz zemes pārāk ērti nebija, un lai tā pārstātu sāpēt, man bija maliet jāpavingro. Kad sāpes bija parimušas es izkāpu no grāvja ārā un paskatījos, kur es esmu nonākusi pa tumsu blandoties.
Pārskatot apkārtni sapratu, ka es esmu pa visam tuvu pilsētai, kuru es nepazinu. No vienas puses tas bija labi, varēju cerēt uz to, ka mani arī neviens nepazīs, bet no otras nē, jo es būšu viegla ēsma, tiem kas mani atpazīs!
Sāku soļot uz pilsētas pusi. Pēc neliela laika sprīža jau biju pie pilsētas sākuma, un nolēmu, ka atradīšu, kādu veikalu, kurā varētu nopirkt kaut ko ēdamu, jo vēlējos ļoti ēst!
Apskatot pilsētu nospriedu, ka tā ir ļoti sena, to vēstīja mājas, kas tā vien taisījās uz sabrukšanu, bet cilvēku šeit gan bija pilns par spīti vecajām mājām. Nebija tādu brīžu, kad man kāds nepaietu garām vai neapdzītu.
Nolēmu, ka pirmajam, kas man garām ies es pajautāšu kur atrodas tuvākais veikals. Bet pēc kāda laiciņa es sapratu, ka tas nebūs vajadzīgs, jo aiz stūra rēgojās veikals. Tas nebija pārāk liels, un nevarētu teikt, ka tas bija pārāk mazs.
Ar prieku sāku soļot ātrākā tempā uz veikalu. Es jau biju nonākusi līdz veikalam un vēru jau vaļā durvis, lai tajā ienāktu, līdz pretim man atvēra durvis, un tās atvērējs bija Egils.
Viņš pārsteigti skatījās uz mani un es uz viņu. Un tad pamanīju, ka viņam blakus stāvēja Emīlija, kas priecīgi iesaucās:
“Mammū!”
