Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-9/716515
Varbūt viņš atkal vēlējās sagraut manu dzīvi ar cerību, ka viss būs labi! Man bija jātiek prom no viņa. Es pakļāvos viņa skūpstiem, līdz viss negaidītajā brīdi ar kāju viņam iesitu taisni pa vārīgo vietu. Tad viņš sāpēs noņēma no manis rokas un vaidot notupās uz zemes.
Izmantojusi šo brīdi, es sāku skriet projām no viņa. Es skrēju taisni iekšā mežā, un centos skriet cik vien ātri mācēju. Vienīgi skriešanu man apgrūtināja koka zari, kuriem bija jālec pāri.
Pēc kāda brīža skriešanas es izdzirdēju niknus kliedzienus pakaļ, un sapratu, ka viņš par mani ātrāk skrien. Lai arī cik es ātri skrietu viņš mani tā pat panāks. Ko es biju izdarījusi! Ja pirms tam viņš centās būt jauks, tad tagad, ja viņš ir mani nolēmis nogalināt, es tikšu vai aprakta dzīva.
Galvā parādījās aina, kā es spirinos, kamēr viņš cenšas mani aprakt. Es nodrebinājos, un cerēju, ka tuvumā būs ceļš, jo tādā gadījuma es būtu glābta.
No aizmugures izdzirdēju vēl niknāku kliedzienu, un laikam es pa tiešām viņu būšu ļoti nokaitinājusi! Domās iegrimusi par viņa kliedzienu, es ieskrēju tieši virsū kokā.
Sāpīgi atlēcu atpakaļ, un sajutu asinis. Ar vienu roku piekāros degunam un sapratu, ka pa to man sāk tecēt asinis. Parāvu galvu atpakaļ, un lūkojos uz debesīm. Kā es varēju būt tik stulba un ieskriet kokā? Dusmīgu skatienu vēstīju kokam.
Tagad gan man nebija lemts izbēgt, jo ar katru sekundi viņa niknie kliedzieni palika aizvien skaļāk, un paskriet es ar asiņojošu degunu arī nevarēju.
Pēkšņi izdzirdēju tuvumā mašīnas braucam. Es varēju būt pa visam tuvu šosejai! Iespīdējās neliels cerības stariņš, un es sāku iet uz vietu, kur es dzirdēju braukošās mašīnas.
Pēc jau neliela brīža varēju saredzēt ceļu, un es pasmaidīju. Deguns jo projām nebija beidzis tecēt, bet tagad vismaz bija iespēja vēl izbēgt un tik brīvībā! Ātriem soļiem pieveicu ceļu līdz šosejai.
Komentāri?
