Čelsijas smaids /8/0

Spogulī es sevi vairs nepazinu. Man nekad nebija bijis tik daudz kosmētikas uz sejas, un man nekad nebija bijusi parūka, kas mani padarīja svešu un sev tīkamu. Mugurā man bija sarkana, pieguloša vakarkleita, kas izcēla manas krūtis un gurnus, kuras mugurpuse bija atkailināta. Tā izskatījās daudz labāk, nekā tad, kad to skicēju, un pieskāros kleitas vizuļojošajam audumam.

-Tu izskaties labi,- Aleksandra sacīja, savilkdama manu zirgasti ciešāk,- Bet neskaties uz sevi. Atceries, kas tu esi, un kas tev ir jādara,- viņa strikti atgādināja un pati piekārtoja savus īsos, karameļu toņa matus, kuri kā aizkari ietvēra viņas seju. Arī Aleksas mugurā bija manis darināta kleita, tikai melnā krāsā, kura ļoti atgādināja kleitu no filmas “Melnais Gulbis”.- Tev tiešām ir talants,- sieviete paslavēja, pagrozoties spogulī,- Kleita ir fantastiska. Bet cena.. vai nav par.. lētu?-

-Es vienkārši aprēķināju audumu un..- es gribēju paskaidrot, bet Aleksa mani pārtrauca pusvārdā.

-Ne jau tā dizaineri pelna, dārgumiņ,- viņa mātišķā tonī sacīja,- Tu piešķir kleitai vērtību. Šī kleita nederēs kurai katrai, tāpat kā jebkurš cits tavs darbs. Šajā ziņā, tu esi dieviete. Tu zini, ko tu vēlies redzēt savās kleitās, un uz to ej. Mēs negrasāmies apmierināt lētos sabiedrības padibeņus ar tik skaistām lietām, vai ne,- Aleksa ar rādītājpirkstu pacēla man zodu, lai es skatītos uz viņu, un es pamāju.- Skaidrs, turpmāk cenas diktēšu es. Tev vēl ir palikusi sirds.

Es apmulsu. Es zināju, ka Aleksa mēdz būt skarba savos izteikumos, taču nekad nedomāju par viņu kā bezsirdīgu.- Kāpēc tu tā saki?- es pavaicāju un pagriezos pret spoguli. Tēloju, ka piekārtoju matus, lai gan patiesībā gaidīju Aleksas atbildi.

-Jo, ja tev ir sirds, tev nav panākumu,- viņa saviebās,- Sirds ir muļķe. Tā liek tev redzēt kaut ko iekārojamu un aizvilina no tā, kas tev ir mīlošs. Draugi, mīļotais.. tas viss ir nopērkams, nevis iegūstams. Tas ir kā...- Aleksa aizvēra acis,- Tas ir kā sirēnas dziedājums jūrniekam, kas grasās izvilkt zelta zivtiņu.. saproti mani?

Es pamāju, nespēdama runāt.- Čelsija Millere,- viņa mani uzrunāja un pagrieza pret sevi,- Tu man apsoli, ka tu NEKAD nezaudēsi to, kas tev ir.- viņa skatījās man tieši acīs, un es sajutos vāja un neaizsargāta,- Tu būsi stipra, un būsi mana laba mantiniece. Tu nepakūkosi to, kamdēļ neesi gulējusi kaut kādu vīriešu vai tā saukto draugu dēļ. Vai tu man to apsoli?

Viņas acīs es redzēju, cik ļoti viņa to vēlas no manis. Cik nozīmīgi tas viņai ir.- Protams, Aleksandra. Es apsolu, ka nezaudēšu neko, emociju dēļ,- es sacīju un Aleksa atplauka smaidā, un apskāva mani.

-Tu esi malacīte, Čelsija,- viņa paslavēja un sabučoja mani uz vaigiem,- Tagad gan, iesim sakratīt šos ļautiņus,- viņa sacīja un, saķērusi mani aiz rokas, izvilka no dāmistabas, kur iepriekš bijām, tieši hallē, kur visi apgrozījās. Sieviete mani aizvilka līdz vienai no ieejas arkām un iečukstēja ausīs,- Ej pasauc pārējās meitenes. Es gribu aiziet ar blīkšķi.

-Labi, aiziešu,- es viņai atteicu, novērodama iespējamo “mēli”,- Ko vēl?

-Pārknieb elektrības vadus, ja vari,- Aleksa ieteica,- Gaismas mums būs. Ej nu, pasteidzies,- viņa mudināja, un man nācās paklausīt.

---

Attapos realitātē un papurināju galvu, lai atgaiņātu atmiņas. Aleksai taisnība, man jātur solījums. Turpināju ceļu, ieslēgdama magnetolā “Pentatonix” jauno albumu, un, dungodama līdzi, atsāku braucienu. Džakomo jau noteikti būs lidostā, kamēr es aizdomājos.. Kāds kauns..

Milānā, kā allaž, spīdēja saule, un bija ļoti silti, tāpēc nācās pie luksofora novilkt jaku, un atvērt logus. Man noteikti šī siltuma pietrūks... Kamēr stāvēju sastrēgumā, telefonā atradu interneta vietni, kur varēja iepazīties ar Londonas laikapstākļiem...

-Fantastiski,- es pie sevis nobubināju,- Vienkārši lieliski...- noņurdēju un atsāku braukt. Ieraugot to, ka Londonā gandrīz visu laiku ir apmācies un līst lietus, man jau pietrūka Milānas saulītes. Lai gan karstums man krita uz nerviem, tas bija labāk, nekā skraidīt augstpapēžu kurpēs pa ielām, kur tevi var apšļakstīt mašīnas, vai arī kad ik pēc piecām minūtēm ir jāpārlabo kosmētika un jāseko līdzi, kādā stāvoklī ir mati... Lietussargi bija neparocīgi, tie man nepatika. Vidēji 10 grādu siltums 30 grādu vietā nešķita kā laba doma. Jācer, ka vismaz ēdiens būs labs.

Nogriezos pa Tornavento ielu un apstājos pie mašīnu īres, kur mani jau sagaidīja puisis, kas pieņēma mašīnas, un pasniedza man dokumentus, neko nevaicājot. Ātri tos parakstīju, atstādama mašīnu Džeikam, jo nezināju, kad precīzi atgriezīšos, un devos uz lidostu, kad pamanīju, ka tuvojas Džeika sarkanā korvete.

Kad beidzot biju nonākusi lidostā, atviegloti uzelpoju un apsēdos uz soliņiem, gaidot Džeiku. Tikmēr ķimerējos ap telefonu, meklēdama veidu, kā sevi kaut kā nodarbināt, kad..

-Bella,- Džeiks mani itāliski uzrunāja un es pacēlu acis no telefona. Džeikam rokās, paldies dievam, bija mans maks un vēl kaut kas melns,- Ko tu bez manis darītu?- tumšādainais vīrietis vaicāja, nozibinot sniegbaltu smaidu pret tumšo ādu.

-Paldies, Džeik,- es pateicos, paņemdama maku,- Ko es bez tevis darītu..

-Šis arī ir tev,-  Džeiks uzstāja, pasniegdams man arī melno, kvadrātaino lietu, pie kuras bija tāda pati, tikai mazāka,- Lai nav tik vientuļi, un lai nav jāpinas ar cilvēkiem.

Kad lieta nonāca manās rokās, un pret pirkstiem sajutu melnās, mākslīgās ādas ietvaru, sapratu, ko Džakomo man sagādājis,- Planšetdators? Paldies, Džeik,- es aizkustināta sacīju, apskatīdama jauniegūto lietu no visām pusēm.

-Tur arī kindle,- Džeiks ar smaidu paskaidroja,- Tas ir kā elektroniskās grāmatas.. Mana Mia tur ielika visādus romānus un šausmu grāmatas..

-Man patīk Džeik,- es no sirds pateicos un apskāvu draugu,- Sirsnīgs paldies, Džeik.

-Tu tik reti pērc kaut ko sev, ka tad, kad pamanīju, ka tavs dators stāv, kur stāvējis, nolēmu tev nopirkt planšeti un aizdot kindle. Varbūt pati sagribēsi tādu pašu.- Džeiks mani samīļoja pretim.- Varbūt iekodīsim kaut ko pirms ceļa?

-Protams, Džeik,- es sacīju,- Tikai ar vienu norunu..

-Kādu?- vīrietis apmulsa, sajuzdams kaut ko nelāgu.

-Es maksāju,- es viņu izaicināju, ieķerdamās viņam elkonī.- Šoreiz..- es pasmīnēju un mēs abi iesmējāmies, ejot Sky Lounge virzienā, kur varēja nogaršot vienus no gardākajiem ēdieniem visā Itālijā, pat lidostā.

Ja intersē, te ir Čelsijas un Aleksandras kleitas,kā es aptuveni iztēlojos.

http://data.whicdn.com/images/212541545/large.jpg

http://data.whicdn.com/images/212296267/large.jpg