Čelsijas smaids /7/2

Londona.

Man bija laiks izgulēties, un no rīta es jutos vienreizēji labi, ja neskaita faktu, ka biju aizmigusi kleitā. Naels man blakus vēl gulēja, un es izkāpu no gultas, būdama daļēji apmierināta, ka vakarnakt nekas nebija noticis. Viņš patiešām bija skaists. Viņa itāļiem raksturīgā, tumsnējā āda, izteiktie vaigu kauli un rugāji uz sejas radīja viņu līdzīgu Vecmeistaru meistardarbam. Taču tādu priekšā kūst vai puse pasaules, un es novērsos. Klusi piegāju pie skapja, no kura izņēmu ceļošanai paredzētās drēbes un devos uz vannas istabu, cenšoties nesacelt troksni.

Aizslēdzu durvis aiz sevis, izņēmu sprādzes un gumijas no matiem un izpurināju tos pāri pleciem. Noskaloju seju ar aukstu ūdeni un izmazgāju zobus. Aši nomazgājos dušā, sasmaržojos, ieziedu ķermeni ar eļļiņām un uzvilku mugurā džinsus, botes, krekliņu un jaku ar kapuci, zinot, ka Londonā līs. Uz sejas uzklāju vien nedaudz vaigu sārtuma, pūdera un skropstām uzklāju tušu. Būdama apmierināta ar to, kā izskatos, izgāju no vannas istabas un devos uz virtuvi, kur, ieejot, pieķēru pie sirds, jo virtuvē jau rušinājās Katrīna un Damiens, kas bija Naela kopija.

-Labrīt,- Katrīna sveicināja, būdama tērpta vien sava vīrieša kreklā,- Mēs jau bijām uz veikaliem, un atnesām jums brokastis,- draudzene sacīja un apskāva savu vīrieti no mugurpuses.- Kā gulējāt?

-Nemierīgi,- mūs iztraucēja samiegojies Naels, kurš iepēdoja istabā,- Damien, kur tavas manieres, ņemt priekšā savu sievieti svešās mājās?- šķita, ka brālis notiesas dusmojas uz savu dvīni, tāpēc paķēru ābolu no groza, kurā iegrauzos, lai nepateiktu neko nepareizu. Abi vainīgie saskatījās un reizē piesarka.

-Ir jau labi,- es atteicu un visu trīs skatieni pievērsās man,- Tas ir.. tas taču ir dabiski..

-Jums arī kaut kas bija?- Katrīna noprasīja, skatīdamies uz mums abiem ar vanaga aci. Acīs pavīdēja ziņkāre. Mēs ar Naelu saskatījāmies, un pasmīnējām,- Jūs pat darāt to pašu!

-Nekā starp mums nebija,- mēs reizē sacījām un, gan Katrīna, gan Damiens, samulsa.- Jūs kaut ko teicāt par brokastīm? Man pēc stundas ir jāizbrauc, lai iečekotos uz reisu. Tāpēc.. Paēdam un pa mājām,- noteicu. Katrīna nodūra skatienu un Damiens saknieba lūpas.- Labi, paliekat, bet te ieradīsies mana palīdze, kas pieskata dzīvokli, un viņai atdosiet atslēg..

-Ne jau tur tā lieta, Čelsija,- Naels mani uzrunāja,- Mēs negribam, lai tu brauc prom..

Mēs?

-Tāds darbs,- es sacīju,- Kur ir manas brokastis?- es noņurdēju un uzliku sildīties kafiju. No vienas puses jau bija patīkami, ka mājās nebija kapa klusums, un te bija draugi, no otras puses, tas kaitināja. Man šķita, ka es visu kavēju, un pārliekus padodos emocijām.

Katrīna man pasniedza maisiņu no restorāna “Ristorante Piazza Republica”, kas kārdinoši smaržoja pēc salātiem, un apsēdos pie galda. Maisiņā bija folijā ietīta kastīte ar Cēzara salātiem, un svaiga itāļu bagete ar sieru. Kāri sāku ēst, un pievērsos pārējiem, kuri aizvien izskatījās neveikli, nezinot, ko īsti teikt un ko darīt.

Tad man prātā ienāca ideja.- Jūs varētu mani aizvest uz lidostu, lai man nav tik vientuļi,- es ieminējos un uzlūkoju pārējos. Daļēji tā bija taisnība, daļēji nē. Es biju pieradusi vienmēr doties prom, un nejust atvadu sāpes. Šoreiz vienkārši man vajadzēja kliedēt radušos situāciju.

-Manuprāt, tā ir lieliska ideja,- Damiens sacīja, kad Katrīna apsēdās viņam klēpī,- Vismaz stundas līdz check- in lidostā nebūs vienmuļas,- viņš piebilda un noskūpstīja mīļotās pakausi. Pamāju ar galvu un turpināju ēst brokastis,- Cikos tev ir lidojums?

-Divos jābūt Malpensas lidostā,- es sacīju,- Pats lidojums ir sešos, un vakarā jau būšu Lutona lidostā, kur mani savāks taksis un persona, kas mani aizvedīs uz viesnīcu.- es paskaidroju, un Damiens pamāja. Katrīna aizvien šķita aizkaitināta.

-Katrīna, kaut kas noticis?- es pavaicāju, kad izēdu muti. Viņa pacēla zaļo acu skatienu manā virzienā un papurināja galvu,- Vienkārši, saki.

-Tu atkal pazudīsi,- viņa skumji sacīja,- Un atkal mēs nerunāsim..

-Tāda ir dzīve,- es nedaudz rupji atcirtu,- Jums varbūt to nesaprast, bet tā ir daļa no pieaugušo dzīves. Ir jāsamierinās, ka arī citiem ir dzīve bez tevis, un draugu loks vairs nav kā agrāk. Es smagi strādāju pie visa, kas man ir.-

-Kuš,- Damiens klusi ieteicās, un apskāva savu sievieti,- Katrīna, viņai taisnība.- draudzene uzmeta topošajam vīram niknu skatienu, bet pret mani, teju zvērīgu.

-Dzīve, tu saki?- viņa vaicāja,- Kas tā ir par dzīvi, kad tu piederi kaut kādiem augstiem mēsliem, nēsā viņu lupatas un pārdodies kā lelle? Tu tā sūda darba dēļ esi pazaudējusi ģimeni un draugus, un pat neaptver, ka kļūsti par robotu!- viņas balss aizlūza,- Es gribu atgūt savu labāko draudzeni, Čelsij,-

Viņa pat nesaprata,kā viņas vārdi mani aizskāra. Paķēru bageti, uzvilku kapuci pāri galvai un devos prom, aiz sevis aizcirzdama durvis. No puķu poda paņēmu mašīnas atslēgas, un, asaras valdot, atslēdzu mašīnu, kurā patvēros, un uzsāku braucienu, U veidā izgriezdamās no piebraucamā ceļa, aiz sevis atstādama riepu švīkas. Ieslēdzu mūziku uz visskaļāko, un centos noslaucīt asaras, kas ritēja pāri vaigiem. Es neesmu nekāda lelle, es sev atgādināju, Viņa to pateica, jo viņa mani nesaprot. Apstādināju mašīnu pie luksofora un no cimdu nodalījuma izņēmu salvetes, ar kurām noslaucīju acis un vaigus, un iekodu lūpā.

Bija kļūda pavadīt laiku ar tuvajiem.. Tā bija visstulbākā rīcība, kādu vien biju izdarījusi. Džakomo taisnība, es sāku plūst prom no tā, kam biju radīta, un kļūt mīkstāka.. Šajā industrijā mīkstie nekam nederēja, tāpēc sevi nolamāju.

Džakomo. Velns. Lidmašīnas biļetes..Maks.. Velns. Es visu aizmirsu. Velns...

No kabatas izņēmu telefonu, kas bija paņēmies līdzi, un atradu Džakomo numuru, kas gandrīz šajā situācijā bija uzskatāms par manu vienīgo draugu. Ar nagu galiem bungāju pa stūri, un ieslēdzu avārijas gaismas, lai neradītu viltus sastrēgumu.- Pacel taču...-

-Mi Bella,- Džakomo atbildēja pēc otrā signāla.- Kaut kas noticis?

-Džeik, man vajag tavu palīdzību,- es uzreiz ķēros pie lietas,- Man ir kauns tevi traucēt, bet man tevi ļoti vajag...- es iekodu lūpā,- Pirmkārt, tev bija taisnība par to, ka nevajag nevienam pieķerties. Vakar pavadīju laiku ar draugiem, un sastrīdējos.. Tik ātri aizmuku, ka aizmirsu maku un biļetes... Atpakaļ braukt es nevaru.. Vai tu varētu man tās atvest, lūdzu?

-Protams, ka varu,- Džeiks atteica,- Tava balss trīc.. Noticis kaut kas tik briesmīgs?

Es aizvēru acis, jūtot to kā skropstas skar vaigus. Melo. Mana apziņa sacīja.- Nē, vienkārši neierasta situācija,- es atteicu un dziļi ieelpoju,- Paldies tev, Džeik.

-Vienmēr laipni,- Džakomo atteica un es atvienoju telefonu, pagriezdama mūziku vēl skaļāk. Atsāku braucienu, braucot atļautā ātrumā un atbalstīju vaigu pret kreisās rokas plaukstu. Manas domas aizklīda piecus gadus vecā pagātnē, un es centos fokusēties uz ceļu, kamēr manas atmiņas pārpludināja apziņu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-8/779113