Čelsijas smaids /43/2

Nemanot pienāca manas labākās draudzenes kāzas. Lai gan bija sniegs un auksti, tas neatturēja Damienu un Katrīnu no laulību ceremonijas. Tika pieaicināti slaveni muzikanti, un kāzas izdevās patiešām skaistas. Draudzene izskatījās kā pasakā, brūnie mati savīti elegantā “waterfall” bizē pāri plecam, un mugurā dizaineru radīta kleita, kas ideāli piegūla viņas auguma aprisēm, padarot viņu seksīgu un skaistu un iekārojamu ne tikai savam vīram, bet arī apkārtējiem.

Es stāvēju kopā ar pārējām meitenēm, tērpta maigi pelēkā “nāriņas” kleitā, un turēju rokās baltu ziedu pušķīti kā pārējās meitenes, kuras es nepazinu. Cik sapratu no sarunām, tās bija Katrīnas koledžas biedrenes un draudzenes no kopā būšanas pasākumiem. Diemžēl, ar šīm meitenēm kopīgu valodu rast man bija grūti. Pāris pliekanas sarunas un ar to viss aprāvās.

-Viņa nudien ir skaista,- es sacīju, vērojot draudzeni. Katrīnas draudzene Lindsija, rudā meitene, kas izskatījās pēc staigājošas liesmiņas stāvēja man blakus, un piekrītoši pamāja.

-Katra sieviete savā kāzu dienā ir skaista,- Lindsija pateica,- Arī mēs reiz būsim..

-Diez vai,- es godīgi atteicu,- Ne visas interesē kāzas, puķes un svētki..

-Nu nezinu,- Lindsija prātoja,- Tas taču ir skaisti, vai ne?

Katrīna bija skaista. Taču, vai skaista nebija katra kāzu ceremonija? Tam tā vienkārši bija jābūt. Tas bija kā nerakstīts likums. Kāzas. Ir. skaistas. Neglītu kāzu nav. Laikam..

-Tā kūka tomēr izskatās fenomenāli,-Marta piebilda, pievienodamās sarunai. Kūka patiešām bija fantastiska, jo to bija gatavojis pats Badijs Valastro, “Carlos Bake shop” īpašnieks. Tā drīzāk izskatījās kā mākslasdarbs, ko būtu grūti apēst, jo tas bija tik skaists. Un tik tipisks Katrīnai, ka tas bija dīvaini.

-Kā tev patīk?- pie manis pienāca Naels,aplikdams roku man ap vidukli,- Nav slikti, ne?

-Ne katru dienu redzi tik šikas kāzas,- es noteicu un sabučoju viņam vaigu,- Un tu?

-Brālis labi pelna un spēj apmaksāt ikvienu savas līgavas sapni. Izskatās, ka viss ir piepildījies, kā Katrīna ir vēlējusies. Kūka, mūzika, līgavas māsas, pat pušķi..

-Tu saskati tikai materiālo,- es aizrādīju,- Vai tad tu neredzi to skaistumu? Emocijas?

-Tu arī neredzi, vai ne?-

-Nē,- es iesmējos un pagriezos pret viņu. Sakārtoju viņa uzvalka tauriņu un pastiepos, lai viņu noskūpstītu,- Šīs ir emocijas,- es sacīju, aizelsusies no skūpsta.

-Reiz arī mēs būsim te...- Naels prātoja, taču es aizliedzu sev iebilst viņam. Kāzas vienkārši nebija mans. Man tās nebija vajadzīgas, lai pierādītu mīlestību. Manās acīs, lai cik skaists pasākums nebūtu, tā bija velta naudas izgrūšana..

-Ejam,- es viņu mudināju, saņemot aiz rokas. pārējo meiteņu skatieni sāka šķist pārāk zinātkāri un nepatīkami, tāpēc gribēju ar vīrieti pabūt divatā. Katrīna vienalga runāja ar visiem, aizņemta ar Damienu, un mūs, visticamākais, pat nemaz nepamanīja. Aiz lapenes bija vieta, kur varēja no visiem patverties, un būt mierā. Labi, ka man bija kažoks, kas pasargāja no aukstuma. Taču rokas vienalga sala.

-Paklau..- es ierunājos un nolaidu skatienu,- Es nezinu, kā sākt.. es par to domāju visu nakti..

-Par ko tu runā?- Naels nesaprata. Apliku rokas sev apkārt un centos neizpaust emocijas, kas virmoja manī. Sevi vēl iepriekš tik ļoti nebiju ienīdusi, taču es zināju, ka tā būs pareizāk.

-Mums ir jāpārtrauc attiecības,- es sacīju un ieskatījos viņa acīs,- Ja Aleksandra uzzinās..

-Kas no tā?- Naels pacēla toni un saņēma manas rokas,- Par ko tu tagad runā?

-Lūdzu, atlaid manas rokas,-

-Neatlaidīšu, jo devu solījumu,- Naels uzstāja,- Kopš kura brīža tu to domāji?

-Kopš vakarnakts.- es atzinos.- Nael, lūdzu. Es negribu pēc tam ciest..

-Es nelikšu tev ciest, Čelsij,- viņš satvēra manas rokas ciešāk. Viņa acis kļuva glāžainas.- Lūdzu..

-Es nevaru..- es papurināju galvu,- Piedod. Bet, ja man ir jāizvēlas starp tevi un darbu. Es izvēlos darbu.-

Naels kļuva dusmīgs,- Aleksandra atkal sāk domāt tavā vietā? Tāpēc tu vakar neizlaidi telefonu no rokām? Tu grasies kļūt par akmeni kā viņa?

-Nekliedz uz mani,-

-Es nekliedzu.- viņš noliedza,- Es cenšos tevi atturēt no muļķībām.

-Un cik ilgi mēs slēpsimies, ko?- arī mana balss pacēlās intonācijā.- Ko mēs darīsim, kad žurnālisti uzraus to, ka esam kopā? Ko teiks sabiedrība? Par to, ka mums ir.. dienesta romāns?

Naels mirkli klusēja un tad sāji pasmaidīja.- Tad lūk, kas tevi uztrauc. Tikai un vienīgi tas, ko domā citi.- viņš saknieba lūpas un atlaida manas rokas.- Tad mums tiešām nav ko runāt..- viņš pateica un noskūpstīja mani uz pieres,- Ja tas tevi dara laimīgu..

-Darīs.- es noteicu un savilku pirkstus dūrē. Naels vēl pēdējo reizi man uzsmaidīja un devās prom, salicis rokas kabatās. Atspiedos pret tuvējo koku un izplūdu asarās. No kažoka izvilku telefonu un drebošām rokām uzrakstīju Aleksai īsziņu.

“Tu savu panāci. Tagad izpestī viņu. Lūdzu..”