http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-19/780155
-Paskaidrot ko?- nolēmu nevis uzreiz atklāt kārtis, bet gan iztaujāt Aleksu. Nokodos gabaliņu bulciņas un centos nomierināt drebošās kājas,- Aleksa, tu tur?
-Vai tu izdarīji to, ko tev prasīju?- viņa klusāk jautāja, un fonā bija dzirdams, ka viņai apkārt ir cilvēki.
-Jā,- es samelojos,- Viņš nav ieinteresēts manī.- paskaidroju un gaidīju Aleksas reakciju. Viņa smagi nopūtās,- Kaut kas lēcies?
-Interesanti,- viņa nopurpināja,- Labi, man ir ieradušies advokāti. Sazvanīsimies vēlāk,- viņa pateica un atvienoja sarunu. Noliku telefonu malā un domīgi vēros tālumā. Šķiet, ka Aleksa bija gaidījusi kaut ko sensacionālāku, nekā viņai piedāvāju. Lai tā būtu. Nolēmu ilgi par to nedomāt, un devos uz dušu, paņemdama līdzi telefonu, lai būtu mūzika, ko paklausīties un aizmirsties.
Naela dzīvoklī bija milzīga vanna, kurā ielēju zemeņu aromāta putas un lavandas ēterisko eļļu. Novilku apakšveļu un kreklu un iegūlos siltajā putainajā ūdenī. Jutu, kā muskuļi pamazām atslābst, un novērsu domas no notikušā uz kaut ko citu. Kā parasti, tas bija darbs. Galu galā, tuvojās Japānas modes skate, un man nebija sagatavots absolūti nekas. Vēl man bija jāatrisina lietas, saistībā ar labdarības līniju un ģimeni. Bija tik daudz ko darīt, tāpēc sevi nolamāju par nolaidību un galvā izveidoju darāmo lietu sarakstu.
Kad galvā biju ieviesusi zināmu kārtību, nosusinājos dvielī, pagriezu skaļāk mūziku telefonā un, atradusi fēnu, sāku žāvēt matus. Atradu arī drēbes, ko Aleksa man bija sagādājusi, un uzvilku tās mugurā. Tagad kad jutos daudz labāk, nolēmu vienkārši atpūsties līdz ieradīsies Naels. Viņam noteikti būs kaut kas Džeika sakarā, kas man būs stāstāms. Pēc tam es došos mājās un sagatavošos ceļojumam. Lēni jutu, ka manī atgriežas mans vecais, spītīgais gars.
Matus sapinu bizē un devos uz viesistabu. Noklāju gultu, pabrokastoju un ieslēdzu fonā filmu. Atļāvos sacept sev popkornu, ko atradu Naela pieliekamajā, un iekārtojos uz dīvāna, pievēršoties filmai. Tā bija viena no manām mīļākajām filmām, lai gan tā arī nebiju aizceļojusi uz Veronu, kur notika filmas sižets. Man vienkārši tam nebija laika..
Dzirdēju, kā nožvadz atslēgas, un centos neatskatīties. “Vēstules Džuljetai” vairs nešķita tik saistošas, un sagatavojos nopietnai sarunai ar Naelu. Man bija kauns viņam acīs ieskatīties pēc vakardien notikušā. Kāds kauns.. Kāds kauns...
-Sveika,- Naels pieklājīgi sacīja un es piecēlos no dīvāna,- Jūties labāk?
Es klusēju. Nezināju, kā iesākt sarunu. Taču saņēmos.- Par vakardienu..
-Aizmirsīsim to,- Naels pateica un mani pleci nošļuka. Vīrietis nolika somu un izbrauca ar plaukstu cauri matiem,- Paklau, notiek tik daudz kas, ka es netieku līdzi. Vakardienu man nudien negribas atcerēties. Pašlaik ir lietas svarīgākas par to.
-Ir gan,- nedroši piekritu un sakrustoju rokas uz krūtīm.- Vai ir kādas ziņas saistībā ar Džeiku?
-Ir,- Naels sacīja, un es saspicēju ausis,- Džeiks nekad nav bijis tajā numurā. Viņš ar sievu ir pašķīries, un viņa ieraudzīja neidentificējamu līķi. Pēc auguma aprisēm un sejas tas tiešām bijis varējis būt Džeiks, bet zobārsta kartītes neesot sakritušas. Autopsijas rezultāti parādījuši arī to, ka vīrietis bijis slimis ar HIV un hepatītu. Tas nav Džeiks,- Naels atviegloti paskaidroja,- Pašlaik advokāti sazinās ar visiem ziņu žurnālistiem, un cenšas panākt, lai atceļ paziņojumus. Džeika sieva nevēlas sadarboties, jo esot guvusi morālu traumu. Diāna un Korijs, Džeika bērni, drīzumā ieradīsies Londonā kā liecinieki. Par to, kur ir Džeiks, nav ne mazākās nojausmas.
Man vajadzēja apsēsties. Nolaidu galvu un centos sakārtot iegūto informāciju racionālā “sekcijā”. Džeiks tas nebija... Bet viņam ar sievu nekad nebija bijušas problēmas.. Jautājums ir, kur viņš bijis? Kur ir Džeiks un kas ar viņu ir noticis? Un kam būtu vajadzīgs šāds teātris?
-Kā viena no apsūdzētajām piesaukta Mollija Tērnere,- Naels sacīja, un apsēdās man pretim. Tas man bija jaunums,- Viņai ar Džeiku bijis pamatīgs strīds. Policijai izdevies tikt abu e-pastos un atrast divdomīgas sarakstes. Mollija nedabūja kāroto vietu “Wix” plānotajā fotosesijā, un draudēja Džeikam, ka atriebšoties.- Naels samiedza acis,- Tikai, kad viņu šodien satiku, neizskatījās, ka viņa būtu tāda, kas smērētu rokas gar slepkavību. Tādas kā viņa parasti strādā ar medijiem.
-Es neko nesaprotu...-
-Otrs ir Niks Vinčesters.- Naels turpināja stāstīt,- Viņš esot Džeikam bijis parādā naudu. Arī tas tika atklāts caur e-pastiem. Kaut kāds sviests,-
-Niks? Nevar būt,- es noteicu,- Niks varbūt ir iedomīgs idiots, bet viņš nepasūtītu Džakomo slepkavību..
-Kā trešais aspekts minēts rasisms. Tas ir, etniski aizspriedumi pret Džeika ādas krāsu. Viņš esot atlaidis vairākas modeles, un šīs esot iesūdzējušas viņu par rasismu. Absurds..
-Man vajag svaigu gaisu,- es noteicu. Par daudz informācijas.. Daudz par daudz..- Ja kas, piezvanīšu,- paņēmu telefonu un devos ārā, pirms tam apskaudama Naelu.- Paldies tev par visu,- atrāvos un devos ārā. Londonā sniga, un bija diezgan pavēss, tāpēc nolēmu iegriezties mājās pēc jakas. Labi vien bija, ka mājas bija tepat blakus, jo pat pāris sekunžu laikā es nosalu. No skapja paņēmu savu biezāko jaku ar kapuci un uzvilku Timberland firmas zābakus, ko cieši aizsēju. Aši uzskrēju uz savu istabu, kur paņēmu maku un portatīvo telefona lādētāju un devos prom. Dzirdēju, ka dušā tek ūdens, un Nikam atstāju ziņu, ka esmu bijusi mājās. Pēc tam, devos mierīgā pastaigā. Kioskā nopirku trīskāršo espreso kafiju, gar krūzīti sasildīju rokas un devos pa Floralstrītu uz Konventa dārzu. Visapkārt virmuļoja Ziemassvētku noskaņa. Veikalu skatlogos gozējās omulīgi resnīši salaveču formā, kurus pavadīja koši zaļos tērpos tērpti elfi un sniegbaltītes. Kafetērijās varēja just piparkūku un krustnagliņu smaržu, un it visur, visur, bija gaismiņas un rotaļlietas. Es necietu Ziemassvētkus, jo tie bija ģimenes svētki. Kopš mammas nāves, Ziemassvētki man bija tabu. Man vairs nebija ģimenes. Viss, kas man bija, ir mana aģentūra, un viss. Steigšus nogriezos pa Longakra ielu un devos garām visiem veikaliem, cenšoties izvairīties no atgādinājumiem par ģimenes svētkiem. Beidzot atradu soliņu, kur apsēsties un valdījos, lai neraudātu.
Ak Džeik.. es domās noteicu.. Kur tu esi, kad man tevi tik ļoti, ļoti vajag?
Padzēros malciņu kafijas un centos domāt racionāli. Kurp Džeiks dotos, kurp slēptos, ja kaut kas noietu greizi? Ja bija problēmas, skaidrs, ka viņš neslēptos “Wix”... Ja vien.. Ja vien tas nebūtu tas, ko policija iedomātos.
Piecēlos kājās un gandrīz skriešus devos atpakaļ. Nupat iegūtā apziņa šķita kā atvieglojums, un man gribējās ticēt, ka Džeiks ir tur. Ieskrēju mājās, nomezdama jaku turpat zemē, un ieskrēju savā istabā. Atradu planšeti, ko Džeiks man bija iedevis, un paķēru to rokās, kad no ietvariņa izkrita zīmīte ar manu vārdu.
Pacēlu to rokās un pasmaidīju.- Es zināju, ka tu mani nepievilsi, Džeik,- noteicu un atvēru aploksni, kur bija tikai cipari. Man vajadzēja pāris sekundes, lai sapratu, ka tas ir pogu kods. Džeiks man atstāja ziņu. Pēc ciparu klaviatūras centos izprast, kas tur ir rakstīts, un visu piefiksēju uz lapiņas.
“ES IZGLĀBU TEVI. TAGAD LŪDZU TEVI, IZGLĀB MANI.”