http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-18/780149
Tikai dievs var mani sodīt.
Bija pustrīs naktī, kad viss bija beidzies. Es vairs neturējos kājās, un nespēju pat parunāt. Stundām ilgas sarunas un pārrunas ar dizaineriem man bija atņēmušas visus spēkus, un es vēlējos tikai un vienīgi siltu gultu. Aleksandra mani atbalstīja pret plecu, jo burtiski kritu nost no kājām. Tik nogurusi un garīgi izsūkta es nebiju sen, viss apkārt notiekošais man plūda kā pa miglu, kam savu devumu sniedza arī alkohols. Acis lipa ciet, un es jutos kā marionete. Neko vairs nesapratu. Vienīgais orientieris bija Aleksandras smaržas man pie deguna, kad viņa mani apsēdināja uz krēsla, un mana galva viņai bija klēpī. Kaut kā, priekšniece dabūja mani kājās, un lūdza, lai es turos. Tik daudz es spēju..
-Nael,- Aleksandra pasauca vīrieti, kurš mani balstīja pret otru plecu,- Nogādā viņu mājās.- viņa nokomandēja un es paliku tikai Naela rokās. Atceros to, kā pagājām garām šveicaram, un tad mana apziņa pazuda. Nogurums beidzot bija paveicis savu.
---
No rīta es pamodos, jūtoties lieliski. Zem galvas jutu mīkstus spilvenus un augumu klāja silta, smaga sega, un gaisā smaržoja pēc tējas. Atvēru acis un izstaipījos, juzdama patīkamu enerģiju riņķojam asinīs. Tikai tad, kad izstiepu rokas sev pretim, sapratu, ka esmu kaila.
Puskaila. Man bija tikai apakšveļa. Kautrīgi piesedzos, un atskārtu, ka esmu Naela mājās. Pat neatceros, kā vakar te nokļuvu. Vai viņš būtu mani izmantojis, kamēr biju bezspēcīga? Es prātoju. Švaki vai, Naels nebija tāds. Viņš taču to nedarītu un nevilktu man atpakaļ apakšveļu pēc tam..
-Velns,- es nolamājos un piesedzos ar segu, un centos kaut kur atrast savu kleitu, taču tās nekur nebija. Nolēmu riskēt, un izlēcu no gultas, un paķēru Naela flaneļa kreklu, kas bija pirmais manā redzeslokā, un žigli aizpogāju krekla pogas. Izpurināju matus pāri pleciem un aizlavījos uz virtuvi, kur stikla krūzē bija tēja, pie kuras bija groziņš ar bulciņām un zīmīte. Nedroši paņēmu zīmīti rokās, un centos apslāpēt augošās bailes. Ja nu Naels vakar visu nofotografēja? Ja nu viņš to visu bija ieplānojis?
“Čelsija!
Ceru, ka esi izgulējusies. Vakarnakt tu biji pavisam pārgurusi, tāpēc droši vien neko neatceries. Lai nebūtu pārmetumi un pārpratumi, īsumā apstāstīšu to, ko droši vien tu gribētu, lai tev paskaidroju. Es negribēju, lai jūties slikti, tāpēc, ar tavu atļauju ( tas tā, starp citu), palīdzēju tev izģērbties. Pēc tam uzreiz tu aizmigi, tāpēc neuztraucies, es neesmu tāds. No rīta, pirms rīta krosa, es tevi pamodināju, un iedevu tev padzerties sulu un ibuprofēnu pret galvassāpēm. Uzreiz pēc tam tu aizmigi. Tā, kā, tagad, kad rakstu šo, tu vēl saldi krāc, nespēšu tev visu paskaidrot, iekams atgriezīšos.
Kad izlasīsi šo, es jau došos ceļā tikties ar Aleksandru, un tad tikties ar advokātiem, sakarā ar Džeika lietu. Aleksa gan teica, lai tev neko nesaku, bet es mīlu izaicinājumus, un uzskatu, ka tev tas tomēr ir jāzina. Nedomā uztraukties, tas pirmkārt, otrkārt, es tev nedošu nekādas norādes.
Tava kleita ir ķīmiskajā tīrītavā. Atstāju tev drēbes vannas istabā, tās sagādāja Aleksandra. Tev no rīta bija ļoti slikti, tāpēc es tevi ieslēdzu mājā. Jā, es aizslēdzu arī logus. : ). Jūties kā mājās, un kārtīgi izgulies. Tā ir pavēle no Aleksandras un mazliet no manis.
Tikai nesacel bardaku.
-Naels.”
Apsēdos uz krēsla un saķēru galvu. Kad Naels visu pateica šādi, pār mani nāca apskaidrība. Kaut ko es atcerējos, bet ne visu. Vēlreiz pārlasīju vēstuli, kad mani atsita realitātē.
Velns!
----
-Mm...- es noteicu, kad Naels mani ievīstīja segās,- Es tevi gribu,- pusmiegā nomurrāju un Naels tikai pasmaidīja,- Nesmaidi, es runāju nopietni!
-Izgulies. Tu esi nogurusi un tevī ir alkohols,- vīrietis sacīja un maigi piespieda manas rokas, lai es paliktu vietā,- Čelsij, es ar tevi negulēšu. Saprati?
-Kāpēc nē?- es uzmetu lūpu un piecēlos sēdus,- Es esmu nogurusi, un mīlējusies arī sen neesmu..- es vāvuļoju,- Vai tad es tev nepatīku?- es sapīku un pieķēros viņam,- Izpalīdzi sievietei depresijā..
-Nav tev nekādas depresijas,- viņš pacietīgi paskaidroja un nožāvājās. Mugurā viņam bija tikai treniņbikses, kas atklāja viņa tumsnējo un trenēto augumu.- Arlabunakti, Čelsij. Izgulies labi,- viņš noteica un izslēdza gaismas. Kā neapmierināts bērns, sakrustoju rokas uz krūtīm, un pikti skatījos sienā. Kā var mani negribēt? Viņš noteikti ākstās!
Atradu Naela kreklu uz krēsla, un, viltīgi smīnot, izkāpu no gultas. Novilku apakšveļu, piesedzoties tikai ar krēslu, un devos uz viņa istabu, cenšoties neķiķināt. Šī situācija bija tik muļķīga, bet man gribējās smieties. Smieties tā, ka ik katra šūniņa smejas līdzi..
Atvēru Naela istabas durvis, un smaidot ienācu pie viņa, turoties pie mēbelēm kā pie atbalsta. Naels sēdēja gultā un skatījās planšetdatorā, pat nepievērzdams man uzmanību. Lēni atpogāju kreklu, kam ļāvu nošļukt no auguma, un atklājos viņam, viltīgi smaidot.
-Lūdzu, apģērbies,- viņš sacīja, nenovērzdams acis no ekrāna.- Nedari to, Čelsija.
-Vai tev nestāv uz manis?- es ieķiķinājos un piesedzu krūtis ar rokām,- Nael, Nael.. Vai tu tiešām atteiksi tādai, kā man?
-Jā, atteikšu,- viņš ērcīgi atteica,- Ej. Gulēt. Čelsija.
-Nē,- kā niķīgs bērns iespītējos un apsēdos viņam blakus gultā,- Tikai nesaki, ka tev tiešām mani negribas..- es sacīju un atmetu matus uz atpakaļ.- Iedomājies, mūsu augumi.. abi kopā..
Viņš nopūtās un nolika planšeti malā. Vīrietis saņēma manu roku un maigi to satvēra.- Es neesmu tāds, saulīt.- viņš mīļi paskaidroja,- Ja tas būtu kāds cits, neapšaubāmi, viņš mestos tev virsū un izmantotu tavu stāvokli. Bet man mīlēšanās ir kaut kas cits. Es vēlos savu pirmo reizi veikt ar sievieti, kuru es mīlu, un ar sekām, tas ir, es vēlos zaudēt nevainību kopā ar sievieti, kuru es mīlu, un no kuras es vēlos bērnu. Lai tas ir īpašs mums abiem,- viņš paskaidroja. Es nesaprašanā plātīju muti,- Tāpēc, lūdzu, ej gulēt.
-Tu tak atrunājies!- es uzrūcu,- Nevar tas būt! Es esmu sasodīti veiksmīga! Labāka par jebkuru,- es runāju,- Tu noteikti mani uzskati par neglītu.
-Pietiek,- viņš sacīja un izkāpa no gultas. Nesapratu, ko viņš grasās darīt, kad viņš pacēla manu augumu sev rokās, un aiznesa uz gultu. Tiešām? Es tiešām būšu salauzusi viņa apņēmību? Ak prieks, prieks! Skūpstīju viņa kaklu, cenšoties viņu iekārdināt, taču viņš man neatbildēja, un es apjuku. Mēs nokāpām lejas stāvā, un Naels mani noguldīja gultā, un, paņēmis manu apakšveļu, uzstīvēja man to virsū. Es nesapratu... kāpēc? Asaras sāka ritēt pāri vaigiem, un es nespēju tās novaldīt.
-Nepārdzīvo.- Naels noglāstīja man galvu,- Bet tagad gan guli.- viņš šķīsti noskūpstīja man pieri.- Arlabunakti..
-Mhm..- norūcu un aizvēru acis, un uzreiz iemigu, aizmirstot notikušo.
---
Realitātē mani atsauca telefona zvans. Nekavējoties paķēru bulciņu un atradu telefonu uz letes. Zvanītāja identifikators norādīja, ka zvanītāja ir Aleksandra.
-Labrīt,- Aleksa sveicināja, kad pacēlu klausuli,- Nevēlies man šo to paskaidrot?