Čelsijas smaids /17/2

Es pagriezos ar muguru pret viņu. Velns, ja Aleksa ir te, tātad kaut kas nav kārtībā. Dzirdēju, ka balle sāk ieņemt iepriekšējos apgriezienus un nevarēju piespiest sevi pagriezties. Nu kāpēc tai trakajai sievietei jāierodas tieši tad, kad es esmu visvājākajā pozīcijā? Noraudājusies un salauzta. Tieši tādu, kādu Aleksa mani negrib redzēt. Ne jau vīrieša dēļ, bet gan drauga dēļ.. Es ceru, ka es viņu nepievilšu. Tas ir vienīgais, kas man rūp.

Es pat jūtu, ka viņa ir aizmugurē, un nolēmu pagriezties pret viņu, pasmaidīdama vissamākslotāko smaidu, kādu vien spēju,- Aleksa,- es priecīgi viņu sveicināju un apskāvu,- Kāds pārsteigums..

-Tu mani neapmuļķosi,- Aleksa man iečukstēja ausī,- Tu labi zini, ka esmu te, lai būtu ar tevi. Tev vajag manu palīdzību,- Aleksa nošņācās un, atrāvusies, bija tādā pašā lustīgā noskaņojumā kā pirms brīža. Pat nesaprotu, kāpēc viņa neko nesaka Naelam, taču tad atskārtu, ka vīrietis ir kaut kur nozudis.- Kā tu jūties?

-Vāja,- es godīgi atteicu un nolaidu galvu,- Un izbijusies, jo tu esi te.

-Tev vajag atpūtu un ātri. Kamēr iet šīs peripetijas ar Džakomo, tev vajag prom no industrijas. Jau pietiek ar to, ka Džakomo iekārtoja tevi vienā dzīvoklī ar Niku Vinčesteru,- Aleksandra bija noskaitusies,- Labi vismaz, ka mediji nav to uzoduši. Lai nu kā, tev tiek piespriests divu nedēļu piespiedu atvaļinājums. Nosauc valsti, un es tev dabūšu biļetes un labāko viesnīcu. Tikmēr noalgošu advokātus, kas tiks galā ar Džeika lietu, un izdarīšu visas lietas saistībā ar aģentūru un tavu līniju. Labi, mīļā,- Aleksandra izstāstīja un es pat nespēju neko pateikt.

-Nē, Aleksa, es pati vēlos tikt galā,- es stingri noteicu un Aleksa pasmaidīja,- Es nevēlos bēgt prom. Es vēlos pati visu noskaidrot. Džeiks bija mana ģimene.

-Tu sabruksi,- Aleksa nodūdoja,- Un tad no tevis te nebūs nekādas jēgas. Kāpēc tu negribi doties prom?- viņa interesējās. Es neatbildēju un no oficianta paplātes paķēru šampanieti. Kad Aleksa bija te, man visa dūša saskrēja papēžos. Nekas vairs nešķita gana labs.

-Tas ir mans noslēpums,- es sacīju un pagriezos pret Aleksandru,- Ir lietas, ko es nevēlos izpaust. Pat tev nē, Aleksandra,- es strikti noteicu un Aleksa atplauka smaidā.

-Paraug tik,- viņa izklausījās apmierināta,- Tomēr esi kļuvusi stipra. Labi, sarunāsim tā, tu izdari, kas tev darāms, un tad dosies atvaļinājumā. Pēc atvaļinājuma, tu atgriezīsies, spēkpilna un spēcīga, un atgriezīsies pie saviem pienākumiem. Ja vēlēsies, varēsi strādāt no attāluma. Izmanto šo iespēju, Čelsija. Tu zini, ka es reti dodu brīvdienas.

-Labi,- es  negribīgi piekāpos,- Kā klājas tavai meitiņai?

-Viņai klājas lieliski. Aug ar dienām,- Aleksa stāstīja,- Pašlaik viņa ir pie vecvecākiem Ohaio. Mammai arī pienākas brīvdienas, tāpēc mēs ar Ronu esam atpakaļ pie darbiem uz divām nedēļām. Labāk pasaki man, kas tev jauns?

-Ir viena jauna ideja, kas būs pārsteigums,- es sacīju,- Tad vēl esmu noslēgusi sadarbības līgumus ar piecām jaunām modelēm, nu, iespējams, četrām, jo vienu aizsūtīju misijā padarīt nepaveicamo. Kā arī esmu izlēmusi apvienot spēkus ar Niku Vinčesteru un apvienot līnijas vienā pasākumā.. Kā arī noslēdzu līgumu ar Naelu Krūzu.

-Naelu?- Aleksa šķita patīkami pārsteigta,- Tu nudien esi malacis, Čelsij.  Jāatzīst, es tevi par zemu novērtēju,- viņa atteica, būdama kā apmierināta kaķene. Es nekad negaidīju, ka Aleksa man teiks ko tādu. Biznesā viņa bija kā āmrija, kas noplosīja jebkuru šķērsli, kas stājās pretim. To starpā, arī kolēģus, kurus viņa izdresēja pēc savas patikas. Vienīgais, kas Aleksai bija mīļš, bija ģimene un draugi, cilvēki, kas salauza viņas aisbergu un tika pie siltā kodola. Tāpēc arī biju pārsteigta par šo uzslavu.

-Paldies, Aleksa,- es vēlreiz pateicos un viņu apskāvu,- Es negribēju tevi pievilt,- viņai pie auss nočukstēju un jutu, ka viņa mani mierina,- Piedod, es..- mazliet atrāvos un notrausu asaras.

-Par to es runāju, sirsniņ,- Aleksa mīļi teica,- Tev vajag atpūtu. Tūlīt pēc tam, kad būsi izdarījusi to savu lietu, ziņo man. Dabūšu visu, ko vien varu, lai tev būtu pelnīta atpūta. Starp citu, pirmā piecu gadu laikā,- mēs abas iesmējāmies un paņēmām pa šampanieša glāzēm no viesmīļa, kurš pacietīgi pagaidīja, kamēr beigsim sarunu.

-Par veiksmīgu biznesu, Aleksandra,- es izteicu tostu un Aleksa pamāja, sakrustojot mūsu rokas.

-Par veiksmīgu biznesu, Čelsija Millere,- viņa noteica un, acīs skatoties, izdzērām dzērienus. Aleksa izskatījās vienreizēji. Viņas mati vairs nebija īsi, tieši pretēji, tie bija gari, spīdoši un veselīgi, un ierāmēja viņas tumsnējo seju kā visskaistākie aizkari. Pēc bērna iznēsāšanas, Aleksai joprojām bija fantastisks augums, ko no sedza krēmkrāsas kleitiņa un melna zīda žakete. Nezinātājs ne mūžam nepateiktu, ka viņai ir gandrīz piecdesmit gadu. Viņa bija mans elks. Kā bērniem ir paraugi bērnībā, Aleksa bija cilvēks, kā dzīvi es vēlējos.

-Aleksandra, Čelsija,- mūs kāds uzrunāja un mēs reizē pret viņu pagriezāmies. Paldies Dievam, tas bija Trojs Devāns, lielisks cilvēks un modeļu vervētājs. Viņš oponēja parastajiem modes standartiem, un sniedza iespēju citādākām meitenēm, kā ierasts.- Kāds prieks jūs abas redzēt,- vīrietis paklanīja galvu un noskūpstīja mūs abas uz vaigiem,- Vai pievienosieties mums uz semināru?

-Protams,- mēs reizē atteicām, un sekojām viņam uz zāli. Naelu aizvien nekur nemanīju.

-Kaut kas noticis?- Aleksa bažīgi vaicāja,- Kādu meklē?

-Nē,- es samelojos,- Man tikai šķita, ka Naelu kaut kur redzēju.

-Viņš jau ir iekšā,- Aleksa sacīja un es uzmetu viņai apjukušu skatienu. Kad gribēju jau vaicāt, kā viņa to zina, viņa paspēja pirms manis,- Naels ir manas draudzenes dēls. Ar Lindsiju mēs vairs nerunājam, tāpēc viņam nav diez cik patīkami mani redzēt,- viņa paskaidroja, kad atradām vietas, kur apsēsties.- Tikai nemet acis uz viņu. Atceries, ko es tev teicu?

-Es atceros,- es atteicu un pievērsos notiekošajam, uzmeklēdama Naela acis, kuras izskatījās skumjas. Taču atgādināju sev Aleksas vārdus un centos noslēgt emocijas un vēlmi viņu samīļot dziļi sirdī un pievērsos notiekošajam.

----

Pēc semināra es jutos nogurusi, taču man vajadzēja palikt uz balli, jo vairums personu, kas te atradās, bija ieinteresēti sadarboties ar mani, un būtu neprofesionāli aizmukt. Aleksa mani aizvilka pārģērbties, un savest sevi kārtībā, jo mans nogurums patiešām bija acīs krītošs.

-Tu izskaties lieliski,- Aleksa apmierināti noteica, nopētot mani no galvas līdz kājām. Mugurā man tagad bija adīta kleitiņa baltā krāsā ar garām piedurknēm un mani mati bija brīvi izlaisti pāri mugurai, kurus krāšņoja mākslīgo ziedu vainadziņš. Manas acis mirdzēja, jo uz plakstiņiem uzklātās zelta acu ēnas, laužot gaismu, lika tām izskatīties spīdīgām. Tas arī bija viss, kas manī bija mainījies, bet es jutos fantastiski.

-Paldies,- es Aleksai pateicos un pagriezos pret viņu,- Tu manis dēļ esi tik daudz darījusi, ka es..

-Tu man  esi kā meita,- Aleksa sacīja,- Un es ar tevi lepojos,- viņas balsī nodrebēja asaras, un es saņēmu viņas rokas,- Es ilgi gaidīju, ka tu mani pievilsi, bet tas nekad nav noticis. Malacis, meitiņ,- viņa sacīja un noglāstīja man matus. Mēs mirkli stāvējām klusumā, nespēdamas valdīt emocijas, kad pat ģērbtuvē sadzirdējām glāsmainu melodiju, kas bija atlavījusies līdz mums.

-“Puķu duets” ,- es iesaucos un uzreiz devos uz zāli, kur vairums jau dejoja, griežot riņķi. Es atplauku smaidā un cents atrast kādu, kas ar mani dejotu, taču šis kāds atrada mani pirms tā.

Naels mani apgrieza ap manu asi, un satvēra manas rokas savās, kas bija teju uz ceturtdaļu lielākas. Viņa rokās es jutos trausla, taču droša, un mēs griezāmies dejā, aizmirzdami par visu apkārt. Savā ziņā, es jutu, ka esot blakus, es mierinu viņu un viņš mani. Viņa acis nenolaidās no manām ne mirkli, un man šķita, ka tajās tika izteikts lūgums, taču es nespēju to nolasīt.

-Vai tu zini šīs dziesmas kontekstu?- Naels vaicāja, un es pasmaidīju.

-Protams, ka zinu,- noteicu,- Šī ir viena no manām mīļākajām melodijām. Oriģinālais izpildījums ir nepārspējams, tīras, gandrīz kristālskaidras soprānu balsis burvīgas melodijas pavadījumā. Tu man vaicāji vai zinu kontekstu? Protams, ka zinu. Šī ir 1883.gada operas dziesma, kur priestera Brahima meita Lakme dodas vākt ziedus upes krastā kopā ar savu sulaini Malliku. Dziesmā viņi izsaka visas emocijas.. Mīlestību, sāpes, cieņu.. visu..

-Esmu dziļi iespaidots.- Naels sacīja, un es pieliecu galvu viņam pie krūtīm.- Tu esi neatkārtojama sieviete, Čelsija.- viņš sacīja un es, nespēdama novaldīt sajūtas, noskūpstīju viņu uz vaiga.- Par ko tad tas?

-Tā ir tikai buča,- es atteicu un pasmaidīju viņam,- Dažreiz tikai nav “tikai”, vai ne?

-Dažreiz,- viņš piekrita,- Šovakar paliksi pie manis, vai pie sevis?- viņš zinātkāri vaicāja, un es jutu, ka Aleksas skatiens dedzina man muguru.

-Pie Aleksas,- es noteicu un paskatījos uz sievieti, kura patiešām skatījās uz mani, tikai ne ar dusmām, un ne ar skumjām. Drīzāk ar interesi.

Un tas bija daudz biedējošāk nekā pārējie divi varianti.

-Un ja es tev teiktu, ka vēlos, lai tu paliec pie manis?-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-18/780149