local-stats-pixel fb-conv-api

Ceļš zem pelēkās debess 49

33 0

Meža un alkohola domas

iesaku klausīties- Kygo, piano jam

Ceturtās dienas vakarā Edijs pēc vakariņām uzaicināja Elzu uz angāru kurā nometnes sākuma laikā atradās otrā ēdnīca.

Gadu vēlāk ēdnīcas virtuvē darbojās kandžas aparāts un savācās cilvēki kuri vēlējās atslodzi no ikdienas stresa. Elza sekoja Edijam kurš acīmredzami zināja ceļu.

Edijs apsēdās pie viena no dziļāk ēnā atrodamajiem galdiņiem. Divus galdiņus dziļāk ēnā nenosakāma vecuma pāris atļāvās ignorēt pārējos angārā esošos un veltīt laiku viens otram.

“Es ceru ka tu mani šurp neatvedi lai sekotu viņu piemēram”

“Ne tuvu saule. Es gribēju lai tu satiktu kādu. Man liekas viņš pazīst tavu māti.” Edijs atbildēja

“Kā tu uzzināji par šo vietu?”

“Viena no meitenēm mani uzaicināja. Bez īpašiem nodomiem, man liekas viņu vairāk interesē tu.”

“Es ceru ka tu viņai neizstāstīji pilnīgi visu par mani.” Elza atbildēja.

“Pēc tam kad viņa tik sāpīgi ievainoja manu pašlepnumu? Lika pagaidīt.” Edijs noteica.

“Bet ne par to ir runa. Redzi to vīru pie galdiņa pie tālās sienas? Ne jau to pie lielā galda, rēta uz sejas. Nepievērs viņam pārāk daudz uzmanības bet klausies viņā. Izklausās ka viņš ir viens no retajiem kurš atgriezies no frontes.”

Elza pievērsa uzmanību galdiņam kuru norādīja Edijs, tad pagrieza galvu lai šis galdiņš paliktu perifērajā redzē.

“Skaidrs. Un kas ir tas ko mēs šeit daram? Mēs varētu iet ar viņu parunāt.”

“Es mēģināju, viņš nerunā ne ar vienu. Izņemot tad kad viņš ir pilnīgā lopā. Tad viņš runā garus monologus un šad tad atbild uz jautajumiem. Tikai starp brīdi kad viņš sāk runāt un brīdi kad viņu izmet no šejienes ir samērā maz laika.”

“Un tavuprāt viņš pazīst manu ģimeni? Elza iejautājās.

“Tavu māti. Viņa ir inženiere vai ne? Viņš ir no inženieru atmīnētāju pulka. Tāpēc arī tā rēta un kājas.”

“Kājas?”

“Abas kājas amputētas pie ceļgaliem. Frontes ķirurgi.”

“Jēziņ.”

“Ja var ticēt tam ko viņš teica vakar, ja viņš būtu pazaudējis tikai vienu kāju viņš paliktu uz frontes. Cilvēku trūkums.”

“Un viņš ar manu māti ir vienā pulkā?”

“Pēc viņa apraksta, viņa varētu būt bijusi viņa vada leitnante.” Atteica Edijs.

“Mammai ir leitnanta pakāpe?” Ezla neizpratnē pasmaidīja. “Neierasti.”

“Leitnants atbild par aptuveni trīsdesmit cilvekiem. Ja viņa ir inženierzinātniece tas ir visnotaļ ticami.”

“Skaidrs.” Elza pasmaidīja. “Es joprojām nevaru iedomāties kā viņa izskatās formastērpā.”

“Pēc viņa vakardienas monologa es teiktu ka ja mēs būtu te bijuši pagājušogad mēs arī attapots formastērpos. Uz fronti ved visus kuri nav specializēti neaizvietojamās sfērās.”

“Ārstus?”

“Cik sapratu tad ārstu uz frontes tikpat kā nav. Tikai feldšeri, lauka mediķi un miesnieki.”

“Tad manam tēvam būtu jābūt šeit.”

Edijs noraidoši kratīja galvu.”Diez vai. Man liekas ārstus, tos kuri ir īsti ārsti aizveda uz vīrusu apkarošanas centriem, vakcīnu izgatavošanai un iespējams lai attīstītu atbildes ieročus.”

“Mūsējie lieto bioloģiskos ieročus?” Elza pārjautāja.

“Tā izklausās. Neko tik nejauku kā tas vīruss viņi nav izgatavojuši bet es varu saderēt ka ir mēģinājuši. Pēc tā ko es dzirdēju vakar izklausās ka šis ir tiešām divdesmit pirmā gadsimta karš.”

Viens no vīriešiem pie lielākā un vislabāk apgaismotā galda izvēlējās šo brīdi lai pievilktu sev tuvāk pusmūža sievieti ar biezā slānī uzklātām zilām acu ēnām un paceltu glāzi.

“Par mūsu patriotiem uz frontes, lai viņiem stabilas rokas ieročus turot!”

Pārējie pie galda esošie pacēla gan kausus gan krūzes un uzmanīgi sabakstīja tās virs galda vidus izvairoties no vērtīgā alkohola zudumiem.

Vīrs kurš vienpatis sēdēja tieši blakus lielajai kompānijai izvēlējās brīdi kad viņi apsēdās lai iesmietos un slaidi nospļautos pāri galdam.

Tosta uzsaucējs atsaucoties uz smiekliem pagriezās pret spļāvēju.

“Tevi sasmīdināja mūsu tosts?”

“Mani sasmīdināja vārds patriots.”

“Tūlīt sāksies” Edijs pievilka Elzu tuvāk. “Skaties un klausies uzmanīgi.”

Vīrs pie lielā galda pagriezās savā krēslā un pievērsās vienpatim.

“Aleksandr, mani satrauc tavas noslieces.”

“Un mani satrauc jūsu propaganda un patriotisms no aizmugures.” Par Aleksandru nosauktais vīrs atsaucās savilcis seju grimasē kura bez milzīgās rētas būtu varējusi izskatīties pēc vīpsna.

“Mēs esam nometnes organizācijas personāls. Neaizvietojami kvalificēti un tici man, bez mums te nebūtu nekādas nometnes.”

“Neapvainojies, es nenosodu. Mani vienkārši uzjautrina patriotisms. Patriotisms bija tā lieta ko sludināja propagandas virsnieki uz frontes. It īpaši daudz to sludināja tad kad kājnieki pulkus dzina uzbrukumos artilērijas pozīcijām.”

Aleksandrs pacēla kausu un saskalojis alkoholu tajā ielēja atlikušo šķidrumu pa taisno rīklē.

“Patriotisms bija tā lieta par ko runāja piecpadsmitgadīgi puikas. Pirms pirmā ceļojuma cauri jaunajiem mīnu laukiem. Sasodīti gudrajiem mīnu laukiem. Vai zināji ka jaunās paaudzes mīnām ir pilnīgi vienalga vai tu esi patriots? Nē? Tā jau man likās.”

Edijs lēnām pievirzīja krēslu tuvāk Elzai un pieliecās priekšā viņas sejai.

“Izliecies ka neklausies, ja viņi pamanīs ka tu pievērs viņam uzmanību viņu izmetīs ātrāk.”

Aleksandrs turpināja. “Zini, viņi mēģināja atmīnēt ar suņiem. Suņiem. Tikai suņi nesaprot patriotismu un jaunās mīnas pazīst suņu infrasarkano parakstu. Mēs pazaudējām sešus suņus pret tikpat daudz mīnām. Suņi bez patriotisma bija labāki atmīnēšanā nekā mēs.”

“Tu runā lietas kas izklausās pēc pret kara idejām Aleksandr.”

“Vai ne? Ko mēs šai sakarā darīsim? Nošausim mani? Nebūtu slikti. Varbūt nocirtīsim kāju. Nokavējām šai sakarā. Paga, nē, aizsūtīsim mani uz fronti. Iepakosim manu pakaļu ratiņkrēslā ar lieliem riteņiem un palaidīsim mani vizināties pa mīnu lauku. Zini, es tavā vietā nerunātu par patriotismu bet atrastu kādu skuķi kuru ievilkt zem tavas neaizvietojamā personāla segas un izmīlētu kamēr tev ir tādas iespējas. Drīz viņiem aptrūksies man līdzīgu gaļas gabalu un viņi sāks aizvietot jūs as štābu virsniekiem.”

Aleksandrs pavilka tuvāk lielu krūzi no otras galda puses, ielūkojies tajā viņš apsvēra iespējas, tad salēja arī krūzes saturu sev rīklē.

“Kas vainas pašam? Ko dzer te nevis vāļājies kautkur sūnās ar kādu skuķi? Nav kas ņem?”

“Mans skuķis ir reku šeit!”

Aleksandrs iebrauca ar roku bikšu kabatā, un cītīgi rakājies sāka kaut ko vilkt ārā no kabatas. Kad audums beidzot padevās Aleksandram rokās izrādījās esam brūni pleķains lakats, acīmredzami sejas maska ar izrautiem gabaliem.

“Kad tas velna mīnu lauks aizgāja pa gaisi viņa bija pusotru soli man priekšā. Triecienvilnis izsmērēja viņu pa manu šalli un ķiveri Mihail. Rekur ir mana sieva Mihail, mēs ar viņu esam izvāļājušies gan sūnās gan slimnīcās gan blindāžās. Viņa bija liela patriote! Propagandas virsnieki ar viņu lepotos. Tikai patriotisms ir sūdīgs vairogs pret mīnām un artilērijas lādiņiem. Un tas nepalīdz brīdī kad tu triecienā saproti ka tev pretī ir divpadsmitgadīgs bērns kura uniforma ir tik daudzus izmērus par lielu ka to nākas valkāt kā nolāpītu kleitu nevis virsjaku. Bet viņi visi ir lieli patrioti arī ar durkli zarnās. Piedrāzt patriotismu Mihail. Piekāst šo karu. Kuram pie velna ir vēl šņabis, mans kauss ir tukšs.”

Elza vēroja kā apkārtējie novērsās un aizgriezās. Tikai Mihails un cilvēki pie viņa galda turpināja skatīties uz Aleksandru un uz galda atstāto šalli kuras brūnie pleķi pēkšņi pilnībā izmainīja savu nozīmi. Elza nopētīja nometnes vadības personāla galdu un domās piezīmēja faktu ka tikai puse no viņiem skatījās uz šalli un Aleksandru ar dusmām un riebumu. Pārējie, ieskaitot sievieti ar zilajām acu ēnām skatījās uz Aleksandru ar bailēm un skumjām.

33 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

Kad būs turpinājums? :€

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

😊

0 0 atbildēt