Kad mēs pavakariņojām un devāmies uz savām istabām, es piesēdos pie sava datora galda, uz kura stāvēja mans portatīvais, un ieslēdzu to. Kad tas ieslēdzās, es iegāju interneta pārlūkprogramma un ierakstīju adreses rīkjoslā Facebook. Pēc dažām minūtēm atvērās Facebook mājas lapa un mans Facebook konts.
Man bija atnākusi jauna ziņa. Ātri uzspiežot uz jaunas ziņas ikonas, es pārsteigumā iepletu acis, jo to bija atsūtījusi Krista.
Čau, viņa man rakstīja. Vai nevēlies ar mani kaut kur aiziet sestdien?
Es blenzu ekrānā, nesaprazdama vai tas ir domāts kā joks, vai Kristai tik tiešām bija ierunājusies sirds balss, kas lika viņai man atrakstīt vēstuli, lai atvainotos par to, ka visu laiku man prasīja norakstīt mājasdarbus franču valodā.
Čau, es viņa rakstīju pretī, vēl nezinādama, ko tieši rakstīt. Dažas minūtes es pavadīju blenžot ekrānā, jo man tik tiešām nebija nekādas nojausmas, ko lai viņai uzrakstu. Nenojauzdama, es sāku maigi košļāt savu apakšlūpu. Nopūzdamies un aizvērdama acis, es uzrakstīju nākamos vārdus. Labprāt, kur tu vēlies satikties?
Krista bija on-line, tāpēc ilgi viņas atbildi man nevajadzēja gaidīt.
Cik burvīgi! Kā būtu, ja mēs tiktos pie skolas? Es vēlos ar tevi parunāt par dažām lietām un man nav kompanjona, kas būtu ar mieru aiziet ar mani līdz bibliotēkai, kas atrodas blakus skolai. Es ceru, ka tev nav iebildumi pret to.
Nē, nepavisam. Man patīk bibliotēkas un tās apmeklēt manam iekšējam es ir tīrā bauda. Es ieliku smaidīgu sejiņu teksta beigās, lai ziņa izskatītos mazliet dzīvāka.
Jauki! Vēlies satikties ap trijiem pie skolas? Krista man atbildēja un es viņai ātri aizrakstīju jaunu ziņu.
Sarunāts! Es ātri aizrakstīju un saņēmu atpakaļ smaidiņu. Krista zināja manu mobilo telefonu, jo mēs vienreiz apmainījāmies ar numuriem, jo viņai bija jāzina, ap cikiem jābūt muzejā, kad bija muzeju diena skolā. Tagad es nopriecājos, ka neizdzēsu meitenes numuru.
Tad Krista izgāja ārā no interneta un es tur mazliet uzkavējos, pasērfoju par savām mīļākajām vietnēm un iekomentēju dažādus Youtube video.
Tad es noskatījos vienu sēriju no Vampīru dienasgrāmatām, kura bija iznākusi tieši šodien. Pa to laiku es uzkodu riekstiņus, kurus biju nopirkusi, nākot mājās no randiņa.
Noskatījusies sēriju, es izslēdzu datoru un iekāpu gultā, lai pagulētu. Ātri aizmigusi, es sapņoju atkal par mežu, pa kuru skrienu. Mežā bija sācies sniegputenis Šoreiz mani neviens neizsekoja, es pati biju izsekotājā.
Es skrēju pakaļ vilku baram, kuri skrēja man pa priekšu. Es sajutu auksto sniegu sev zem pēdām, jo man tās bija basas.
Pēkšņi mani kāds satvēra un parāva aiz sāniem. Es metos sniegā iekšā ar seju pa priekšu, bet mani noķēra laikā un pagrieza otrādāk. Es kritiena laikā biju aizvērusi acis, tāpēc, kad atvēru, klusi iespiedzos. Mani bija noķēris Raijens. Tad es palūkojos apkārt un sastingu, jo viss man apkārt bija sastindzis, it kā es būtu iestrēgusi bildē. Tad es sajutu Raijena elpu uz savu kakla. Viņš man pieliecās tuvāk un es piemiedzu acis, lai neredzētu, ko viņš dara. Es sev galvā atkārtoju, ka viss man apkārt ir tikai sapnis, lai gan patiesība vēlējos, kaut viss man apkārt būtu patiesība.
Es pamodos tieši pēc savas vēlēšanās. Es biju nosvīdusi un elsu kā dzīvnieks. Randiņš ar zēnu tik tiešām ir atstājis sliktu iespaidu uz mani, es to jutu katrā savā muskulītī. Piecēlusies no gultas, es palūkojos uz pulksteņa pusi. Bija tikai seši rītā. Es klusi aizgāju līdz vannas istabai. Māsa vēl nebija pārradusies mājās no savas ballītes, to es secināju, kad ieskatījos māsas istabā iekšā.
Iegājusi vannas istabā, es saviebos, jo skats, ko atklāja mans spogulis, nebija viens no tiem patīkamākajiem. Mani mati bija izpūruši un es biju aizmirsusi noņemt vakardienas kosmētiku.
Noskaloju seju ar siltu ūdeni un centos noņemt kosmētiku tik labi, cik iespējams. Kad berzu seju, solīju pa kluso no māsas istabas dienā nočiept viņas kosmētikas noņēmēju.
Ātri, uz pirkstu galiņiem, es aizskrēju atpakaļ uz savu istabu un iekritu gultā atpakaļ. Miegs uznāca ļoti ātri un es nogulēju līdz pulksten vienpadsmitiem. Kad pamodos un izkāpu no savas gultas, dzirdēju savu māsu ņemamies pa viņas istabu.
Jauki, māsiņa ir atpakaļ pēc savas ballītes. Tad es devos uz virtuvi savā naktskreklā un uztaisīju sev brokastis. Brokastīs es izvēlējos brokastu pārslas ar pienu. Es tās ātri apēdu un pēc tam izmazgāju savu šķīvi. Tad es atgriezos savā istabā un sāku lēnām gatavoties satikt Kristu.
Māsa iebrāzās manā istabā, kad es izvēlējos apģērbu, kas būtu piemērots bibliotēkas apmeklēšanai. Māsa mani nopētīja no galvas līdz kājām un uzcēla savu uzaci uz augšu, it kā viņa mani vērtēja.
„Kas ir?” es māsai jautāju, neatraudama skatienu no sava drēbju skapja. Māsa man neatbildēja, tāpēc es pagriezos pret viņas pusi.
„Tu izskaties tā, it kā būtu satikusies ar čali.” Viņa nosprieda un pienāca man tuvāk. „Es to protu redzēt, neesmu jau iesācēja.”
Es pārgriezu acis un centos neko viņai neatbildēt. Māsa man vairākas reizes apgāja apkārt un tad spļāva ārā to, ko jau sen gribēja pateikt.
„Sandija tevi vakar redzēja kopā ar kādu glītu puisi, kurš bija līdzīgs skeiterim. Es nezināju, ka tev patīk skeiteri, kur nu tas, ka tu ar viņiem satiecies. Man tev ir jautājums, māsiņ. Kopš kura brīža tu no pelēkās žurkas pārvērties par čiksi, kura iet satikties ar puišiem?”
„Tev ir tas tik ļoti jāzina? Vai tiešām man nevar būt personīgās dzīves?” es māsai jautāju, atraudama skatienu no viņas un atskatīdamās un drēbju skapi, kas mani aicināja to izvandīt, lai atrastu pareizo apģērbu, kas ietekmētu Kristas domas par mani un viņa varētu teikt, ka es esmu līdzīga viņas draudzenēm. Es nezinu, bet es vēlējos uz viņu atstāt iespaidu.
„Tu neesi tāda kā pārējās tavas klasesbiedrenes. Tu vienmēr esi bijusi anti sociāla. Sasodīts, tu pat vairs neatbildi uz savām anonīmajām vēstulēm, kuras bieži saņem. Vai zini kā Sandija uztraucās par to, ka tu viņai neesi atbildējusi vai viņai ir lemts palikt kopā ar Danielu? Protams, viņa nezin, ka tā esi īsti tu, par to vari neuztraukties." māsa man vaicāja un es pagriezos pret viņu, lai izliktu savas dusmas uz viņu.
„Vismaz esi priecīga, ka tava māsa atgūst sociālo dzīvi. Un, ja kas, vari Sandijai pateikt, ka viņa Danielam ir nevajadzīga. Viņš labprāt atgūtu tevi nekā paliktu kopā ar to vientiesi!” es iekliedzos sava sakāmā beigās un iztriecu māsu ārā no istabas. Māsa bija redzami šokēta, taču viņa mani lika mierā. Es ievilku dažas dziļas elpas, aiztaisīju ciet savas acis un noskaitīju līdz trīs. Man nepadevās būt par labu lielo māsu.
Kad māte uzgāja augšā apraudzīties, kas ar mums notika, es jau biju uzkrāsojusies un saģērbusies bibliotēkas apmeklējumam.
„Uz kurieni tad tu esi sataisījusies?” māte man jautāja, ieiedama istabā un mani nopētīdama.
„Uz bibliotēku.” Es viņai atbildēju un apgriezos ap sevi apkārt, lai viņa novērtētu, cik kupli ir mani svārki. Māte par manu apģērba izvēli pasmaidīja un teica, ka tie man piestāv. Es paklanījos un lēnām piegāju klāt pie mātes. Viņai pieskaroties, man uzplaiksnīja vīzija, ka tomēr šodien viņai nevajadzēs nekur braukt. Es pasmaidīju par to, taču māte mani pārprata un apskāva mani. Ai, es nodomāju, kad viņa mani bija cieši sagrābusi. Es piespiedu viņu sev cieši klāt un aizvēru acis. Dažreiz man pietrūka tādi momenti kā šie, kad māte bija darbā un es dzīvojos viena pa savu istabu.
Tad, kad māte atlaida, es nolēmu ieiet māsas istabā, taču viņa bija aizslēgusi ciet durvis. Noteikti atkal pīpēja, jo viņa to vienmēr mājā darīja, kad aizslēdza savas istabas durvis. Zaudējot cerību, ka varēšu māsai atvainoties tieši šodien, es nokāpu uz pirmo stāvu, apskāvu tēvu, noglaudīju Riko, uzvilku kurpes, uzvilku vējjaku, paķēru savu somu no pakarināmā, kur to biju vakar vakarā uzkarinājusi, un devos ārā uz autobusa pieturu.
Ārā spīdēja saule un bija diezgan silts priekš parastas marta dienas. Man patika, kad aiz mākoņiem parādījās saule. Tā bija neliela zīme, ka semestris lēnām tuvojas beigām un drīz vien būs vasara, kas, pēc manām domām, bija mans otrs vismīļākais gadalaiks. Protams, pirmajā vietā joprojām bija ziema, it īpaši tas brīdis, ka viss apkārt ir sasalis un visu dienu pēc kārtas puteņo sniegs.
Kad autobuss pienāca, es tajā iekāpu un aizbraucu līdz skolas pieturai. Tad es apstājos pie skolas vārtiņiem un gaidīju Kristu. Viņa man pēc desmit minūtēm atrakstīja, ka lēnām taisās uz skolas pusi. Es viņai atbildēju, ka jau gaidu, uz ko viņa man atbildēja ar smaidiņu.
Stāvot pie skolas, man sāka mazliet apnikt to darīt, tāpēc es atspiedos pret skolas vārtiem un skatījos debesīs. Tās bija mākoņainas, taču, ja cilvēks dziļāk tajās ieskatījās, bija saredzami zili padebeši. Es nopūtos un palūkojos uz savu telefonu, kad tas ievibrējas. Krista man atsūtīja, ka viņa mani jau var saskatīt. Es palūkojos uz augšu un pasmaidīju, kad ieraudzīju viņu mazajos svārciņos. Meitene izskatījās glīti gan no attāluma, gan, kad pienāca tuvāk. Viņa ar mani sasveicinājās un mēs sākām virzīties uz bibliotēku, kura atradās tieši pāri ielai pretī skolai.
Iegājušas tajā, Krista pakarināja savu mazo melno ādas jaciņu un pakarināmajiem un es viņai sekoju. Tad mēs ātrā solī devāmies uz otro stāvu, kur atradās bibliotēkas galvenā telpa. Tā oda pēc grāmatām un Krista saviebās, kad mēs iegājām telpā iekšā.
„Man nekad nav patikusi grāmatu smarža.” Viņa man atdzinās, kamēr es klusiņām smējos par meitenes reakciju uz grāmatām. Viņa tik tiešām nebūtu derīgs grāmatu tārps un šaubos, ka viņa pati vēlētos pavadīt vakaru pie grāmatām, lai to vietā brauktu uz centru un ballētos ar simpātiskiem zēniem.
Protams, kad mēs meklējām grāmatas, viņai man bija jāpaprasa vai esmu sev atradusi puisi. Jautājums man šķita pārāk stulbs, lai uz to atbildētu, tāpēc es izlikos, ka to nedzirdu no sākuma. Kad meitene sevi atkārtoja, un es zināju, ka tādai meitenei kā viņai, nepatīk sevi atkārtot, es atbildēju uz viņas jautājumu ar noliegumu. Krista par to bija sašutusi un man sāka borēt smadzenēs to, ka es biju ideālas draudzenes prototips. Protams, es par to tikai neveikli pasmējos, taču neko pret vai par viņas argumentu nepateicu.
„Nē, bet nopietni, Karolīn. Tu esi jauka, superīga, varu derēt, ka pat ļoti jautra. Noteikti, ka Londonā ir jābūt kādam puisim, kas uz tevi ir paskatījies ilgāk par desmit minūtēm.”
Tāds pastāvēja, taču šaubījos, ka Raijens bija manī ieinteresējies. Varbūt viņš vēlējās, lai mēs esam tikai draugi un nekas vairāk.
„Labi, man ir labāks jautājums – vai tu esi kādreiz noskūpstījusi zēnu uz lūpām?” Krista man jautāja, pieliekdamies ļoti tuvu. Viņas jautājums man nepatika, jo tas man lika atcerēties manu bērnību, kad es netīšām noskūpstīju kaimiņu puiku, kas dzīvoja pāri ielai. Protams, pēc neilga laika viņi pārvācās un manām attiecībām ar šo zēnu pienāca liels punkts, lai gan, reāli, mums nekas tā arī neradās, jo vienpadsmit gadi bija pārāk mazs skaitlis, lai saprastu, kas ir kas.
„Jā, es esmu. Tas bija, kad man bija vienpadsmit gadu. Skaidri neatceros kā es jutos, jo tas bija pārāk sen.” Es viņai atbildēju un, paņemdama grāmatu, kura man piesaistīja uzmanību, to sāku šķirstīt. Lepnus un aizspriedumi bija redzēti pa televizoru, taču nekad reāli grāmatu nebiju lasījusi.
Izdomājusi, ka tieši šodien ir jāpamēģina jauna lasāmviela, es to paņēmu sev līdzi pie bibliotekāres, kura to ievadīja savā datorā zem manas elektroniskās kartiņas.
„Paldies,” es mīļi atbildēju un paņēmu grāmatu rokās, un ieliku to somā. Kad atgriezos pie Kristas, viņa vēl aizvien meklēja grāmatu, kuru vēlējās lasīt.
„Šausmas, te ir tik daudz neinteresantu grāmatu. Vai tiešām viņiem nav Gossip Girl vai Krēsla vai kaut kas tamlīdzīgs?” Krista man jautāja un pagriezās pret mani ar lielām acīm, kad es viņai atbildēju, ka viņas minētās grāmatas neatrodas tajā slejā, kur viņa cītīgi meklēja. „Kāpēc to man neteici iepriekš?” viņa man jautāja un lika man parādīt īsto sleju, kur atradās viņas minētās grāmatas. Priecīgi pagrābusi divas, meitene devās taisnā ceļā pie bibliotekārēs, lai uzrakstītu grāmatiņas uz savas elektroniskās kartes.
Tad mēs kopā izgājām ārā no bibliotēkas un pastaigājāmies pa skolas apkārtni. Krista man pastāstīja, ka viņa grib šogad saņemties un mācīties tikpat labi kā es. Es par to iekšēji smējos, taču ārēji neko neizrādīju, jo neredzēju tam jēgu.
Krista man piedāvāja ar viņu aiziet iekost picu un es neatteicu. Kopā iegājuša tajā pašā picērijā, kurā es biju ar Raijenu, mēs piesēdāmies pie galdiņa, kurš bija tuvu izejai. Tad mēs pasūtījām savas picas un sākām novērot apkārtējos cilvēkus. Krista izteica dažus komentārus par jauniešiem, kuri sēdēja mums blakus, taču es visu laiku klusēju vai arī māju ar galvu, kad piekritu Kristas teiktajam.
Kad pica tika atnesta, Krista sāka sūdzēties par to, ka tā ir pārāk cieta. Es pārgriezu acis un cietu klusi, kamēr meitene sāka pīkstēt par to, ka viņai nepatīk kā pica ir uztaisīta. Tad viņa to pagaršoja un apklusa, tomēr pica bija garšīga.
Kad mēs paēdām, tad samaksājām katra atsevišķi un devāmies ārā. Krista no manis atvadījās un aizgāja prom pa ielu, kura veda uz Londona galveno apvedceļu, kurš veda tieši uz Londonas lidostu.
Es mazlietiņ pakavējos uz ielas un izbaudīju sestdienas kluso dienas daļu. Es pastaigājos pa parku, kurš atradās netālu no skolas un pamanīju tajā Drevu. Viņš sēdēja uz soliņa un klausījās savu atskaņotāju caur austiņām.
Pamanījis mani, zēns man pamāja un norādīja uz soliņa, lai es viņam apsēžos blakus. Apsēdusies blakus, es saņēmu apskāvienu no zēna.
„Par ko tas?” es zēnam vaicāju, kad viņš no manis atvirzījās nost. Viņš man pasmaidīja un papurināja plecus.
„Tāpat, vai arī tā ir pateicība par to, ka mani uzklausīji, kad es tev stāstīju savu bēdu stāstu par to, ka tava māsa ar mani nevēlas satikties. Paskaties uz mani tagad, pēc veselām divām nedēļām liktenis ir sagriezies tā, ka mēs esam atkal kopā.” Zēns cītīgi stāstīja un sāka skanīgi smieties.
„Jā, nākotni nevar paredzēt.” Es pasmējos par savu jociņu, kad zēns sāka smieties man līdzi. Tad iestājās nejauks klusums, kuru aizpildīja Londonas apkārtējās skaņas.
„Karolīn, man tev ir jautājums.” Zēns pēkšņi apklusa un es paraudzījos uz viņu un izbijos, jo zēna seja bija kļuvusi ļoti sastingusi. Viņš raudzījās vienā punktā un ilgi apsvēra, ko teikt. Tad, samierinājies, viņš teica to, ko bija vēlējies pateikt.
„Vai tu tici, ka pastāv tādi cilvēki ar nereālām spējām?” viņš prasīja, visu laiku skatoties uz zemes. Zēns nevēlējās uz mani paskatīties, jo jutās apkaunots. Es sapratu to, jo viņam, viņa vecumā, nevajadzētu prasīt tādas lietas meitenēm.
„Jā, es ticu.” Es viņam atbildēju un pasmaidīju, kad zēns pacēla savu skatienu pret mani un ievilka dziļu elpu.
„Es vakar saskrējos ar vienu čali, kurš bija mūsu vecumā. Viņš man visu laiku prasīja vai es tevi pazīstu. Es domāju, ka tu, iespējams, kaut ko par viņu zini, ja viņš prasīja tevi. Mani visvairāk pārsteidza tas, ko viņš izdarīja. Viņš man pieskārās, un es zinu, ka šis izklausīsies stulbi, bet es zvēru, ka man šķita, ka laiks apstājās un mēs bijām vienīgie uz dažām sekundēm, kuri varēja kustēties. Viņš man lika tev nodot ziņu. Es jau vēlējos Jolīnai zvanīt šodien un pasaukt tevi pie telefonu, bet sakritības rezultātā, tu parādījies pie apvāršņa pirms es paspēju piezvanīt tavai māsai.” Vārdi bira no zēna mutes ļoti ātri. Es centos ieklausīties viņa vārdos, jo viņš pusi no sava sakāmā sāka čukstēt. Apkārtējās skaņas man neļāva koncentrēties, taču es salasīju viņa teikto pēc zēna lūpām.
„Ko viņš tev lika man nodot?” es viņam vaicāja, sākdama apsvērt domu, kas tā pa personu bija.
„Viņš man teica, lai es tev pasaku, ka viņi ir pēc tevis un neapstāsies, līdz būs tevi atraduši. Klau. Karolīn, es nezinu kādā sektā vai grupā tu esi, bet es tev saku, ka draudzēšanās ar tādiem tipiem kā tas čalītis nav laba. Es tavā vietā no viņiem izvairītos.” Zēns centās mani vest pie saprašanas, lai gan es pati nesapratu, par ko viņš runā.
„Atvaino, Drev, bet es tiešām nesaprotu par ko tu man stāsti.” Es klusi nočukstēju, kamēr zēna acis iepletās un viņš man metās virsū, lai stipri mani apskautu. Piespiedis mani pie sevis klāt, zēns sāka paijāt manus matus un klusi dungot man ausī kaut kādu meldiņu, kas mani, brīnumainā kārtā, spēja nomierināt.
„Man ir bail, Drev.” Es čukstēju, kamēr zēns sāka dungot skaļāk savu meldiņu, neļaudams sev mani sadzirdēt. Es biju laimīga, ka viņš centās mani nomierināt. Es aizspiedu ciet acis un jutu kā viss mani sāk lēni trīcēt. Es sāku nervozēt un mana elpošana kļuva aizvien ātrāka. Man nepatika stress, it īpaši, kad man draudēja briesmas tikai tāpēc, ka es spēju paredzēt nākotni. Viss dēļ manām spējām, kuras es negribēju. Ja vien man būtu iespēja kaut kādā veidā no tām atteikties, es to darītu ar vislielāko prieku.
