Pārējās mācību stundas ātri paskrēja un es attapos, ka stāvu pie picērijas un gaidu Raijenu, kurš vēl nebija atnācis. Es sāku lēnām soļot šurpu turpu. Raijenu vēl neredzēju. Kad bija pagājušas desmit minūtes, es saņēmu ziņu, ka zēns mazliet aizkavēsies. Es viņam aizrakstīju, ka gaidīšu viņu iekšā picērijā. Zēns tam piekrita un es droši iesoļoju picērijā. Tā nebija pārāk populāra, lai būtu apmeklēta, bet man patika tas, ka šeit taisīja vienu no manām mīļākajām picām.
Es sasveicinājos ar apsargu, kurš stāvēja pie picērijas durvīm. Viņš man uzsmaidīja pretī un es drošā solī devos iekšā picērijā. Tā smaržoja pēc kafijas un maizes. Man vienmēr patika picērijas smarža, jo tā man lika nomierinātie kaut kādā veidā, kas pat man nebija saprotams.
Es apsēdos pie viena galdiņa, pie kura bija divi krēsli. Tas atradās pašas picērijas beigās, jo man negribējās īpaši rēgoties picērijas sākumā.
Kad Raijens iegāja iekšā picērijā, pirmo, ko es viņā pamanīju bija viņa melnie mati, kuri izskatījās neizķemmēti. Pirms zēns iegāja picērijā, viņš sajauca tos vēl vairāk, lai tie nekristu zēnam tieši acīs. Tas izskatījās ļoti piemīlīgi no mana acu skata punkta. Es pasmaidīju un piecēlos kājās, kad zēns sāka skatīties apkārt, meklējot mani.
Mani pamanījis, viņš uzsmaidīja man ar platu smaidu. Ātri atnācis līdz manis, zēns nosēdās krēslā, kas stāvēja man pretī. Es kļuvu mazliet nervoza, jo nezināju, ko lai atbild puisim, ja viņš man uzdos kādu jautājumu.
„Sveika,” viņš man uzsmaidīja un es sajutu pakrūtē dīvainu sajūtu. Tas laikam bija tāpēc, ka Raijens bija ļoti izskatīgs, it īpaši šodien, šajā ēkā un zem picērijas lampu gaismas.
„Sveiks, kā iet?” es viņam jautāju, kautrīgi pasmaidot. Zēns arī labi smaržoja, to es spēju sajust jau no sava krēsla.
„Labi, kā tev?” viņš man atbildēja un ieskatījās manās acīs. Viņa zaļajās acīs vēl joprojām mirdzēja tas mirdzumiņš, kas mūsdienās vairs nav sastopams citu cilvēku acīs. Zēns arī izskatījās diezgan naivs ar to mirdzumu acīs, taču es zināju, ka patiesībā viņš tāds nebija.
„Man arī labi.” Es pasmaidīju un nezināju, ko lai tālāk saku. Tas bija ļoti dīvaini, ka tikai tagad es sajutos tik neveikla, būdama kopā ar Raijens.
„Superīgi. Tev nekas nesāp no kritiena?” viņš man jautāja un es pasmaidīju par to, ka viņš par mani vēl uztraucās.
„Nē, bet man ir parādījies zilums uz rokas, bet tas nav pārāk sāpīgs.” Es viņam stāstot norādīju uz savu roku, uz kuras bija zilums. Zēns savilka savu mutē tāda grimasē, kas man likās pārāk piemīlīga. Tā bija skumīgā sejiņa viņa izpildījumā.
Pie mums pienāca jauna sieviete un prasīja, ko mēs pasūtīsim. Es pasūtīju savu mīļāko desas picu, kamēr Raijens ilgi apsvēra iespēju vai nu pasūtīt siera picu vai picu ar tomātiem un desu. Galu galā zēns izdomāja pasūtīt siera picu.
Sieviete no mums aizgāja prom un mēs palikām klusumā, kas valdīja starp mums. Tas bija diezgan nepatīkami.
Es pasmaidīju un centos izdomāt, ko lai saku, taču zēns mani pārsteidza ar jautājumu daudzumu, kuri pēkšņi sāka nākt laukā no viņa lūpām, kuras izskatījās ļoti maigas.
„Kā tev gāja skolā? Draugi neprasīja, kur savainojies?” zēns man jautādams, sāka bungāt ar saviem pirkstu galiem pa picērijas galdiņa virsmu, pie kura mēs sēdējām.
„Viss kārtībā, šodien stundas bija diezgan garlaicīgas un visa diena izvērtās diezgan garlaicīga, bet tā bija normāli. Neviens nepamanīja, ka man ir zilums uz rokas un es nevienam to īpaši nereklamēju.” Es atbildēju un Raijens tikai nošūpoja galvu un mēs atgriezāmies pie klusuma.
„Kā tev gāja pa skolu?” es zēnam vaicāju. Viņš pacēla savas aci no galda, kuras pirms dažām minūtēm bija nolaidis, un palūkojās manī.
„Diezgan labi, ja neskaita faktu, ka es nolēmu nobastot pēdējās stundas, bet man ir vienalga, jo ļoti izskatīga dāma mani gaidīja picērijā, kas atrodas otrpus pilsētas no manas skolas.” Raijens pasmīkņāja, kad ieraudzīja, ka es nosarkstu no viņa teiktā. Raijenam tik tiešām bija iekšas, lai ar mani flirtētu tik viegli, kamēr es pat nevarēju pateikt, ka viņa mati labi izskatās šodien, kad nav saķemmēti.
„Tu skaidri zini, ka to dari tikai dēļ manis? Varbūt ir vēl kāds iegansts?” es zēnam jautāju, ieskatīdamās tieši viņa zaļajās acīs, kuras bija līdzīgas zaļai zālei vasaras karstākajā dienā.
„Iespējams, ka nē, jo man vēl šodien vēsturē, kuras bija manas pēdējās stundas, bija paredzēts ieskaites darbs, uz kuru es nebiju neko atkārtojis.” Zēns man pasmaidīja ar saldu smaidu, kas lika manām kājām saļodzīties un maniem hormoniem uzvesties diezgan nepiedienīgi.
„Visur ir apslēptie motīvi, es to zināju!” es iesmējos, it kā būtu pastāstījusi visjautrāko joku, kādu zinu. Zēns maniem smiekliem pievienojās un mēs mazinājām mūsu nervozitāti, kas starp mums pastāvēja.
Kad oficiante ar mūsu pasūtījumiem pie mums pienāca, mēs runājām par to, cik pasakaina izskatās Londona ziemā, jo tas ir mans vismīļākais gadalaiks un Raijenam patīk, kad sniegs ir apputinājis Londonas ielas un jumtus.
„Man patīk vakara laikā tas moments, kad apkārt ir kluss, kaut kur, kādā mājas logā deg svecīte un tu klaiņo pa Londonas ielām.” Zēns cītīgi stāstīja, plātot rokas, norādot savu entuziasmu par to kā Londonā var pastāvēt tāds klusums un miers.
Es smaidīju un klausījos, ko zēns man stāstīja, kamēr pati ēdu savu pasūtīto picu. Raijens man pastāstīja, ka, kad zēns bija maziņš, viņš naktī izskrēja ārā un visu nakti atteicās iet iekšā mājā, ja vien Ziemassvētku vecītis neatnāks pie viņa un viņš to neredzēs.
Toreiz viņa tēvs pārģērbās par Ziemassvētku vecīti. Viņš aizņēmās vecīša kostīmu no kaimiņa, taču tas bija pārāk liels priekš viņa, tāpēc Raijena tēvam bija jāliek biksēs apģērbu gabali, lai viņš izskatītos resnāks un apaļīgāks kā Ziemassvētku vecītis.
Kad viņa tēvs nāca pie Raijena, tērpies Ziemassvētku vecīša kostīmā, dēls noticēja, ka tēvs ir Ziemassvētku vecītis un priecīgi iegāja mājā. Viņš nemaz nepamanīja, ka tēva nebija pie eglītes, kad Raijens priecīgi skaitīja pantiņus un saņēma no vecīša lielā maisa dāvanu, par kuru bija kārojis visu gadu – spēļu mašīnu sacīkšu trasi.
Taču tad, kad salavecis ir cēlies kājās, no tēva kostīma izkrita drēbju gabals. Raijens sācis raudāt par to, ka salavecis ir sācis sadalīties un viņa mātei bija zēnu jāmierina par to, ka tas patiesībā nebija ziemassvētku vecītis, bet gan viņa tēvs. Tiesa, zēna domas par salaveci krasi mainījās un viņš tam vairs neticēja.
Es pasmējos par zēna stāstu, jo man nebija nekas īpašs, ko viņam pastāstīt. Mani vecāki mani nostādīja fakta priekšā, ka salavecis nepastāv, kad mēs ar māsu atradām mūsu ziemassvētku dāvanas vecāku skapī. Protams, vecāki no sākuma centās visvisādi izlocīties un mums pierādīt, ka salavecis tās tur ir nolicis, taču mēs ar māsu viņiem nepiekāpāmies.
Zēns pasmējās par manu stāstu un mēs apēdām mūsu picas. Tad, es samaksāju par pasūtīto, neklausoties, ko Raijens man teica, jo man bija vienalga vai viņam bija iebildumi pret to, ka meitene viņam izmaksā picu.
Tad mēs izgājām un pastaigājāmies pa piepilsētas ieliņām. Es gluži nedzīvoju Londonas centrā un skola, kurā es mācījos, arī neatradās Londonas centrā. Mēs parunājam par dažādām tēmām, piemēram, mūsu mīļāko mūziku un mūzikas grupu. Raijenam patīk klausīties Linkin Park un Nirvanna. Es atzīstos, ka man patīk popmūzika un rokmūzika. Zēns man prasīja kādas mūzikas grupas man patīk un man nākas atdzīties, ka viena no tām ir One Direction. Zēns pasmējās un atdzīst, ka man nevajag uztraukties par to, kas man patīk. Es pasmaidu viņam un mēs turpinām staigāties, kad nonākam līdz autobusu pieturai. Tur Raijenam ir jāgaida autobuss. Es pateicos Raijenam par to, ka viņš atnāca uz satikšanos un mani neatšuva. Zēns par mani pasmējās un man pastāstīja, ka viņš nekad neatšuj meitenes un neliek viņām vilties.
Es sāku smieties un teicu, ka es viņam noticēšu, kaut arī pati sev neticēju. Raijens pasmīkņāja un mēs gaidījām, kad atbrauks viņa autobuss. Kad autobuss piebrauca, zēns mani sev piespieda klāt.
„Piezvani man vēl kādu reizi, kad vēlēsies atkal satikties.” Viņš man to iečukstēja ausī, kad pieliecās pie manis tuvāk.
„Jā, labi, atā!” es viņam atbildēju un atgrūdos nost no zēna, lai ļautu viņam paspēt uz autobusu.
Ielecis tajā, viņš pagriezās pret mani un pamāja man ar savu kreiso roku. Tikai tagad, kad zēns stāvēja autobusā un es autobusa pieturā, es pamanīju, ka viņam, uz kreisās rokas locītavas bija tetovējums. Tas sastāvēja no četriem apļiem. Kad bijām kopā, es to nemaz nepamanīju. Es viņam pamāju pretī un domās sev atgādināju, lai paprasu viņam nākošreiz, ja tāda reize būs, ko tas tetovējums nozīme.
Es lēnām sāku iet uz skolas autobusa pieturu, lai tur iekāptu un aizbrauktu uz mājām. Raijenam sanāca braukt uz pavisam citu Londonas pusi.
Kad viņš mani izglāba no kritiena, zēns bija atbraucis ciemos pie sava onkuļa, kurš dzīvoja netālu no manas mājas, taču to es Raijenam nepateicu, jo es nevēlējos, lai viņš nāktu pie manis ciemos. Man jau pietika ar savas māsas draugiem, kuri dažreiz ieradās neaicināti, it kā mūsu māja būtu kāds klaidoņu patvērums. Lai gan Raijenu neuzskatīju pa klaidoni, viņu es vēl kārtīgi nepazinu, tāpēc arī nevēlējos aicināt uz savu māju. Un protams, mātei radītos pārāk daudz jautājumu par to, ka es esmu mājās atvedusi puisi, lai gan tas, ka mūsu abu vidū pastāv tikai draudzība, viņai būs vienalga.
Māte vienmēr man skaidroja, ka draudzība starp vīrieti un sievieti nevar pastāvēt. Vai nu viņš ir mans draugs, vai arī mani izmanto.
Dažreiz man mātes loģika likās stulba, taču to es nekomentēju, jo māti pārāk stipri mīlēju un negribēju viņu sāpināt ar savu lielo, pļāpīgo muti, kura man parādījās, kad es biju mājās, bet pazuda, kad es no tās izgāju.
Ejot uz mājām, es tikai tad sapratu, ka satikšanās ar Raijenu bija mans pirmais randiņš ar zēnu. Īstenībā, tas nebija nekas īpašs un baigo triecienu manām smadzenēm tas neradīja. Grāmatas, kurās stāstīja par jauniešu attiecībām, tomēr man meloja.
Kad tiku līdz autobusa pieturai un atnāca autobuss, sāka mazlietiņ smidzināt. Es izvilku lietussargu no savas somas un patvēros tajā, kamēr iekāpu autobusā.
Autobusā sēdēja dažas pazīstamas sejas no skolas. Es tām pagāju garām, jo mēs nekad nebijām sarunājušies. Es necentos viņus vērtēt pēc tā, kā viņi izskatījās. Ja viņi to darīja ar mani, tad tā bija viņu vaina.
Izkāpjot no autobusa savā pieturā, es secināju, ka lietus bija beidzies. Ātri ieskrēju iekšā pārtikas veikalā un nopirku sev dažādus saldumus un tad devos ārā, lai skrietu uz mājām, kur māte mani jau gaida, jo šodien viņai bija saīsinātā diena.
Kad atnācu mājās, māte ar tēvu skatījās televizoru un diskutēju par to, kas ziepju operā, kas pašlaik gāja pa televizoru, nav morāli pareizs. Es tik pasmējos par saviem vecākiem un devos uz augšstāvu, lai sačatotu ar Mariju, jo tieši šodien viņa bija brīva un to varēja darīt.
Meitene man pastāstīja kā viņai iet pa Zviedriju, cik daudz traku lietu viņa jau ir paveikusi ar savu jauno draugu un cik daudz stundas jau ir nobastojusi ar savu puisi. Kad meitene man prasīja, kā man ar puišiem iet, es viņai cēli atbildēju, ka tieši šodien es biju uz savu pirmo randiņu.
Marija lika man viņai piezvanīt caur Skype un pastāstīt visu sīku un smalki, ko es arī izdarīju.
„Ak jel, ko tik es nepalaižu garām, kad esmu prom no datora!” Marija spiedza savā vācu akcentā un es par viņu smejos. Marija man pastāstīja par to, ko viņa ar savu puisi ir darījusi visu šo nedēļu un viņa man lika pastāstīt kaut ko smalkāk par Raijenu. Es neko viņai nevarēju pateikt, tikai to, ka viņš ir jauks un pats foršākais čalis, kuru jebkad esmu satikusi.
„Superīgi, mazā, tā tik turēt!” viņa man atbildēja un mēs pasmējāmies par mūsu mazajiem jociņiem. Mēs kopā parunājām par dažādiem jokiem, kurus varēja atrast internetā un uztaisījām kopčatu, kur man bija izdevība iepazīties ar Marijas draugi. Viņš izklausījās pēc diezgan jauka cilvēka no tā, ko viņš gandrīz visu laiku rakstīja čatā.
Pēc pusstundas Marijai bija jāiet prom no datora. Viņa man atsūtīja daudz gaisa skūpstu un novēlēja, lai es nepadotos skolā un cīnos par to, lai mani ievēro arī citi zēni. Es par to smējos, kamēr Marija centās to padarīt par ļoti nopietnu lietu.
Tad, kad mēs beidzām mūsu sarunu, es noskrēju uz pirmo stāvu, lai pievienotos saviem vecākiem, kuri laiski sēdēja uz dīvāna un skatījās televizoru. No viņiem es uzzināju, ka māsa šodien mājās nebūs, jo viņa jau aizskrēja uz ballīti. Par to, kur es tik ilgi biju pēc skolas viņi man neprasīja. Laikam domāja, ka atkal biju aizgājusi uz bibliotēku, lai gan tā nebija. Ja vien viņi zinātu, ka viņu vecākā meita satikās ar puisi, kurš bija viņas vecumā vai vecāks, tad viņi sarīkotu lietu traci. Es sev klusībā atgādināju, lai nākamreiz, kad satikušu Raijenu, paprasītu, cik vecs viņš ir.
Mēs klusēdami skatījāmies televizoru un ik pēc minūtes iesmējāmies par tiem jociņiem, kas atskanēja televizorā. Piektdienu vakari patiešām bija jautri, it īpaši, kad visi mēs bijām kopā un neviens nekur nestrādāja.
Kad filma beidzās, mēs gājām taisīt vakariņas visi kopā, tad priecīgi paēdām pie brokastu galda un es saņēmu dažas vīzijas no tēva un mātes. Rīt māti izsaukt uz darbu, jo viena no kasierēm būs saķērusi iesnas un nevarēs ierasties. Man bija žēl, ka māte nevarēs dienu pavadīt kopā ar tēvu, jo tēvs svētdienas rītā jau brauks uz savu darbu, kas atrodas gandrīz valsts otrajā pusē. Bija grūti samierināties ar to, ka tēvs bieži nevarēja ar mums būt kopā, taču bija jāpriecājas, ka viņam vēl bija darbs.
