Čau, kakao1

Domājot par rudens izkaisītajām lapām, Rozamunde sakārtoja matus. Vēl trīs dienas un sāksies mēģinājumi, kaut es varētu viņos būt pati labākā - nodomāja Rozamunde un nedaudz pietvīka. Pasākumu vadīs Antons, viņš parasti ir tik aizņemts un aizrāvies ar to ko dara, ka viss cits viņam ir kā skurstenī apmaldījies vējš.
Telpā iezagās neparasta smarža - kāds kaut kur tuvumā iespējams cep pankūkas. Bet kas tā par savādo piedevu, kura šai smaržai liek kļūt tik burvīgai, ka krūtis pašas ķer pēc gaisa, lai censtos atmiņās atsaukt kādu patīkamu mirkli. Nē, tas ir kaut kas jauns, vēl ne reizi nejusts - klusi pie sevis noburkšķēja Rozamunde un centās vairāk sevi neapgrūtināt ar smaržas meklēšanu. Netālu no viņas stāvēja kafijas trauks, kuru atdarījusi viņa sajuta rūkteno kafijas pupiņu smaržu. Tas ir kas ierasts un zināms, man jāveltī vairāk laika atkārtošanai - pie sevis noteica meitene. Ja būšu pati labākā, Antons mani pamanīs un uzslavēs, varbūt pat iedos kādu vērtīgu padomu, kuru varēšu glabāt kā noslēpumu, ar nevienu tajā nedaloties.
Viņa veikli aizrāva aizskarus logiem, kuri sijādami gaismu, lika tai iegūt rūsganu nokrāsu. Aiz loga automobīļi sāka plosīties nedaudz dūšīgāk un nepazīstamo cilvēku balsis, skanēdamas no pagalma aicināja viņu ceļā. Viņa juta kā kājas pāšas apauj sevi un soļi viņu aiznes līdz durvīm. Viss ir savās vietās - balsī pateikusi Rozamunde turpināja pie sevis gatavošanos mēģinājumiem. Durvis viegli iečīkstējās un aizcirtās viņai atstājot lieveni. Viegla smidzināšana uzsita ritmu viņas gaitām, gandrīz nemanot, bungājot viņai sejā. Un peļķes pārvērtās par kakao traukiem, atstarodami sevī debesis, kuros rotaļājās mākoņi.
Hei, Rozamunde - no tāluma atskanēja balss.
Tu izskaties galīgi aizsapņojusies un neredzi pat savu labāko draudzeni - ķircinoši viņu uzrunāja Patrīcija, kura piesteidzās viņai klāt un sāka rakāties pa savu somu. Paskaties, ko es dabūju - viņa izvilka savādu priekšmetu no savas somas un stāstot par viņu, vērīgi skatījās uz Rozamundi.