Sveiki Mīļie. Novēlu labi pavadīt brīvdienas. :3
***
Pamostos no matu žāvētāja skaļās rūkoņas. Grēta stāv niecīgajā vannas istabā un mierīgi fēno matus. Rajens melnā t-kreklā un zilās džinsa biksēs sēž uz gultas un ieurbies kādā biezā grāmatā ignorē apkārtējo pasauli. Ieraudzijis, ka esmu pamodusies viņš sirsnīgi pamaida.
- Labrīt, miegamice. – iesmejos un saprotu, ka esmu izārstēta. Pirms dažām dienām likās, ka vairs nekad nebūšu spējīga smieties, bet tagad, smaidu un smejos bez piepūles.
- Es neesmu vainīga, ka tik ilgi gulēju. – izrausdamās no gultas saku. – Visu nakti bija jāklausās Tavā krākšanā.
- Tā nemaz nebija. – Rajens tēlojot uzmet lūpu.
- Nu, nu. Beidziet jūs abi. – Grēta ir beigusi žāvēt savus matus un skaistā tirkīzzilā kleitā stāv durvju ailē. – Lekcijas sākas pēc 30 minūtēm, pasteidzieties.
- Man ir jāpabeidz. – novaikstās Rajens paceldams biezo grāmatu.
- Kas tas ir? – jautāju pieiedama pie pussatvērtā loga.
- Burvestību vēsturē bija mājasdarbs izlasīt piecus atvērumus. – paskaidro Grēta sēdēdama zemē un vilkdama kājās melnas kedas. – Un kā vienmēr Rajens to nav izpildījis.
- Es vienmēr uzcītīgi pildu mājasdarbus. – Zēns dusmīgs iesaucas atraudams acis no grāmatas.
- Jā, jā. To Tu vari stāstīt kādam citam. – Grēta skeptiski saka.
Aizveru acis un stāvēdama pie loga ieelpoju dzestro gaisu. Liekas abiem istabas biedriem strīdēšanās ir ierasta ikdienas nodarbe. Ļauju sarunām slīdēt gar ausīm. Laiks ārā ir skaists, burvīgs un mierinošs. Apkārt valda smacējoša migla, tā ir aizklājusi debesis un rada ilūziju, ka visa pasaule atrodas milzīgā kastē. Kādreiz mani šī sajūta smacēja, tagad tas mani nesatrauc. Ir vasaras sākums, bet šeit kokiem nav pat pumpuru. Tie kaili stāv tuvu viens otram. Tas man atgādina cilvēku dvēseles. Dvēseles ir kailas, tā pat kā šie koki, bet ja tām kāds ir līdzās tās kopā veido veselumu.
- Dž, Tu klausies? Mums drīz ir jāiet, taisies. – dzirdu Grētas balsi un atgriežos realitātē.
- Man nav līdzi nekādu drēbju. Vai vari aizdot kādu savējo? – noraizējusies jautāju palūkodamās uz sev mugurā netīro jaku.
- Protams, tulīt sameklēšu ko tādu kas Tev derēs. – viņa draudzīgi saka. – Aizej nomazgāties. – Vārdi man atgādina, ka draugi ir pats labākaais kas cilvēkam ir dots. Ir jauki apzināties, ka kāds par mani rūpējas.
Ieeju šaurajā vannasistabā, izģērbjos un ātri palienu zem aukstas ūdens straumes. Nomazgāju netīrumus līdz ar miegainību. Jūtos, kā no jauna piedzimusi, svaiga un galvenais tīra. Izžāvēju matus un ķemmēju tos līdz tie ir pieklājīgi taisni. Atstāju tos vaļā, brīvi krītam pār pleciem. Iepriekš, ikdienā nekad neliku kosmētiku. Bet šī esmu jaunā es. Šī ir mana jaunā dzīve. Ielūkojos spogulī, pa šīm divām dienām esmu mainījusies, mans skatiens liekas nedrošs un bailīgs, uzacis savilktas liekot sejai izskatīties dusmīgai un neapmierinātai. Paņemu laineri un uzvelku smalku līniju pāri acu kontūrai, uzkrāsoju skropstu tušu un ar tonālo krēmu noslēpju vasarasraibumus. Uzreiz izskatos vecāka, sejas kontūras liekas asākas.
Margarēta pa mazu durvju spraudziņu man pasniedz drēbes. Sarkanas kedas, melnus legingus un koledžjaku. Iepriekšējajā džīvē šādas drēbes es nekad nebūtu vilkusi.
Izejot no vannasistabas istabas biedru acis nekavējoties tiek pievērstas man.
- Tu izskaties savādāk. – novelk Rajes ar apbrīnu stingri lūkodamies manā sejā.
- Vecāka. – pēc neliela klusuma brīža konstatē Grēta. - Bet vēl skaistāka. – pasmaidu un atkal jūtos neizsakāmi laimīga.
- Ejam ēst. – ierosina Rajens.
Gaitenis vairs nav tik kluss kā vakar naktī. Šurpu turpu staigā dažādu vecumu pusaudži, visi ar lielu interesi lūkojas manā virzienā. Laikam ikviens ir informēts par jauniņo. Vecā Es būtu noliekusi galvu un tēlojusi, ka šeit nemaz neatrodas, bet es esmu Jaunā Es, paceļu galvu un pasmaidu. Rajens paķer manu un Grētas roku un velk mūs prom no cilvēkiem. Pēc mūžīgas ložņāšanas gaiteņos mēs nonākam mazā telpā, kas laikam ir virtuve. Viena istabas siena ir veidota no stikla un skatam atklāj burvīgu meža ainavu. Šeit nav īpaši daudz cilvēku jo lielākā daļa noteikti jau ir paēduši un gatavojas lekcijām.
- Šī ir virtuve. – paskaidro Grēta. – Šādas telpas visā Akadēmijā ir trīs. Šeit mēs ēdam brokastis un vakariņas, bet pusdienas jāēd lielajā ēdmzālē.
- Margarēt? – es klusu iejautājos lai neviens cits to nedzirdētu. – Kāpēc visi uz mani tik uzkrītoši skatās?
- Tu nezini? – Rajens pārsteigts ieplešs acis.
- Tava māte un tēvs bija ļoti diženi Burvji. – Grēta klusu paskaidro. – Vai esi redzējusi Akadēmijas kalpus?
- Jā, esmu. – ieinteresēta nočukstu tik klusi, ka pati to nespēju sadzirdēt.
- Viņi ir Burvju dzimtas pabiras, pa pusei cilvēki, pa pusei burvji.
- Viņi atšķiras ar savu uzvedību un izskatu. – iestarpina Rajens.
- Daudzus gadsimtus viņi tika paverdzināti un mocīti. Tavs tēvs un māte iestājās par viņu tiesībām. Viņi cīnijās pat ar visu Burvju valdību un Ludvigu, bet zaudēja. Direktore vēl jo projām viņus izmanto savām vajadzībām. Tavi vecāki viņiem ir gandrīz kā dievi. – atceros Čārlza pētošo skatienu. Vai tiešām mani vecāki ir varoņi?
