Brīniškīgi vārdi no Frederikas de Česko grāmatas
“Tibetietes māja” – Stāsts par Tibetas okupāciju, nolaupītu valsti, izpostītām ģimenēm, sagrautiem likteņiem un zaudētiem sapņiem.
Sievišķīgs romāns, par vīrišķīgu tēmu:
Gadsimtu gaitā mēs , esam pazaudējuši savu gribasspēku un kļuvuši mīkstčaulīgi. Ikviens mūris, kas mūs sargā, reizē ir arī cietums.
Es akceptēju un uzturēju dzīvu zemiskumu, jo pats biju zemisks. Tad vēl es nezināju , ka viena cilvēka ciešanas ir visu cilvēku ciešanas, ka mirstot vienam cilvēkam, bojā iet visa pasaule. Cauri ādai varēja saredzēt manu melno dvēseli.
Kurš no mums gan ir bez vainas? Tu esi atzinis savus ļaunos darbus. Tagad tev priekšā ir visa dzīve, lai tos izlīdzinatu.
Artefakts-dzīves mākslas esamības modelēšana-spēja mēslu kaudzes galā uzburt nevainojamu pasauli, strutainās brūces piesegt ar krāsainiem tērpiem un nabadzību pārvērst par folkloru.
Nevainojama pasaule celefānā un plastikas tarā.
Mēs atkal un atkal atdzimstam ciešanās, līdz beidzot sasniegsim dievišķo skaistumu un apskaidrību, bet, iekams vēl neesam tikuši tik tālu, tas sevī jāglabā mūsu ķermenim-dvēseles traukam.
Būs jāpacieš, kamēr viens godās dzīvību, bet cits nē, kamēr cilvēki-vēl nepabeigti un nepilnīgi-dzīvos tumsā, nevis gaismā. Pārvertības notiek!
Cilvēks ir savu attēlu radītājs. Tu vari radīt pasauli no jauna, tev tikai jāgrib. Kļūsti par zirnekli, kas auž tīklu gaisā!
