Daudziem bērniem, aiziet gulēt bez ikvakara pasaciņas, ir kaut kas neiedomājams. Izrādās, ka slavenie brāļi Grimmi, kuri radījuši tik daudz pasaku, nemaz nav tik balti un pūkaini.
Daudziem bērniem, aiziet gulēt bez ikvakara pasaciņas, ir kaut kas neiedomājams. Izrādās, ka slavenie brāļi Grimmi, kuri radījuši tik daudz pasaku, nemaz nav tik balti un pūkaini.
Brāļi Grimmi - Jākobs un Vilhelms, nemaz nebija iecerējuši iegūt bērnu simpātijas attiecībā uz viņu pasakām. Pašā sākumā pasakas bija iecerētas, lai saglabātu vācu kultūras mantojumu. Izdotie pasaku krājumi bija nekvalitatīvi un sausi uzrakstīti. Tomēr vienkāršā tauta un bērni par pasakām bija sajūsmā. Pirmās pasakas bija pilnas ar fizisko un emocionālo vardarbību, seksuāliem sakariem un citām izvirtībām. Tomēr abi nerātnuļi vēlējās nopelnīt kādu grasīti pie dvēseles un pasakas padarīja bērniem drošas. 40 gadu laikā pasaku izdevumi bija tik pārveidoti, ka nevēlamas grūtniecības, vardarbība, incesti un daudz citas izvirtības bija pagaisušas.
4.
Ansītis un Grietiņa
Bērniem draudzīgā versija : Ļaunā pamāte piespiež savu vīru aizvest savus bērnus tālu mežā un atbrīvoties no tiem. Pirmo reizi bērni atrod ceļu mājās, bet otrajā reizē viņi nonāk ļaunās pamātes gūstā. Abiem bērniem izdodas ļauno raganu piemuļķot un viņi atrod ceļu mājās pie tēva.
Orģinālā versija : Bērnus mežā liek pamest viņu bioloģiskā māte. Orģinālajā pasakā tiek stāstīts par badu ģimenē. Bērnu tēvs - nabadzīgs mežacirtējs, bērnu mātes piespiests aizved bērnus dziļi mežā. Bērnu māte aizbildinās ar to, ka četrus cilvēkus viņa nevar pabarot un ja visi četri paliks mazajā namiņā, visi nomirs bada nāvē. Par pamāti, brāļi Grimmi viņu pārveido tikai pašos vēlākajos izdevumos.
Ērkšķrozīte jeb Dusošā skaistule.
Bērniem draudzīgā versija : Karalis un karaliene rīko dzīres savai jaundzimušajai un ilgi gaidītajai meitai Ērkšķrozītei. Tiek ielūgtas visas zemes fejas izņemot vienu. Protams, neielūgtā feja apvainojas un uzliek Ērkšķrozītei lāstu - sešpadsmitajā dzimšanas dienā, meitene sadursies ar vārpstiņu un nomirs. Kādai citai fejai izdodas lāstu mainīt. Ērkšķrozīte sešpadsmit gados sadur pirkstu ar vārpstiņu, bet nenomirst, viņa aizmieg, tāpat kā visi karaļvalsts iedzīvotāji. Pilij apkārt apaug mežš, ērkšķu žogs. Tikai pēc simts gadiem, prinča skūpsts pamodina Ērkšķrozīti.
Orģinālā versija : Neskaitāmi prinči cenšas iekļūt intriģējošajā pilī, taču visi izņemot vienu sapinās tajos un palika tur karājoties, līdz nomira. Tomēr šī pasakas versija ir samērā maiga, jo brāļi Grimmi šai pasakai guva iedvesmu no Džambatistas Baziles, kas 17. gadsimta 30. gados izdeva savus pasaku krājumus. Džambatistas versija ir diezgan līdzīga, tikai atsķirība tāda, ka Ērkšķrozīti atrod kāds karalis, kas meiteni miegā izvaro un nozūd. Ērkšķrozīte kļūst grūta un dzemdē dvīņus. Viens no bērniem sajauc Ērkšķrozītes pirkstu ar viņas krūtsgalu un izsūc skabargu, kas arī bija miega iemesls. Ērkšķrozīte pamostas. Kad razbainieka karaļa sieva uzzina, ka vīrs bijis neuzticīgs, viņa pavēl savam galma pavāram dvīņus nogalināt, izcept un pasniegt karalim. Karaliene pils priekšā sakurina lielu sārtu, lai sadedzinātu Ērkšķrozīti, bet karalis dodas meiteni glābt un sadedzina nešpetno karalieni. Izvirtušais draiskulis karalis un izvarotā Ērkšķrozīte pēc tam dzīvoja ilgi un laimīgi.
6.
Sniegbaltīte.
Bērniem draudzīgā versija : Karalien nomirst dzemdējot Sniegbaltīti, un karalis apņem jaunu, skaistu sievu. Kad Sniegbaltīte izaug par ļoti skaistu jaunavu, jauno karalieni pārņem dusmas. Jaunā karaliene vairs nav pati skaistākā pasaulē. Karaliene pavēl medniekam mežā nošaut Sniegbaltīti un atnest karalienei viņas sirdi. Sniegbaltīte atrod patvērumu pie septiņiem rūķīšiem. Kad karaliene uzzin, ka mednieks tomēr Sniegbaltīti nav nogalinājis, viņa saindē ābolu un uzdodoties par vecu sieviņu liek Sniegbaltītei apēst ābolu. Sniegbaltīte nokrīt "kā nedzīva". Rūķīši ievieto viņu stikla šķirstā. Princis braucot garām ierauga skaisto meiteni un noskūpsta viņu. Visi dzīvo ilgi un laimīgi, gluži ka vienradža dibenā.
Orģinālā versija : Šai pasakai ir bijušas daudzas versijas. Viena no tām, ka Sniegbaltītes bioloģiskā māte, baidoties, ka vairs nebūs skaistākā visā pasaulē, pavēl medniekam Sniegbaltīti nošaut, atnest atpakaļ viņas plaušas un aknas. Pavārs ir pavēlēts tās izcept ar sāli un karaliene tās grib apēst. Vēlāk Sniegbaltītes kāzās ļaunā māte saņem sodu, dejot nokaitētās dzels kurpēs un dejot līdz nāvei. Protams ir arī versijas par orģijām rūķīšu namiņā, nekrofīliju no prinča puses un pat versija par Sniegbaltītes un mednieka kaislīgo romānu mežā.
7.
Sarkangalvīte.
Bērniem draudīgā versija : Sarkangalvīte dodas apciemot savu vecmāmiņu, kas dzīvo tālu dziļajā, tumšajā mežā, pa ceļam satiek vilku un vilks no viņas izvilina, kur mazā meiča iet. Vilks aizsteidzas uz vecmāmiņas māju, apēd to un saģērbjas viņas drēbēs. Vilks apēd arī Sarkangalvīti un noliekas pēc lielās maltītes pagulēt. Kāds mednieks garāmejot ierauga vilku, pārgriež viņa vēderu un izlaiž ārā divas pavisam dzīvas sievietes.
Orģinālā versija : Grimmu versijā pasaka ar to nebeidzas. Sarkangalvīti mājupceļā aptur vēlviens vilks un mēģina pierunāt pamest taciņu. Sarkangalvīte divreiz vecā opelī nekāps. Meitene skrien atpakaļ uz vecmāmiņas māju un vilks tai seko. Vilks nonacis pie Sarkangalvītes mājas, uzrāpjas uz jumta. Nu jau gudrā vecmāmiņa apmāna vilku, zem skursteņa atveres noliekot verdoša ūdens baļļu. Vilks no jumta iekrīt baļļā, izvārās un noslīkst.
Brāļi Grimmi aizņēmās šo pasaku no Šarla Pero, kurš bija šo stāstu iedomājies mazliet asiņaināku un perversāku. Vilks liek Sarkangalvītei novilkt kleitiņu un līst pie viņa gultiņā. Tomēr pasakas agrīnajā, mutvārdu versijā vilks pagatavo no vecmāmiņas desu un liek Sarkangalvītei to ēst. Desu meitenei jānoskalo ar vīnu, kas taisīts no vecmāmiņas asinīm.
Pelnrušķīte.
Bērniem draudzīgā versija : Skaista, bagāta un labsirdīga meitene zaudē vecākus (vai citās versijās māti) un kā kalpone nonāk pie ļaunas pamātes, un divām ļaunām pusmāsām. Kad valstī tiek izsludināta balle par godu labajam un skaistajam princim, Pelnrušķīte ar labās krstmātes fejas palīdzību, tiek pie skaistas kleitas un visa pārējā, viņu ievēro princis. Kad Pelnrušķītei jāpamet pils, viņa pazaudē kurpīti, princis atrod kurpīti, atrod Pelnrušķīti, uzvelk kurpīti un viņi dzīvo ilgi un laimīgi.
Orģinālā versija : Pamāte mudina savas meitas uz asiņainu rīcību, lai tikai viņas varētu iespiest kāju mazajā kurpītē, kura abām meitām bija par lielu. Pamāte liek nogriezt pēdai galu. Viena no meitām nogiež pirkstgalus, otra papēdi, lai tikai kļūtu par karalieni. Šo mazo viltību, kad jāiet atrādīties princim nodod asiņainās zeķes. Tad iznāk trešā mājas meitene - Pelnrušķīte ar kurpīti kājās, kura der nevainojami. Otrajā izdevumā 1819. gadā, brāļi Grimmi nobeigumam ir pievienojuši dūjas, kuras pasakas beigās trijām ļaunajām sievietēm izknābj acis "par ļaunumu un melīgumu".
Salātlapiņa.
Bērniem draudzīgā versija : ļauna burve iesloga daiļu meiteni - Salātlapiņu tornī. Apciemodama meiteni, burve kāpj tornī ar Salātlapiņas daiļo, garo matu palīdzību. To ierauga princis, kas iemīl daiļo meiteni un laiku pa laikam apciemo Salatlapiņu. Kādā nelaimīgā brīdī Salātlapiņa atklāj ļaunajai burvei prinča apciemojumus. Burve sagaida, kad princis nakošreiz apciemo viņas gūstekni, burve iegrūž princi ērkšķu krūmā un ērkšķi izdur princim acis. Par laimi Salātlapiņa atrod princi un viņas asaras dāvā princim acu gaismu. Vēlākajos izdevumos pasaka kļūst tik tikumīga, kad princis garmataino meiteni bildina jau pirmajā tikšanās reizē.
Orģinālā versija : Salātlapiņai tā iepatīkas jaunais princis, ka viņa lūdz to ciemos katru dienu. Tā abi dzīvojās pa torni, kamēr Salātlapiņa kļūst grūta. Salātlapiņa, naiva būdama un nesaprasdama, kas notiek to izpauž ļaunajai burvei. Ļaunā burve sadusmojas un nogriež Salātlapiņas matus un iesloga to tornī un mūžīgiem laikiem.
Orģinālais vāks.
Emmmm pa to tur sarkangalvīti gan es zinu citu stāstu,.. pārējās tev ir tādas orģinālās kā es lasīju, bet pa sarkangalvīti vispār nebija nekāda malkascirtēja, bet sarkangalvīte uztaisīja zoofīliju ar vilku kurš bij pa pusei vilks pa pusei cilvēks...
Agrak bernus sis lietas nebiedeja, tie bija pieradusi pie skarbas realitates.