MANS 200 RAKSTS. PAR GODU TAM, JAUNA NODAĻA.WOOPWOOP!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-4/651018
-Rasa, kuš!- uzbļāvu sunim un paņēmu viņu uz rokām, lai netraucēti atvērtu durvis. Pakāpos nost no tām un ielaidu Lindu dzīvoklī. Meitene bija ģērbusies tik platās drēbēs, ka bija žēl uz viņu skatīties, jo zem tām slēpās tīri pievilcīgs skuķis. Linda apmulsusi paskatījās apkārt un viņas skatiens pieklīda pie manis.
-Es biju gaidījusi te satikt Danielu,- meitene neizpratnē sacīja un es aizvēru durvis. Nolaidu Rasu uz zemes un pats devos uz virtuvi, kur no sienas skapja izņēmu vīna pudeli. Atkorķēju pudeli un tikai tad atbildēju Lindai.
-Citādi tu uz šejieni nenāktu,- es sacīju un padzēros krietnu malku vīna. Rasa pielāčoja man klāt un sāka ar degunu bakstīt man kāju. No ledusskapja izņēmu vistas fileju un iedevu gabaliņu sunim, kura lepni aizlāčoja garām Lindai, lai notiesātu jauniegūto gardumu.
-Ko tu vēlies no manis?- Linda prasīja. Pilnīgi prasījās uzbļaut, lai viņa runā skaļāk, tomēr saglabāju iemācītās manieres un ielēju vīnu viņai glāzē. Pastiepu roku ar glāzi, aicinot viņu paņemt, tomēr viņa stāvēja uz vietas un klusēja kā partizāne.
-Aprunāties,- nedaudz neskaidri pateicu un izdzēru atlikušo vīnu. Noskurinājos un noliku Lindas glāzi uz letes, saķēru meitenes roku un aizvilku viņu uz istabu, kur nosēdināju uz viena no dīvāniem sev pretim.
-Redzi.. tu zini, ka man un brālim nav tās labākās attiecības,- es teicu, beidzot ķeroties pie lietas,- bet tagad viņa rīcība grauj manas attiecības,- to pasakot, sakniebu lūpas un nolasīju emocijas no viņas sejas.
Neticība. Šoks. Izbrīns.
-Daniels?- viņa šokā pat iesmējās,- Daniels? Tavas attiecības? Tu joko?
-Esmu pilnīgi nopietns,- viņai atbildēju. Linda nervozi noglauda zirgastē savītos matus un piecēlās kājās.
-Un kas tiek prasīts no manis?- viņa vaicāja, skatoties uz mani kā vanags. Rau, rau, nav nemaz tik klusa un mierīga kā man šķita.
-Dabū viņu nost no Dārtas, tas ir viss, ko es tev prasu.-
-Kā gan?-
-Es pieņemu tevi darbā par Daniela aukli, teiksim tā.- vienaldzīgi atbildēju un pasaucu Rasu pie sevis. Suns nervozi luncināja asti un palūkojās uz Lindu. Arī es jutu Lindas uztraukumu.
-Vai man darīt nav ko?- viņa gandrīz man uzkliedza un es sāku smaidīt.- Kas tik smieklīgs?
-Tad kālab tu te atnāci?- es piešķiebu galvu un piecēlos kājās. Piegāju meitenei pavisam cieši blakus un saņēmu viņas rokas savējās.- Tu nenāci manis dēļ...tu nāci Daniela dēļ,- vīpsnāju. Linda skatījās uz mūsu sadotajām rokām un es viņu pierāvu sev klāt.
-Lūdzu, palīdzi...- palūdzu un pacēlu viņas zodu, lai varētu ieskatīties viņai acīs.- Dārta man nozīmē daudz..
-Tu viņai es pateicis, ko tu man nodarīji?- Linda, balsij drebot, pavaicāja. Aizvēru acis un nošūpoju galvu,- Tā jau es domāju. Tu ne nieka neesi mainījies.- Linda izrāvās no tvēriena un devās prom. Saķēru viņu aiz rokas un pieglaudu sev klāt.
-Nesaki, ka tev toreiz nebija labi, Lindiņ,- mīļi sacīju un noglaudu viņas vaigu. Linda gandrīz sāka drebēt.- Nomierinies. Viss ir labi. Tikai izpildi manu lūgumu.
-Es nezinu...es nevaru...- Linda gandrīz sāka raudāt un es viņu nosēdināju tur, kur iepriekš sēdēju pats. Aizgāju pēc vīna glāzes un pasniedzu to viņai. Meitene ar kāru muti to izdzēra un paskatījās uz mani.
-Es domāju, ka tu būsi mainījies,- viņa sarkastiski nosmējās,- Bet tu joprojām esi riebīgs. Pat pret savu miesīgu brāli.-
Ignorēju viņas sacīto.- Vai gribi dzirdēt visu stāstu?-
-Rūpīgi klausos,- Linda ironiski atteica un patiešām noklausījās visu stāstu. Atvērām vēl vienu pudeli vīna un vakars pagāja kā miglā. Attapos vien no rīta, kad Rasa gulēja man uz kājām un man pie sāniem gulēja Linda. Apstulbis, paķēru modinātāju un pamanīju, ka ir tikai septiņi no rīta.
Lindas roka satvēra manējo un meitenes acis pievērās man.- Es piekrītu,- viņa sacīja un pati pieliecās, lai iedotu man buču. Apstulbis samirkšķināju acis, bet atbildēju skūpstam. Pēc tā, abi saģērbāmies un pat nesarunājāmies. Kā līdz tam vakar nonācām? Kā? Kā tas varēja notikt? Kādā veidā? Es taču nedzēru tik daudz..
-Es nu došos pie Daniela,- Linda kautrīgi sacīja un izgāja pa durvīm. Rasa pielēkšoja pie manis un uzlūkoja mani ar pārmetumu acīs.
-Neskaties uz mani tā, alkohols to dara ar cilvēkiem,- pateicu sunim un pievērsos rīta rutīnai. Uzvilku botes un šortus, paņēmu suņa siksnu un mēs abi devāmies rīta krosiņā, kur pa ceļam satikām negaidītu personu.. Rasa, atpazinusi pazīstamo stāvu, izrāvās no rokām un pielēkšoja pie mana brāļa, kurš pieliecās un pakašāja suņa galvu.
-Nu sveiks, brālīt,- noņurdēju un devos viņa virzienā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-6/651559
