local-stats-pixel fb-conv-api

Brālis 42

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-3/650872

Pēc darba bija vēl gaišs, tāpēc, neraksturīgi sev, paņēmu kameru un devos pie brīvības pieminekļa, lai pafotografētu. Parasti darbu uz mājām neņēmu, bet šoreiz mani tirdīja vēlme sevi nodarbināt. Parasti ar Dārtu mēs devāmies uz lielveikalu, sapirkāmies našķus un skatījāmies visstulbākas filmas, kas viņai patika. Tagad šķita, ka viss ir mainījies. Apsēdos parkā uz soliņa, ieslēdzu kameru un sāku fotografēt neaprakstāmi skaistās Rīgas debesis pievakarē. Kad vēl mācījos, mani fascinēja debesis, kā tos attēloja mākslinieki, kurus piemin vēl šobaltdien. Mans brālis prata zīmēt, es biju fotogrāfs. Vēl tagad atceros, ka mamma smējās, ka mēs esam radniecīgas, mākslinieciskās dvēseles. Jā, kā tad.

Piecēlos kājās un sāku fotografēt visu, kas ienāca prātā, gan kokus, gan cilvēkus, kas sarunājās, gan veikalus, pret kuru vitrīnām spēlējās saules stari, gan Pēterbaznīcu, kas rēgojās pāri visai pilsētai. Bildes sanāca pārsteidzoši labas un, kad man sāka lādēties ārā fotoaparāts, kadrā es noķēru pazīstamu profilu, ko atpazinu pat no tālienes.

Dārta.

Strauji apstājos un paskatījos viņas virzienā, kur meitene ar vienu roku balstīja manu brāli un ar viņu sarunājās. Ak, pareizi, biju taču viņu pieņēmis darbā. Centos savaldīt greizsirdību, kas mutuļoja manī, redzot manu stulbo brāli ar manu meiteni pie rokas.

„Kas notiek ar mūsu attiecībām?”

„Man pie kājas”, es atsaucu atmiņā mūsu pēdējo sarunu un sakodu zobus. Devos abu virzienā un nolēmu rīkoties pa savam. Dārta, mani ieraudzījusi, nešķita pārsteigta, bet Daniels burtiski sastinga. Piegāju pie Dārtas un ikdienišķi viņu apskāvu.

-Ko tu te dari?- viņa izklausījās saspringusi, bet tomēr mani apskāva. Meitene pieliecās man pie kakla un iečukstēja ausī,- Beidz demonstrēt to, ka vairs nav. Pats izvēlējies.

-Izbeidz ņurdēt,- tikpat klusi atbildēju un noskūpstīju viņu. Dārta sākumā pretojās, bet tad pavēra lūpas un ļāvās skūpstam. Es jutu neizpratni, kas plūda no brāļa. Viņš zināja par Dārtu, bet nebija viņu redzējis.

-Edgar, kas ar tevi ir?- Dārta aizelsusies prasīja un aizmirsusi Daniela klātbūtni vērsās pie manis,- Tu mani pasūti un tad notiek šis. Ko man par tevi domāt?

Atbildi ilgi jādomā nebija.

-To, ka tu esi atlaista no darba,- es pametu skatu uz Danielu, kurš kaut ko meklēja kabatās. Tirliņš tāds.- Tev nav jādara tas, ko tu nevēlies.

-Ko tu zini par manām vēlmēm?- meitenes balss kļuva skaļāka,- Tavai vecmāmiņai ir taisnība. Tu esi bērns. Āksts. Ķēms.

-Tāpēc jau tu mani mīli,- pavīpsnāju un noglāstīju viņas vaigu. Man par lielu izbrīnu, viņa atrāvās no pieskāriena,- Kas tev iekodis?

-Liec mums mieru,- viņa mani pagrūda un saķēra Daniela roku, lai aizvilktu viņu prom. Apstājos viņiem priekšā un jau niknumā vāroties, uzlūkoju abus.

-Tu izvēlies viņu?-

-Galvā dauzīts esi?- viņa man gandrīz uzbļāva un daži cilvēki, kas gāja garām, atskatījās ar izbrīnu,- Jā, es labāk darīšu savu darbu un tu savējo. Es nespēju tev vairs uzticēties.

-Beidz niķoties, pati uzvedies kā maza meitenīte.-

-Tu izdarīji savu izvēli, kad pateici, ka tev pie kājas par mūsu attiecībām, zini, ko?- viņa pienāca man pa visam tuvu,- Man arī vienalga.

-Teātris beidzies,- es viņu pārtraucu,- Nāc mājās.

-Ej pie velna,- viņa man uzšņāca un abi ar Danielu aizgāja pretējā virzienā. Nolēmu nesekot, bet izdarīju to, ko uzskatīju par pareizu. Izņēmu telefonu no somas un piezvanīju Montai.

-Rīt esi gatava, tu brauksi ar mani,- pateicu, kolīdz sadzirdēju sievietes balsi telefona otrā galā,- Un pasūti vēl vienu biļeti. Elīna brauks ar mums,- atvienoju sarunu un devos uz mājām. Šķita, kā tā, es rīkojos pareizi. Pirms tam vēl izdarīju vēl vienu zvanu.

-Klausos?- meitenes balss telefonā atbildēja. Nedaudz saminstinājos, bet pateicu to, ko vēlējos sacīt,- Kas zvana?

-Te Edgars,- iepazīstināju ar sevi,- Linda, vai tu negribi apraudzīt Danielu? Viņš par tevi tik daudz runā..-

-Jā, protams, ka vēlos,- meitene tūlīt atbildēja. Linda bija meitene, kurai mans brālis bija lielā mīlestība. To gan zināju tikai es, bet mīlestībā kā karā, visi ieroči labi.

-Es tevi sagaidīšu pie sevis,- vēl nosaucu dzīvokļa adresi un ar smaidu uz lūpām beidzu sarunu. Lai sākas izrāde.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-5/651117

220 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Asins grēks
2 4 atbildēt