Bloodline #75

Mēnesi iepriekš

Sakramento, Kalifornija.

Šo dienu biju gaidījusi ar nepacietību, un te nu tā bija. Kopš brīža, kad no rīta biju atvērusi acis, it viss notiekošais gāja kā pa sviestu. Īpaši pateicīga es biju par laikapstākļiem, jo, kamēr gatavojāmies, saule raisīja vieglu tveici, bet, kad pienāca laiks doties ceļā, samilza pūkaini, violeti-zili-melni negaisa mākoņi. Pa mašīnas atvērto durvju spraugām, vienlaikus liekot mantas, skanēja radio, kur ar nepacietību gaidījām laikapstākļu prognozi, cerībā, ka vētra neiestāsies ātrāk, kā bijām rēķinājuši.

-Esam gatavi braukt.- es priecīgi vīteroju, aizcirzdama džipa bagāžnieka durvis. Vess man blakus vien iešķībi pasmaidīja,- Tu vai es pie stūres?

-Es,- Vess lepni izgrieza krūtis,- Laiki mainās, bet mana neuzticība sievietei pie stūres nepazūd,- viņš sabužināja man matus, un paspraucās garām, veikli izvairoties no manas dūres. Pie sevis neapmierināti noburkšķēju, un tomēr apgāju ap mašīnu, lai iekārtotos blakus sēdētāja krēslā.

Nespēju nepasmaidīt. Vesa mašīna allaž bija vislabākajā kārtībā. Nebija neviena smilšu graudiņa, ne viena puteklīša, kas bija ass kontrasts ar viņa istabas stilistiku- viņa istabā ieiet varēja vienīgi ar to mašīnu, ar kuru šķūrē sniegu ziemā.  Bet mašīna, lūk, mašīna bija svētvieta.

Ieslēdzu indie disku, ko biju puisim uzdāvinājusi, nospēru botes no kājām un pievilku ceļus pie zoda, nespēdama vien beigt iekšēji spiegt no laimes. Beidzot, beidzot man bija laiks divatā ar Vesu. Protams, tas nebija randiņš, kā man patiktu, bet vienalga, tas bija solis tuvāk tam, lai mēs pārkāptu nolāpīto draugu zonu. Nekāda Daniela, nekādu draugu, tikai mēs divatā, prom no mājām, manā vismīļākajā vietā- pie okeāna.

Vai varēja būt vēl perfektāk?

Un te man jāsaka, nesaki “hop”, pirms neesi pārlēcis.- Man tev ir pārsteigums,- Vess sacīja, manevrējot laukā no mājas piebraucamā ceļa,- Nospriedu, ka tev, kā kompānijas cilvēkam, ar mani vien būs garlaicīgi, tāpēc pasaucu draugus līdzi. Turklāt Danielam atcēlās spēle, vai nav super?

Es sajutu mutē asiņu garšu. Šķiet, biju pārkodusi lūpu. Ļoti centos neizrādīt dusmas, jo tas apbēdinātu Vesu, un uzliku iedomātu pozitīvu emociju masku un viltotu smaidu.- Ir,- caur zobiem izgrūdu. Bet es to gaidīju tik ilgi.. tam.. vajadzēja būt manam finišam ārpus draugu zonas..

Vess tam noticēja. Vai arī viņa mūžīgais dzīvesprieks un rozā brilles uz acīm neļāva raudzīties uz pretējo. Īsāk sakot, Vess bija persona, kas neredzēja to, ko nevēlējās redzēt. Viņa acīs, pasaule bija viens liels, skaists rožu dārzs, pilns ar iespējām un variantiem. Viņš nesaprata pesimismu un skumjas. Tieši tas pievilināja cilvēkus viņam. Vess bija neatkārtojams, un es viņu, godīgi sakot, vēlējos vien sev.

Bet te nu bija. Mana iespēja izkūpēja kā nebijusi. Paliecos tuvāk magnetolai, lai pagrieztu lielāku skaļumu, kad sajutu vibrāciju kabatā. Tukšu skatienu, paņēmu telefonu un pamanīju ziņu no Daniela. Citreiz tas mani būtu mazliet iepriecinājis, šoreiz- nē.

“Nesteidzaties. Mēs dodamies uz veikalu paķert aliņus Nespēju sagaidīt!”

-Viņi ieskriešot veikalā,- es sausi noteicu. Vess vien pamāja ar galvu.- Vai mums ko vajag?

-Saldējumu,-

-Tev vienmēr ka tik pilns vēders,- nosmīnēju, bet uzrakstīju, lai nopērk saldējumu.- Vess.. vai tu neesi domājis par attiecību uzsākšanu?

Puisis neveikli iesmējās un nogrozīja galvu,- No kurienes šāds jautājums?

-Tāpat vien,- es laiski atteicu,- Jo tad, kad tev būs draudzene, gribu, lai viņa zin, ka tu nemīli vairāk neko uz pasaules kā “Ben & Jerry’s” saldējumu kartona kārbiņā,-

Vess sarauca uzacis un uzmeta man tēvišķu skatienu,- Nu, kad tā notiks, tu, sirsniņ, būsi pirmā, kas par to būs lietas kursā.

-Prieks dzirdēt,- es muļķīgā balstiņā noteicu un saraucu degunu, par ko mēs abi iesmējāmies.

Prieks līdz nāvei, nudien.

***

Tikai to, kas notika tālāk, es nenovēlētu pat ienaidniekam.

Viss ceļš pagāja lielā jautrībā, mēs klausījāmies labu mūziku, un mans piktais noskaņojums pamazām sāka zust. Lietus nebija sācis līt, mēs bijām viegli iereibuši, izņemot Vesu, un runājām par pavisam vienkāršām un vieglām tēmām, īsāk sakot, viegli atpūtāmies.

Nonācām pludmalē, kur, par izbrīnu, neviena nebija. Mēs atstājām mašīnu stāvlaukumā, un es uz mirkli apstājos, lai uzlūkotu viļņus no attāluma. Tie bija vismaz manā augumā. Asinīs uzkarsa adrenalīns, un es nespēju vien nociesties. Kamēr puikas krāmēja un ņēma lietas no mašīnas, es metos skriet pludmales virzienā, pa ceļam pazaudēdama kurpes, un iegremdēju pēdas smiltīs. Bez apstājas pieskrēju pie ūdens malas, ļaudama siltajam, pirms-vētras ūdenim apskalot kāju pirkstus. Tīksmē aizvēru acis.

-Mikaela,- Daniels mani pasauca. Negribīgi palūkojos pār plecu, uz draugiem, kuri aizelsušies stiepa mantas.- Mika, nāc, palīdzi,-

-Pēc tam,- es diedelēju,- Ejam peldēt,- es izsaucos un žiglām kustībām novilku topiņu un šortus.- Zaķpastalas,- es nosmējos un pamazām mēroju ceļu ūdenī, paceltām rokām, jo viļņi šūpoja ūdeni neticami augstu. Kad vilnis bija garām, ieniru, juzdama patīkamo ūdeni ap sakarsušo ķermeni un gandrīz aizrijos. Iznirusi, priekā iesmējos un palēcos, vienlaikus ar plaukstām notīrīdama slapjumu no sejas.- Nākat!- es izsaucos un ieniru atpakaļ, iekams redzēju, ka puiši pie krasta sarīko mazas sacensības. Pāris sekunžu laikā, mēs visi bijām vienuviet, šļakstījām ūdeni, ņurkojām, nirām, staigājām uz rokām, vienvārdsakot, dauzījāmies pa ūdeni, kad tālumā nogranda pērkons.

-O,o- Daniels novilka un uzšļakstīja man pamatīgu šļakatu ūdens,- Mazā, zini, ka ūdens vada elektrību?

-Es nebaidos,- atteicu un atgāzos uz muguras ūdenī. Man par izbrīnu, tieši no muguras, nāca vilnis, kas parāva mani aiz ūdens, un lika apmest kūleni. Es aizrijos ar ūdeni un centos tikt virspusē, taču tur mani atkal sagaidīja vēl viens smags, spēcīgs vilnis, kas trāpīja pa galvu, bet zemūdens straume lika man zaudēt svaru. Es nespēju pakliegt, jo ūdens pildījās plaušās, un man bija pārāk bail. Vien jutu, kā okeāna rokas mani velk aizvien dziļāk, un es nespēju neko padarīt.

Lai kā es centos peldēt augšup, straume traucēja, un viļņi no augšas nevaldāmi sekoja viens otram. Man sāka trūkt gaisa, un es pēdējiem spēkiem vien spēju pacelt roku virs ūdens, iekams ļaut okeānam sevi uzvarēt. Un tad nāca tumsa.

Es attapos, kad man kāds dauzīja pa krūtīm. Strauji atvēru acis un pamanīju sev priekšā vīrieti oranžā uniformā, kurš turēja sakrustotas plaukstas man uz krūtīm,- Ir nomodā,- ārsts uzsauca, un palīdzēja man pieslieties sēdus. Es centos ko pateikt, taču man baismīgi sāpēja mute un kakls. Ārsts man papliķēja pa plecu. Es nekur neredzēju savus draugus. Kur viņi bija? Vai ar viņiem viss ir labi?

Atbilde uz manu jautājumu nāca uzreiz. Pie mums piesteidzās sieviete, tādā pat kostīmā,- Dakteri Vilson, esam atraduši arī ceturto pazudošo. Diemžēl, glābt nespējam.- sieviete sacīja. Vīrietis, kas man sēdēja blakus, nodūra galvu,- Paliec te,- viņš nokomandēja sievieti, un pats pieslējās.

Par ko viņi runāja? Kurš bija miris? Vai tas patiešām bija kāds no viņiem.. neiespējami..

-Ūdeni?- sieviete laipni pavaicāja. Es papurināju galvu,- Vai vari pastaigāt? Kāds puisis ļoti tevi sauc,- viņa sacīja. Divreiz nejautājot, es pieslējos un ļāvu viņai sevi balstīt, kad, pa ceļam pamanīju līķi, ko ārsti taisījās apsegt. Aizmirzdama par sāpēm un slikto pašsajūtu, es metos skriet un nokritu blakus līķim, kliegdama no visa spēka. Es pieķēros Vesa aukstajam ķermenim, un turpināju kliegt, līdz mani novilka nost un iegrūda Daniela rokās.

Bet es turpināju kliegt Vesa vārdu, līdz viņa seju apsedza līķauts. Uz mana mīļākā cilvēka vārdu vairs nebija kam atsaukties.

Viņš bija miris.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-8/861609