http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-5/860337
Lai tiktu līdz augšai, vajadzēja vien divas minūtes. Es pat nepaguvu novērtēt baznīcas skaisto interjeru, kad Indra mani aizvilka līdz liftam, kas pēcāk mūs uzveda uz pašu torņa galu. Laukā sāka pūst vējš, un tas man lika sajusties vēl nedrošāk. Bet, redzot, ka Indra, izkāpis no lifta, paspiež roku apsargam, un ikdienišķi sasveicinās, lika man tomēr mazliet atslābt. Tātad viņi zināja, kas Indra ir, un ar ko nodarbojas.
Kamēr viņš ko runājās ar vīrieti pie lifta, es, mirkļa apņemta, piegāju pie balkona malas, uz kuru pavērās skats uz visu pilsētu, un viss šķita tik mazs un trausls. Iepriekš te biju bijusi vien divas vai trīs reizes, visas ar vecākiem. Tagad, kā pieaugušai sievietei, raudzīties ainavu bija kas citādāks. Augstums sagādāja savādu kaifu un gandarījumu. Šķita, ka esmu augstāk par visu, kas atrodas lejā. Tad lūk no kurienes Vess tik ļoti to iemīlēja. Sajūta virsotnēs deva varenības izjūtas.
-Nu, sāksim,- Indra man blakus entuziasma pilns, saberzēja plaukstas,- Skaties un mācies,- viņš lielīgi noteica, un veikli uzkāpa uz balkona malas, kura nebija gana plata visai viņa kājai. Taču tad, veikli viņš apgriezās riņķī, un uzvilka sevi augšup uz jumta, bez liekas piepūles. Sekundes laikā es biju viena.
Sirds sāka dunēt krūtīs. Šoreiz es uz augstumu un skatu lejup neraudzījos ar izbrīnu. Šoreiz es to ieraudzīju kā draudu. Vienu baismīgu sekundes simtdaļu es ieraudzīju savu salauzto, asiņaino augumu guļam uz trotuāra. Jo nepārliecinātība tevi var nomest no vairāku simtu metru augstuma neatgriezeniskā miegā, jaunā. Man prātā ieskanējās Indras sacītie vārdi.
Es pievēru acis un morāli sevi sagatavoju. Es to varu. Nu jau drošāk, es uzkāpu uz malas, un, cieši pieplakusi kolonnas sienai blakus, skatījos uz debesīm, lai nepakļautos vēlmei skatīties lejā.
-Pagriez labās kājas pēdu pirmo,- Indra no augšas sacīja. Tad strauji griez kreiso kāju. Nekavējoties pieķeries pie jumta seguma,- viņš pamācīja. Es saņēmos atvērt acis un izdarīju kā sacīts, kad man aizcirtās elpa. Mans ķermenis mazliet nolīgojās, bet aizvien es stāvēju uz šaurās pamatnes.
Ar pirkstiem stipri ieķēros jumta seguma izliekumos, kas attāli atgādināja izciļņus uz klints sienām, un pakāpos uz pirkstgaliem. Zaudēju visu dūšu, un jau gribēju kāpt lejā, kad Indras pirksti aptinās ap maniem delmiem, un uzvilka augšā tik ātri, ka es pat nepaspēju attapties.
-Beidz pakļauties bailēm,- Indra nelaipni atteica. Rādās, biju viņu sadusmojusi. Apsēdos uz jumta malas, nespēdama atgūt elpu. Neticami. Es pirms minūtes vēl biju..
-Mēs kāpsim vēl augstāk,- viņš sacīja. Es palūkojos pār plecu, kur nudien, bija vēl divi tornīši, taču to karkasā vismaz bija iestrādāti kāpšļi.- Nāc taču,- Indram sāka zust pacietība. Pierāvu sevi augšup un devos viņam līdzi, nespēdama vien beigt apbrīnot šo situāciju.
Indra neizrādīja bailes ne mirkli. Viņš bija ārkārtīgi gudrs, izveicīgs un spontāns vīrietis, kurš tam visam bija radīts. Viņam blakus es jutos sliktāka par amatieri, es izskatījos pēc maza, neveikla, nobijušās skuķenes, kura neko nejēdz.
Indra kāpa augšup satriecošā ātrumā. Viņa rokas un kājas kustējās sinhroni kā profesionālim (bet, ko es brīnos, viņš bija profesionālis. Es centos neatpalikt, un maksimāli koordināt savas maņas, lai sekotu viņa piemēram, bet nebiju vēl pieradusi. Pie tam, jo augstāk kāpām, jo kļuva grūtāk elpot. Varbūt pie vainas vienkārši bija mans nogurums.
Kad pēdējie kāpšļi bija pieveikti, mēs atradāmies uz paša mazākā, šaurākā tornīša, no kura pavērās it viss rādiuss uz mūsu pilsētu. Skats bija elpu aizraujošs, un es apbrīnas mākta, apsēdos uz jumta, nespēdama neatkārt žokli. Šķita, ka esmu nonākusi filmā, vai skatos kaut ko nereālu, sirreālu internetā. Visa pilsētas plakne bija zem manām kājām. Visas mājas, veikali, ielas.. viss šķita, tik mazs, niecīgs un nesvarīgs.
-Flirts ar nāvi,- Indra sacīja, apsēdies man blakus,- Viens nepareizs solis, un ar tevi viss cauri..
-Neizbojā auru,- es jokojot sacīju un tīksmē pievēru acis.- Patīkamas sajūtas jāķer nepārtraukti.
-Lai nu kā..- Indra noteica,- Es saprotu, ka tu šajā visā esi iesācēja, un tavu uzmanību novērš visas mazās lietiņas, kas ir interesantas sākumā, bet ir kaut kas, ko es ļoti vēlos zināt.
-Ko tad?-
-Pastāsti man par savas dzīves zaudējumu,-
-Nē,-
-Ja tu spēsi to izdarīt, izvērtēšu, vai esi morāli gatava pievienoties mums, un vai tava motivācija tam ir gana spēcīga,- Indra piedāvāja variantu. Es atvēru acis un palūkojos uz vīrieti, kurš ne brīdi neizskatījās tā, kā viņš jokotu.- Mums katram ir stāstāms stāsts. Mēs esam kā liela ģimene, un viens otru pazīstam, saprotam, un uzmundrinam. Ja tu vēlētos būt viena no mums.. tev jāspēj pastāstīt par sāpīgāko savā dzīvē.-
Es nodūru galvu. Vesa nāve nebija notikusi tik sen, lai es būtu gatava par to stāstīt svešam vīrietim. Bet šis lūgums nebija nekas, attiecībā pret to, ko man tas garantēja nākotnē, ja vien, ak, ja vien viņš man nemeloja. Bet tas bija Indra. Vess nekad par viņu nevarēja aizvērties, un no sirds apbrīnoja.
-Labi..- es beidzot nospriedu,- Tas viss sākās pirms mēneša..- es dziļi vēlreiz ievilku elpu, un, iekams sākt raudāt, stāstīju par pēdējo dienu, kad es redzēju dzīvu savu vissvarīgāko dzīves cilvēku.
Piepeši kāpšana vairs nešķita tik baisa, kā savas sirds atvēršana svešiniekam.