Bloodline #55

Laiks ārā nudien bija pastaigai pateicīgs. Spīdēja saule, taču bija pavēss. Nevienu mirkli nenožēloju, ka neaizgāju uz skolu, jo mans sarunubiedrs bija pārsteidzoši aizraujoša personība. Mēs staigājāmies, paķērām picu uz vietējā kvartāla stūra, un to našķējot, runājāmies par to, kas man lika izvēlēties šo dzīvesveidu, kas, izrādās, nebija vien dažu cilvēku hobijs, bet gan īsts dzīvesstils.

Par sevi Indra daudz nestāstīja, viņš vairāk uzklausīja mani. Kad viņš jautāja par iemeslu, kas mani pamudinājis doties uz virsotnēm, es mazliet saminstinājos, bet pateicu, ka tam ir sakars ar lielu zaudējumu manā dzīvē. Indra to respektēja, vairāk jautājumus neuzdeva, un es par to viņam biju pateicīga.

Mēs apsēdāmies uz soliņa vietējā parkā, un Indra beidzot ierunājās pirmais, pārtraucot īso klusuma brīdi starp mums,- Cik liela pieredze tev ir ar kāpšanu?- viņš tieši jautāja. Vīrietis sakrustoja abu roku pirkstus un domīgi vērās manī, pacietīgi gaidot atbildi.

Es iekodu lūpā,- Nu.. – es pakasīju pakausi,- Kā lai to pasaka.. Es nekad nebiju kāpusi iepriekš..

-Tu nopietni?- Indra vaicāja, plati iepletis acis un muti,- Tavs pirmais kāpiens un tu spēji nolidot no trīsdesmit metru augstuma bez aizķeršanās?

Es neatbildēju un man vaigos iesitās sārtums. Tas nebija kompliments. Tas drīzāk bija arguments, lai izteiktu neticību man, apšaubot manas spējas.

-Ne bez bojājumiem,- es zobgalīgi noteicu un dziļi nopūtos,- Es pārgriezu rokas. Sasitos.

-Sīkumi, nevajag čīkstēt,- Indra noteica,- Ejam pēc kafijas.- viņš ierosināja. Jau atkal, man neatlika nekas cits, kā vien sekot. Indra varētu būt mans tēvs, viņš noteikti bija vecāks par mani, garāks un stiprāks arī. Taču, tas viss bija dīvaini, man vajadzētu baidīties no sveša vīrieša, kurš nezin no kurienes mani atrada skolā, un kurš mani redzēja vakar. Viņš taču varēja būt maniaks vai pedofils, vai slepkava.

Bet viņš nebija. Un es līdzās viņam jutos droši un mierīgi.

Mēs piegājām pie kioska, kur viņš nopirka divas krūzītes kafijas, no kurām vienu pasniedza man. Pasmaidīju kā pateicību, un mēs atkal uzsākām gājienu, pa mazo pilsētiņu, kur biju pavadījusi lielāko daļu savas dzīves. Taču tagad, kad manā dzīvē bija notikusi tik liela plaisa, bija savādi raudzīt pazīstamās ēkas un sētas. Šķita, ka mana pasaule bija zaudējusi krāsas. Tas lika man saskumt, un es nodūru galvu.

-Es domāju, ka tev tas viss patika,- Indra domīgi skaļi pateica,- Bet cik var manīt, tu neesi pārliecināta, par to, ko tu dari, un tas nav labi,-

-Kāpēc tas nav labi?-

-Jo nepārliecinātība tevi var nomest no vairāku simtu metru augstuma neatgriezeniskā miegā, jaunā,- Indra paskaidroja,- Kā lai tev paskaidroju.. Tavs prāts un ķermenis nav vienlīdz stipri mehānismi. Viens ir pārāks par otru. Šajā dzīves stilā, tev ir jābūt stipram prātam un kontrolei pār tavu augumu. Tev ir jāsaprot, ka ķermeņa robežas tiek pārkāptas, un galvenais ir fokuss. Ja tu koncentrēsies uz saviem mazvērtības kompleksiem vai bailēm, tu kritīsi.- Indra pastāstīja un novērsās.

Man radās jautājums, kurš tūdaļ pārvēlās pār lūpām,- Vai tu kādu pazini? Kādu kas nomira?

Indra pamāja ar galvu.- Viņa bija cilvēks, kas to visu aizsāka. Mana tuva draudzene. Sasodīti gudrs cilvēks. Bet neprata rīkoties ar prātu, vaļsirdīgi paļāvās sirdij un vēlmēm. Neapdomāja savu gājienu un paslīdēja.-

-Man ļoti žēl, es nezināju,-

-Nevajag,- Indra pacēla roku, man neļaujot pabeigt sakāmo,- Pasaulē nāve un dzīvība iet roku rokā. Es ticu dabiskajai atlasei, viņai vajadzēja nomirt un viss. Bet mūsu dzīves stilā tā ir ikdiena, tu flirtē ar nāvi, un vai nu tu ņem to, vai tā ņem tevi. Bet nav labākas sajūtas kā būt virs zemes.- viņš padzērās malku kafijas, un uzlūkoja mani,- Varbūt man tev vajag parādīt.. – viņš nosmīnēja un pašāva roku gaisā, apstādinot taksi, kas traucās garām, un paspēja laikus nobremzēt. No trokšņa es salecos.

-Kāp,- Indra nokomandēja un apsēdās blakus vadītājam priekšā. Nebūdama droša, es tomēr sekundi minstinājos un tad tomēr iekāpu salonā, kas smaržoja pēc dārgas ādas un odekolona. Es varbūt maldījos, bet man šķita, ka Indra nosauc adresi franču valodā. Nu, lai nu būtu. Sakrustoju rokas pāri krūtīm un pavēros uz garāmslīdošo ainavu. Krāsainas mājas, zilās debesis un koki šur un tur slīdēja garām kā galerijas audekli, salikti viens blakus otram. Es pamanīju sevi atspulgā, un nepatikā saviebos.

-Esam klāt,- Indra noteica. Es cik vien veikli spēju, izkāpu no mašīnas, un šokā apstājos. No izbrīna man atkārās žoklis, un aizmirsu kā runāt. Indra to pamanīja un iesmējās,- Kas ir, nobijies?

-Nē,- es nomurmināju un saņēmos paskatīties uz viņu,- Bet kāpēc šeit?

-Nav augstākas vietas pilsētā,-

-Bet tur var tikt tikai līdz balkonam sargam,-

-Parasti cilvēki, jā,- Indra likās uzjautrināts,- Bet ne jau mēs. Mēs rāpsimies augšā, pa jumtu. Ceru, ka tev ir ērtas botas,- Indra iesmējās balsī un pacilātā noskaņojumā devās baznīcas virzienā,- Nāc, jaunā, diena negaida. Vai nu tagad, vai nekad!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-6/860420