http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-3/859817
Bloodline #42
-Vairs tam nav nozīmes,- es sausi noteicu un maigi izņēmu viņam no rokām džemperi, ko akurāti pārlocīju pāri delmam, lai novērstu skatienu. Grasījos pagriezties, bet Daniela roka izšāvās ātrāk, kā mana reakcija, un viņa slaikie pirksti saslēdzās dzelžainā tvērienā ap manu plaukstas locītavu.
-Tikai pasaki,- viņš palūdza. Teju fiziski dzirdot, kā sašķīst viņa sirds, es izrāvos no tvēriena un turpināju ģērbties, būdama par gļēvu, lai puisi uzlūkotu, vai ko teiktu. Manuprāt, atbildi viņam jau būtu vajadzējis saprast. Tikai nekas nemazināja faktu, ka es jutos sūdīgi- cik nu sūdīgi cilvēks var justies.
Tā īsti nepievēršot nekam uzmanību, es saģērbos, sapinu matus nekārtīgā cilpā uz kakla, paķēru somu un devos laukā pa durvīm. Daniels man klusēdams sekoja, liekot man justies kā visīstākajai draņķei.
Sāpīgāk bija apzināties, ka viņš jau man nelika just neko mākslīgu, tas viss patiešām bija patiesība. Manas tendences manipulēt ar cilvēkiem nu bija atklātas kā uz galda izkārtotas kārtis. Viss bija atklājies. Ko tur vairs teikt?
-Ei,- mani no domām iztrūcināja mamma, kura mani viegli satvēra aiz rokas un pavilka atpakaļ. Viņa bija nupat pamodusies, sejā vēl nebija nožuvušas miega pēdas, mati viņai bija izspūruši vakardienas astē, bet mugurā viņai bija flīsa peldmētelis, kā parasti. Vienubrīd es aizdomājos, ka skatos savā nākotnes spogulī. Vai es būšu kā mana mamma?
Ja es līdz tam nodzīvošu.
-Mika,- mamma vēlreiz mani uzrunāja,- Tev ir jāpaēd. Bez tam, mums vajag aprunāties,-
Bet es negrasījos bojāt sev rītu vēl vairāk,- Laid, mammu. Es gribu doties uz skolu,-
-Beidz uzvesties kā sestās klases skolniece,- mamma norāja,- Tu esi mana meita, un man nav vienalga, kur tu klaiņo. Ar badošanos tu arī nekur netiksi,- māte sprediķoja un uzsmaidīja Danielam,- Pasaki viņai.
-Ja viņa manī klausītos,,- puisis klusi nomurmināja,- Es eju uz mašīnu, gaidīšu tur.- viņš retoriski noteica, un, paspraucies mums garām, pazuda aiz parādes durvīm kā nebijis. Nu man vairs nebija kur sprukt. Es tikai gribēju izraudāties.
-Mikaela,- māte centās trešo reizi,- Nāc, uzsmērēšu tev maizītes, un tu man pastāstīsi, kas notika,- mamma piedāvāja. Viņas gaiši zaļās acu varavīksnenes, reizē ar zīlītēm, iepletās lielākas, kad viņa pamanīja, kas noticis ar manu seju. Acīmredzot, kosmētika nespēja nomaskēt visu. Viņas plauksta maigi iegūla ap manu vaigu un viņa bažīgu skatienu nopētīja mani,- Kas notika? Kur tu biji? Kur tu tā sasities?
-Māt,- es atgŗūdu viņas roku,- Es tiešām negribu ar nevienu runāt, skaidrs?- es indīgi atcirtu, un pakāpos uz atpakaļ. Noskaņojuma bumba manī draudēja eksplodēt.- Man ir apnicis, ka tu un visi pārējie mani allaž apšauba. Es neesmu bērns, un ar mani viss ir kārtībā. Man nav jāatbild, kur es esmu, un ko es daru. Es spēju izņemties atbildību, un netaisos paciest, ka mani kāds noliek sev zem tupeles. – aizelsusies turpināju cirst morālas brūces mātei,- Kā jūs nesaprotat, ka man vajag laiku sev. Viņš ir miris, viņa nav, bet visi uztraucas par mani.. VIŅA NAV, bet es esmu, kā to var nesaprast. Es nepieļaušu un nepiedošu, ja kāds viņu aizmirsīs, jo es nudien neesmu prioritāte. Un vispār, pietiek man spļaut acīs to, cik sūdīgs cilvēks esmu, jo es pati labprāt tagad gulētu tajā zārkā.- es nospļāvos un, apcirtusies, metos laukā pa durvīm.
Draudīgās asaras beidzot izspraucās, plakstiņi dega kā ugunīs, bet man bija vienalga. Salikusi rokas kabatās, es pagāju garām Daniela mašīnai, vēlēdamās vienkārši pabūt viena. Ignorējot visas etiķetes, noslaucīju degunu ar piedurkni un ļāvu dažiem šņukstiem izlauzties. Te nu tas bija. Kādam palika labāk, kad mani padarīja vāju? Diez vai.
Daniela mašīna pabrauca man garām, un tikai tad es apstājos. Auto aizslīdēja tālumā, un vien tagad es sapratu, ka līdz ar Vesa nāvi, man neviena nav. Daniels domā tikai par sevi, māte mani uzskata par jukušo. Varbūt tā pat bija labāk. Ja ar mani un Danielu viss bija cauri, man nebūs traucēkļu atdzīvināt Vesa tēlu pasaulē.
Turpināju iet, nodūrusi skatienu zemē. Beidzot man aptrūkās asaru un sāpju, un varēju mazliet atviegloti uzelpot. Kad gandrīz biju nonākusi līdz skolai, iedomājos, ka es varētu izdarīt ko vērtīgāku kā dīkdieņot stundās. Izvilku telefonu, kurš aizvien bija sadauzīts, un pēc atmiņas uzspiedu nepieciešamos ciparus numuram, ko pārzināju no galvas. Pie sevis lūdzos, lai Elisa paceltu klausuli.
-Jā?- meitene miegaini atsaucās.
-Neuzdod jautājumus,- es klusi sacīju un pagriezu skolai muguru,- Bet es šodien došos pie vecmāmiņas. Nevienam neko nesaki, es nevēlos, lai par to kāds zina,-
-Bet Daniels?-
-Mēs izšķīrāmies, garš stāsts,- es nomurmināju,- Vienkārši, man vajag pāris dienas atpūsties, tas arī viss.
-Nu labi. Sarunāts, es tevi piesegšu,- mulsi meitene atteica. Pateicos viņai un atvienoju sarunu, kad jutu, ka kāds nostājas man blakus.
-Veikls izgājiens vakarnakt,- svešais sacīja tik klusu, ka to dzirdēju vien es,- Ne katrs var aizmukt no Zegas.
-Par ko jūs runājat?- es pavaicāju vīrietim, kas bija pielavījies man blakus. Viņš bija drukns, plecīgs, vismaz divreiz mana auguma. Taču es jutos.. mierīgi. Instinkti nelika bēgt, bet interese lika palikt.
-Netēlo muļķi, jaunā,- vīrietis izsmejoši sacīja.- To ugunsdzēsēju namiņu vakar gribēja izložņāt ne tikai tu, bet daudzi citi. Pārsteidzoši, ka tieši tu uzmanījies tikt augšā pirmā,- viņš nosmēja. Šoreiz es uzdrošinājos pacelt skatienu uz viņa seju, un man dūša saskrēja papēžos.
Šo seju es biju redzējusi vairākkārt. Atmiņas mani aizveda laikā, kad Vess man bija rādījis video ar cilvēkiem, kuri staigāja pa augstceltnēm, un no kuriem vispopulārākais bija viens. Šī persona, kas stāvēja man blakus tik droši un atklātā vidē bija Indra Meliuss. Cilvēks, kuram Vess vēlējās līdzināties vairāk par visu.
Man aizkrita elpa.
-Viens no mūsējiem tevi atpazina,- Indra sacīja, un uzsāka iet, pagaidīdams mani,- Jautājums ir, vai tu vēlies zināt vairāk,-
-Es parakstos uz visu,-
-Neskrien laikam pa priekšu, jaunā,- vīrietis pieklājīgi atzina, un pastiepa man roku.- Iepazīsimies pienācīgāk, mans vārds ir Indra Meliuss.
-Mikaela Skallena,- es paspiedu roku pretim. Viņa pirksti saķēdējās ar maniem.
-Spēcīgs tvēriens mazai meitenei,- viņš nosmīnēja un piespieda lūpas manai plaukstas virspusei,- Tagad iesim pastaigāties.