Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
62

Kima is back in da buldinnngggg. Bloodline #2

Mani instinkti darbojās... Autors: Kimberliiiiii Bloodline #3
1.

Mani instinkti darbojās pirms manas apziņas. Ar pieri atdūros pret sievietes galvu, viņu apdullinot, un tad apcirtos, lai mestos skriet. Pa pusei aizelsusies, sirdspukstiem dauzoties ausīs, es izmisīgi meklēju, kā tikt lejup, kad spontānu ideju un adrenalīna uzkurināta metos skriet terases sienas virzienā. Tā nebija tik augsta, par to šaubu nebija, taču man nebija ne mazākās nojausmas, cik augstu es patiesībā esmu. Un, pāris soļus noskrienot, es jau attapos lidojumā.

Likās, ka laiks sastingst. Taču es pat nespaspēju izbaudīt mirkli, kad mans ķermenis ar milzīgu un sāpīgu būkšķi atdūrās pret slapju zemi. Manu seju saskrāpēja uz zemes esošie akmeņi un zari, un tas nelāgi sāpēja. Paslējos uz elkoņa, lai novērtētu sasitumus, kas nemaz nešķita tik draudīgi, un nekavējoties piespiedu sevi koncentrēties uz galveno- glābt savu ādu. Pierausos kājās un metos skriet, pa ceļam klupdama un krizdama. Garām esošā ainava, tumsa, koki, krūmi un zari savijās mudžeklī un galva reiba kā karuselī. Man nebija dūšas palūkoties uz atpakaļ, vai sardze vēl tur bija, es tikai skrēju un skrēju, līdz, kad sajutos mazliet izrāvusies handikapā, atlaidos apsēsties pret kādu ozolu meža biezoknī.

Man dega plaušas tik stipri, ka šķita, klepošu asinis. Manas drēbes bija katastrofālā stadijā. Roka nelāgi smeldza, šķiet, pārgriezu plaukstu krietienā. Taču vēl ļaunāka bija dunoņa galvā. Atspiedu pakausi pret koka mizu, un pacēlu skatienu augšup. Neko daudz redzēt nevarēja, bija melna tumsa, un  koku zarojuma siluets attāli tumsā atgādināja zirnekļu tīklu. Kaut kur tā lapās čaloja putni un tālumā ūjoja pūce.

Drebošiem, sāpošiem pirkstiem izvilku telefonu, kā displejs nu bija sasists līdz tam, ka krāsas traips aizpildīja pusi ekrānā, un centos saprast, cik daudz baterijas man atlicis. Pulkstenis vismaz bija tuvu pie trim naktī. Īsu brīdi domāju, ka prātīgākais būtu piezvanīt mammai, bet, kā lai to paskaidro?

Negribīgi iestūmu telefonu atpakaļ kabatā. Pievēru acis, lai atvilktu elpu un ieliecos ceļos.

Vai es biju gļēvule? Vai es rīkojos pareizi? Vai to var uzskatīt par veiksmi? Ko Vess būtu darījis?

-Man ir jātiek mājās,- es sev noteicu. Pārvilku kapuci pāri galvai un pieliecos, lai atrotītu džinsu staru, aiz kuras atklājās nobružāta āda. Uztraukumā pat nebiju piefiksējusi, kā man sāpēja. Kad smadzenes “pieslēdzās” sāpēm, kustēties kļuva gandrīz neiespējami. Bet es sevi piespiedu kustēties un doties uz priekšu.

Mežā nomirt es negribēju nemaz.

***

Kad sāka aust saule, es ienācu savā istabā un nekavējoties ievēlos dušā. Šķiet, ģimene nemaz nebija pamanījusi manu klābūtni, kas man bija gan pozitīvas, gan negatīvas ziņas. Lielākoties man bija vienalga. Es tikai gribēju pārģērbties un aizmirst vakardienas peripetijas.

Spožajā vannas istabas gaismā es beidzot varēju nopētīt savas traumas. Izņemot noskrambātu ādu, pāris pušumus un zilumus, nebija tik slikti. Taču daudz nopietnāk bija ar manu ķermeņa vispārējo stāvokli. Es biju mežonīgi nokritusies svarā, ko nebiju ievērojusi. Rokas, kuras reiz man šķita resnas, nu izskatījās tā, it kā kauliem būtu pārvilkta āda. Mani vaigi bija iekrituši tik ļoti, ka nebija vajadzīga kosmētika, lai akcentētu kaulu struktūru. Manas dziļās un spožās acis bija apdzisušas, bet mati.. mati bija sausi un nespodri, kā bezpajumtniecei. Es apliku rokas sev apkārt, pirmoreiz pievērzdama sev vairāk uzmanības pēc tik ilga laika. Šķita, ka mana āda ir papīra plānumā. Ko es biju sev nodarījusi?

Iekāpu duškabīnē, atgriezu ūdeni un, aizvērusi acis, ļāvu ūdenim noskalot visas atmiņas par vakardienu. Es varbūt biju muļķe, bet es negrasījos atkāpties. Šī bija vien zīme, ka man jābūt uzmanīgākai. Es nepadošos. Šo domu paturot prātā, es ķēros klāt pie sevis noberšanas. Ja es grasos iet uz savu mērķi, man ir jābūt vislabākajā formā. Es nedrīkstu sevi noniecināt. Tagad man ir jādzīvo par diviem.

Un tad es atskārtu. Laiks iet uz priekšu. Man tā nav daudz, un es nevaru izniekot ne sekundi. Ar stāstiem un faktiem vien nepietiks. Man vajag, lai visi redz, ka viņš nav prom, ka viņš ir dzīvs.

Ietinusies dvielī, es sāku pamazām uzklāt skropstu tušu uz acīm, kad pie manām durvīm kāds pieklauvēja. Nedomājot teicu, lai nācējs ienāk.

-Sveika,- Daniels viegli pavēra durvis,- Es atbraucu tev pakaļ uz skolu. Kur tu vakar biji?

-Pie Elisas,- es samelojos, neskatoties viņam virsū. Pat neuzmetu puisim skatienu. Viņš nešķita apmierināts ar manu atbildi, to jutu saspringtajā atmosfērā gaisā. Izlikos skrūvējam lūpu krāsas trauciņu, kad Daniela roka satvēra manējo. Šoreiz es biju spiesta ieskatīties viņam acīs, kuras, man par izbrīnu, šķita skumjas.- Kas ir?- es pavaicāju. Daniels vien pievēra acis un pielika pieri pie manas pieres.

-Lūdzu, nepazūdi,- viņš tikai sacīja un viegli atrāvās, lai veltītu man īsu, iešķību smaidu.- Tas viss, kas notiek, nenāk tev par labu. Tu sāc mazāk ēst, tu kaut kur naktīs pazūdi un tu esi kļuvusi daudz noslēpumaināka. Mēs.. es, visi baidamies par tevi,- Daniels neveikli sacīja, ielicis rokas kabatās,- Tava mamma teica, lai vakar ļaujam tev pastaigāties, bet.. es nezinu.

-Ar mani viss ir kārtībā,- es samelojos,- Daniel, lūdzu, vienkārši ļauj man sagatavoties skolai, labi?

Viņš īsu brīdi caururbjoši vērās manī, taču tad padevās, un izgāja no telpas. Kad viņš bija prom, es atviegloti uzelpoju, vairs nejuzdamās kā zem palielināmā stikla. Žiglām kustībām izžāvēju matus, pabeidzu krāsoties un atgriezos istabā, lai saģērbtos, kad pamanīju Danielu sēžam uz manas gultas, turam rokās Vesa džemperi, ko puisis kādreiz bija pie manis atstājis.

Ieraugot auduma gabalu, es sajutu asas sāpes sirdī un uz mirkli sastingu.- Es izlasīju vēstuli.- Daniels sacīja un palūkojās uz mani,- Tu arī viņu mīlēji, nekā draugu, vai ne?

Bloodline #4

0
62

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [4]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Strāvonis avatars
Medaļa PalaidnisMedaļa Autoru autorsMedaļa Palaidnis
  Strāvonis 11.10.17 09:47  
 
3
0
bilde nedaudz samulsināja, par cik iepriekšējā daļa beidzās naktī, kādu laiciņu nevarēju iebraukt, vai lasu pareizo stāstu

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 10.10.17 20:11
 
2
0

    

Kimberliiiiii avatars
Medaļa ZebraMedaļa Holly ShitMedaļa Riesta laiks
  Kimberliiiiii 11.10.17 14:30  
 
2
0
atbildot uz Strāvonis komentāru " bilde nedaudz samulsināja, par cik iepr... "Ir pagājuši laikam divi mēneši ar astīti kopš pēdējās daļas. Galvenais atjaunot interesi.

Strāvonis avatars
Medaļa PalaidnisMedaļa Autoru autorsMedaļa Palaidnis
  Strāvonis 11.10.17 15:19  
 
0
0
atbildot uz Kimberliiiiii komentāru "Ir pagājuši laikam divi mēneši ar astīti kopš p... "ko vajag, vajag