Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
88

Bloodline. #1

https://www.youtube.com/watch?v=IeEAibtLrD8

Manas dienas atkal ieguva... Autors: Kimberliiiiii Bloodline #2
1.

Manas dienas atkal ieguva jēgu. Man bija iemesls celties un cīnīties. Vismaz tā es sevi centos noskaņot. Beidzot bija parādījies veids, kā es varēju novērst domas. Beidzot manī bija atgriezies mazums adrenalīna un dzīvotgribas. Es sāku vairāk arī pievērsties mācībām. Taču.. kaut kas arī mainījās.

Piemēram, man nebija laika draugiem vai ģimenei. Es maksimāli atliku visus notiekošos pasākumus, lai vislabāk izdomātu, kā realizēt savu ieceri, uzturētu sevi kārtībā un vēl nokārtotu mācības. Danielam aizbildinājos, ka mācos, jo gribu aizmirsties, un viņš, šķiet, saprata, un lieki neuzplijās. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem, es Danielam neteicu visu. Es sāku meklēt un iedziļināties forumos par cilvēkiem, kurus dēvēja par “debesu staigātājiem”. Izrādās, video vietnēs šādu cilvēku netrūka, un tiem pat bija savas komūnas.

Jo vairāk es lasīju, jo vairāk intuitīvi gribēju atkāpties. Tie cilvēki skraidīja un lēkāja pa pašām virsotnēm, nevis tikai ēkām, kā biju iedomājusies. Es pat nebiju droša, vai spētu uzrāpties mājas priedē, kad šie cilvēki pat bez trosēm lēkāja no sienas uz sienu kā mērkaķi. Tovakar, es sadūšojos, paņēmu somu, kur saliku Vesa klinšu kāpšanas inventāru, ko puisis slēpa pie manis, ieliku austiņas ausīs, skaļi skanot mūzikai, un izlavījos no mājas, atstādama virtuvē notiekošo jautrību aiz pasaules, kas neietvēra manu pasauli.

Kā maniaks vai nakts dzīvnieks, es izlavījos no mājas, laternu pusmēnešu pielietā ielā, kur aizvien dvašoja pēc nupat nolijuša lietus. Lai lieki nepievērstu sev uzmanību, uzrāvu galvā kapuci, ieliku rokas jakas kabatās, un ātrā gaitā devos lejup pa ielu, stingri fokusēdama sevi uz mērķi un morāli sevi sagatavodama.

Iemetu skatienu telefona displejā. 00: 42. Man vēl bija piecas minūtes līdz autobusam. Kā par nelaimi, arī vientuļajā, neona zilajā pieturā ar vienu plastmasas solu un stikliem, noķēpātiem ar grafiti, neviena nebija. Tā nu es nervozi apsēdos uz soliņa, atgāzu galvu pret nespodro griestu gaismu mazajā nojumā un nolamājos.

Ko pie velna es daru..

Daļa manis zināja, ka tas viss ir Vesa dēļ. Lai viņš turpinātu dzīvot. Otra daļa, racionālā, mani nosauca par absolūtu idioti, kurai kārojas līst blakus Vesam kapā. Bet tā nevarēja. Es biju viņa dzīves turpinātāja. Ja es būšu neuzmanīga un baidīšos, es izgāzīšos.  Ja nebūs manis, tad arī mana iecere izgāzīsies.

Mani iztraucēja autobusa bremžu troksnis. Veikli pieslājos kājās, iekāpu autobusā, kas viegli smaržoja pēc citrona smaržvielām mašīnas salonos, un, salasījusi pāris monētas kabatā, pasniedzu tās šoferim, kuru dūmakainajā – krēslā – tumsā, pat nevarēja redzēt. Ielingoju savu ķermeni vietā aiz šofera un pieglaudu deniņus logam, gar kuru vēl rasoja ūdens. Pievēru acis, un centos elpot mierīgi.

Ja ar mani kaut kas notiks, es taču nevienam pat nepateicu, kurp dodos.

Vēlreiz uzmetu skatu telefonam, kā displejs uz manas sejas meta bālu, neveselīgu pusapli. Mana telefona baterija bija mazāk pilna par pusi. Sasodīts.

Nekas nenotiks. Es sevi mierināju. Gandrīz palaidu garām zīmi, gar kuru man bija jāpabrauc, lai zinātu, kad izkāpt un piesitu šoferim pie pleca. Vīrietis apstādināja autobusu, izlaizdams mani meža biezoknī, un tūlīt aizvēra durvis. Pati izvilku telefonu, ieslēdzu lukturi, un nedroši spēru soļus uz priekšu.

Lieki piebilst, ka skats bija biedējošs. Melni koku silueti, kas nespodrajā gaismā atgādināja negantas ķepas ar gariem nagiem. Mistiskas skaņas un krakšķi. Mitra augsne un zari, kas gurkst zem kājām. Un es viena pati. Man garām patraucās izbiedēta stirna, un es ķēru pie sirds. – Idiote,- es sev uzsitu pa plecu. Sirds aizvien neatguva mierīgu ritmu. Tikai turpināju iet, uzslēdzu skaļāk mūziku un meklēju pamesto ugunsdzēsēju namiņu, kuru biju iecerējusi kā savu pirmo izmēģinājumu kāpšanā.

Un te nu tas bija. Meža centrā, izcirtumā. Vējam kustinot, varēja dzirdēt šībera čīkstus un kā tā mazliet kustējās. Ar gaismu atradu trepes, par ko nopriecājos, un ķēros klāt. Pacēlu tās rokās un atstutēju pret mājas staba karkasiem, kas to pacēla no zemes. Tās pat nebija sarūsējušas. Nu jau drošāk uzliku kājas uz pirmā pakāpiena un nopriecājos. Ar rokām un kājām uzvilku sevi augšup pa trepēm un nokāpu uz pirmā stāva.. terases? Kā to nosaukt.. Lai nu kā, es biju par sevi tik apmierināta, ka neļāvu apstāties un devos tālāk, vienlaikus spīdinādama. Telefona baterijas līmenis turpināja kristies.

Kad beidzot vajadzēja ņemt laukā karabīnes, man šķita, ka dzirdēju soļus. Taču novēlu to uz paranoju un turpināju rakāties pa somu, līdz man uz pleca tika uzlikta roka, kas mani pagrieza pret sevi, iespīdinot acīs spožu luktura gaismu, kas mani apdullināja un parādīja aklu.

-Ko tu te dari?- sievietes balss nedraudzīgi vaicāja,- Šī ir aizliegta teritorija. Labāk celies kājās, mīlulīt. Mēs ar tevi dosimies uz policijas iecirkni, šis ir krimināls pārkāpums,-

0
88

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [4]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  9K116 28.08.17 07:48  
 
1
0
Šīberis laikam tomēr nebūs vis tas pats, kas šīferis

SAMSS avatars
Medaļa Zoles recidivistsMedaļa Patīk komentārsMedaļa Duraks recidivists
  SAMSS 27.08.17 18:18
 
0
0

  

Kimberliiiiii avatars
Medaļa ZebraMedaļa Holly ShitMedaļa Riesta laiks
  Kimberliiiiii 28.08.17 22:33  
 
0
0
atbildot uz 9K116 komentāru " Šīberis laikam tomēr nebūs vis tas pats... "Awkward. 😄

Strāvonis avatars
Medaļa PalaidnisMedaļa Autoru autorsMedaļa Palaidnis
  Strāvonis 15.09.17 12:01  
 
0
0
interesanti