local-stats-pixel fb-conv-api

Black roses (5)2

138 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-4/789285

-Kāpēc tu izdomāji te strādāt? Vai tad nebija labākas vietas?-puisis man vaicāja, kad klusums bija kļuvis pārāk biedējošs, un nolika krūzi uz letes. Saules stari, kuri spīdēja caur logiem, apspīdēja viņa rokas, kas padarīja katru viņa roku kustību ļoti uzkrītošu.

-Nezinu..-novērsusies no viņa rokām, sacīju,- Man bija vajadzīgs darbs un es domāju, ka šī ir ideāla vieta, kur varētu strādāt.-atbildēju un ar lupatiņu noslaucīju piparmētra lapiņas, kuras, berot krūzē, bija nobirušas uz galda.

-Un tavas ilūzījas sabruka tieši tajā mirklī, kad paliki viena, vaine?-Alens iesmējās un paraudzījās apkārt,-Te vairs nav kā agrāk,-

-Es tā neteicu!-protestēju.

-Bet tu tā domā, nenoliedz..-

-Es nezinu, kā te ir bijis agrāk, bet tu zini.. Tad kāpēc te vēl nāc, ja reiz te ir tik slikti?-to pajautājusi, uzreiz nolaidu skatienu no puiša, man nebija tiesību to vaicāt, bet mani aizskāra tas, ka kaut kāds klients uzdrošinās nomelnot Antona tējnīcu.

-Tāpēc, ka šī tējnīca pieder manam vectēvam,-viņš klusi sacīja,-Man patīk katru rītu piecelties, atnāktu uz šejieni un dzert tēju, un plusā man vienmēr ir kāds sarunu biedrs. Parasti es klāstu iepriekšējās dienas proeblēmas, bet.. Tas nebūtu diži jauki jau pirmajā dienā tevi apbārstīt ar savām problēmām,-puisis sāka runāt un aizvēra acis,-Atceros, kad biju mazs. Abi gājām lasīt kumelītes, paparmētras, klinģerītes, brūklenes, pelašķi un ko tik vēl ne. Antons bija tik entuziasma pilns. Katru gadu vācām tos augus, kaltējām un likām mazās burciņās, vedām uz šejieni un iekārtojām šeit visu. Bet viss mainījās.. Un to vairs atgriezt nevar. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz tēju pašā sākumā tika piedāvāts. Atceros, ka rožu tēja un piparmētru bija vispieprasītākās, un es jutos lepns, jo tās bija mīļākās tējas,-es slepus pasmaidīju, jo tās bija arī manas mīļākās tējas,-Bet pēc laika vectēvam vairs neinteresēja tējnīca, viņš ieslīga mājas rutīnā un parādījās tikai reizi mēnesī, lai pārbaudītu, vai te viss nav pārmests kājām gaisā. Un tikai tagad viņš ir atmodies un vēlās padarīt šo vietu dzīvu,-

-Antons ir tavs vectēvs?-mani pārņēma šoks. Es nespēju viņu neuzlūkot, un tieši tajā mirklī, kad pacēlu skatienu, uz viņa sejas, kuru atkal rotāja smaids un vaigos parādījās dziļās bedrītes, sapratu, kur jau tās biju redzējusi. Antonam arī bija tieši tādas. Puisis atvēra acis, kas ļāva man saskatīt viņa acu krāsu. Tā abiem bija identiska.

-Tā gan,-puisis apstiprināja. Viņš pacēla skatam krūzīti, to aplūkoja un sacīja,-Trauki arī pa visam veci, tāpat kā Antons,-puisis jau atkal iesmējās un kuro reizi iemalkoja tēju. Tā vien šķita, ka Alens nedzer malkus, bet gan pilītes no tasītes vai arī tēlo, ka dzer, jo viņa vietā to jau sen būtu izdzērusi sausu.

-Zini, šo vietu varētu atdzīvināt,-viņš sacīja un nolika krūzi uz letes, bet šoreiz tālāk no mums, jo tā bija izdzerta. Beidzot.

-Jā, to pašu teica Laila, liekot man domāt, ka tas ir jādara man,-klusi atzinos.

-Tad dari tā!-viņš iegavilējās. Puisis pēkšņi iztaisnojās stalti, nolēca no krēsla un atspieda abus elkoņus pret leti, liekot sev būt tuvāk man.

-Es?-Alens piekrītoši pamāja ar galvu,-Es te esmu tukša vieta! Un es pat nezinu, kā to varētu izdarīt!-

-Tu domā, ka nezini. Ieslēdz smadzenes, Amand! Iedomājies to, ka tu izglābtu šo vietu! Antons būtu neaprakstāmi laimīgs un.. Un.. Viņam tas ir vajadzīgs!-

-Bet tu esi viņa mazdēls, kāpēc tu neko nedari?-

-Tāpēc, ka es viņam nepatīku,-viņš jau atkal pasmaidīja un atklāja savus baltos zobus,-Es daru lietas, kuras viņam nepatīk,-

-Un kāpēc tu domā, ka es viņam patīku? Tas nav loģiski! Beidz, nē, es nevaru!-

-Tev uz sejas ir rakstīts, ka esi dievgosniņa,-viņš man atgādināja Lusindu,-Un tu palīdzi citiem, vaine?-viņš noņēma rokas no letes un sakrustoja tās zem krūtīm,- Nevar būt, ka tu to nedari… Tad palīdzi manam vectēvam un es palīdzēšu tev!-es cieši uzlūkoju viņu. Man nebija ne jausmas, ko iesākt. Esmu vienmēr palīdzējusi veciem cilvēkiem. Antons bija vecs. Viņam bija vajadzīga palīdzība. Dots devējam atdodas – to man mācīja jau no mazas bērna kājas.

Raugoties vien uz tējnīcu, es sapratu, ka tā ir uz sabrukšanas robežas. Un tas nebija domāts tā, ka tās pamati tūlīt bruks kopā, bet gan tā iekšpuse. Šai vietai bija jādod otra dzīvība, otra iespēja, kuru es varēju dot, ja censtos.

Es šūpoju galvu no vienas puses uz otru, izstaigāju abus stāvus, pieskāros katram galdam, krēslam un dīvāniņam. Pieskāros katrai lustrai, katrai senai un logam, visam, kam vien varēju pieskarties. Nokāpjot uz pirmo stāvu es dziļi ieelpoju un uzlūkoju gaišmataino puisi. Viņa gaiši zilās acis raudzījās tieši pretī, tās vai pašas krita uz ceļiem, ja tām tādu būtu, un gaudoja, lai piekrītu.

Uz mirkli es novērsu skatienu no puiša un aši pārskrēju pāri visai tējnīcai, un atgriezos pie Alena, kas nebija izkustējies ne no vietas.

-Labi,-es beidzot piekritu,-Bet tev man ir un būs obligāti jāpalīdz, jo es pat nezinu ar ko sākt!-puisis atplauka platā smaidā,-Nemaz nesmaidi! Beigās viss var izvērsties briesmīgi,-

-Tā noteikti nebūs. Es tev uzticos.-

-Atradis gan, kam uzticēties. Tu mani pirms pusstundas nosauci par Lailu! Es varu par to likt tev nožēlot,-es iesmējos.

-Tu esi dievgosniņa, tu to nedarīsi,-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-6/789430

138 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

👌

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt