local-stats-pixel fb-conv-api

Bezgalīgā Vasara /1.nodaļa/ *Tai jābūt paradīzei* 1/12

27 0

Neaizmirsti novērtēt un izteikt savas domas komentāros emotion

1. nodaļa - 1.daļa

Klerija skatījās uz viņu.

-Klusu! Tas nāk uz šo pusi! - bezrūpīga paskata puisis ar izspūrušiem, brūnganiem matiem un zilām acīm čukstēja. Viņa zodu klāja nelieli bārdas rugāji. Klerija domāja par to, cik gan ļoti šis puisis ir pievilcīgs. Viņi stāvēja zem milzīga koka ar platām lapām. Klerija konstatēja, ka viņi atrodas džungļos. Visapkārt bija zaļš. Iepriekš neredzēti koki, krūmi un augi, bet visvairāk Klerijas uzmanību piesaistīja ziedi, kas ziedēja dažādās krāsās. Zili, zaļi, purpura krāsas... Bet ne tāpēc tie piesaistīja meitenes uzmanību. Tie spīdēja, varētu teikt, pat mirdzēja.

Puiša haki krāsas jaka bija nedaudz saburzīta. Kaklā viņam karājās divi militārie žetoni. Šis puisis Klerijai atgādināja Džaredu Leto.

Pēkšņi viss kļuva balts un Klerija atradās citā vietā. Kādā ļoti milzīgā telpā ar betona sienām un grīdu. Telpa bija diezgan tumša, tāpēc bija grūti kaut ko saskatīt. Sienā blakus Klerijai atradās caurums, kas bija aizaudzis ar nekad iepriekš neredzētiem vīteņaugiem.

Meitenes priekšā stāvēja kāds cits puisis ar tumšu ādas krāsu, brūnām acīm, diezgan muskuļotu ķermeni un īsiem, nedaudz čirkainiem, melniem matiem.

-Klerij! Dod man savu roku! - puisis čukstēja.

Un atkal viss palika balts.

Klerija stāvēja netālu no vulkāna, kas pilns ar karstu, burbuļojošu lavu. Viņa atradās kalnainā vietā. Apkārt bija kalni, bet neviens nebija augstāks par vulkānu, pie kura viņa stāvēja. Starp kalnu grēdām rotaļājās milzīgi miglas plīvuri.

Šoreiz Klerijai pretī stāvēja pavecāks, turīgi ģērbies vīrietis. Viņš saraustīja, acīmredzami, dārgo žaketi nedaudz uz leju. Viņa iesirmie mati vējā plīvoja. Vīrietis pacēla roku, lai tos atgrieztu iepriekš rūpīgi veidotajā formā.

Viņš smaidīja atklājot skatam spoži baltās zobu rindas. Karstums svilināja Klerijas seju.

-Tu nesaproti, vai ne? - vīrietis ierunājās. -Protams ne. Bet tu sapratīsi... ar laiku, - viņš triumfejoši smaidīja.


Lidmašīna nodrebēja pamodinot Kleriju. Viņa atvēra acis un mirkšķināja tās, lai aprastu ar spožo saules gaismu.

-Voou... - meitene novilka atceroties savu dīvaino sapni.
Viņas labākais draugs Diego veltīja viņai muļķīgu skatienu no blakussēdētāja vietas.

-Labrīt, miegamice. - Diego ierunājās.
Diego bija draudzīga paskata puisis ar tumšiem, īsiem matiem un tumšām, brūnām acīm. Viņam bija ļoti izteikti vaigu kauli, tāpēc Klerija puisi vienmēr apskauda. Viņam mugurā bija viņa mīļākais violetais rūtainais krekls, kas ļāva puisi pamanīt jau no liela attāluma.

-Vai es vēl sapņoju? - Klerija izvija pirkstus cauri saviem blondajiem matiem un ar smaidu palūkojās uz Diego.

-Nešķiet, ka šī ir īstenība, vai ne? - Diego ieskatījās Klerija kristālzilajās acīs un nodomāja, cik gan ļoti viņa labākā draudzene ir pievilcīga. - Bet tas tiešām notiek. Mēs esam ceļā, - puisis plati smaidīdams lūkojās Klerijā.

Desmit konkursa uzvarētāju pļāpāšana piepildīja nelielo lidmašīnu. Viņi visi bija no Klerijas skolas, taču iepriekš viņa bija redzējusi tikai dažus no viņiem.

-Viena maģiska nedēļa paradīzē, mēs jau nākam! - sajūsmas pilnā balsī Kvinna ierunājās. Viņas baltā blūzīte bija sasieta uz vienu sānu. Meitenes mati bija sarkanīgi un sniedzās līdz pat muguras lejas daļai. Viņas mūžīgi iesārtie vaigi padarīja šo izskatu vēl mīlīgāku. Kvinna bija viena no cilvēkiem, kurus Klerija bija redzējusi jau iepriekš.

-Visi izdevumi apmaksāti. Vienkārši ko, koooooooo! - Kreigs piebalsojās Kvinnas sajūsmai. Viņš bija tipisks skolas futbola spēlētājs. Muskuļots ķermenis, tumši mati, biezas uzacis un mugurā jaka ar skolas futbola komandas logo. Šķiet, viņš nekad no tās nešķīras.

-Jā, tas ir fantastiski! Šobrīd es nespētu atļauties neko tam līdzīgu. Un... Šķiet, ka dažus turpmākos gadus arī nē. - Rejs atzinās. Rejs bija diezgan apaļīgs, bet toties ļoti mīļš un pozitīvs puisis. Viņa garie, tumšie mati, kas sniedzās līdz pleciem, piedod viņam Hawaii izskatu. Viņam ap kaklu tā vien trūkst kādas ziedu kaklarotas.

Klerijas domas pārtrauca Diego. -Hēj... Tev viss kārtībā? Slikts sapnis?

-Oh, tikai ļoti dīvains. Es sapņoju par... par viņu! - Klerijas acis iepletās raugoties uz puisi ar tumšo ādas krāsu un brūnajām acīm, kurš gāja pa eju starp lidmašīnas krēsliem uz Klerijas pusi. Viņš uzsmaidīja Klerijai.

-Tev bija sapnis par Seanu Geilu? Nu, tad ko tu gaidi? Ej aprunājies ar viņu! - Diego smaidīja. Viņš izgrūda Kleriju ārā no viņas sēdvietas tieši mirklī, kad Seans gāja garām. Klerija ietriecās puisī.

-Ohoau, sveiki! - Seans skatījās uz Kleriju, kura bija apķērusies ap viņu, lai nenokristu, un smaidīja.

-Mana draudzene Klerija vēlas pateikt kaut ko. - Diego runāja skatoties uz Seanu.

Klerija nepaspēja atgūties no šoka par to, ko Diego tikko bija izdarījis. - Es redzēju tevi sapnī! - viņa ar ieplestām acīm skatījās uz Seanu pamanot to, cik simpātisks viņš ir.

-Patiešām? Es ceru, ka tas bija labs sapnis. - Seans, acīmredzot uzjautrināts, atbildēja.

-Patiesībā, tas bija nedaudz briesmīgi, - kad Klerija to pateica, viņas seja nekavējoties pārvērtās. - Oh, ne jau tevis dēļ! Vienkārši --

-Neuztraucies. Es uztveršu to kā komplimentu. - Seans pārtrauca Kleriju. Viņs vēlreiz uzsmaidījis meitenei, paspraucās viņai garām un aizgāja.

-Ak, jēziņ, vajadzēja to nofilmēt. Tev vajadzēja redzēt savu seju. - Diego uzjautrinājās par Kleriju. -Hah, dīvaini. Vai tiešām laiks jau ir 17:15? Mums vajadzēja nosēsties jau pirms stundas... Un nešķiet, ka tu krāci tik ilgi.

-Jautri. Es iešu pajautāt pilotam vai kaut kas nav atgadījies. - Klerija paziņoja un devās garām citiem studentiem, kuri ļoti skaļi viens ar otru sarunājās.

-Es atvainojos, vai jūs, lūdzu, varētu apklust?! Mūsu tūres gids tur cenšas runāt! - Aleisters mēģināja apklusināt bariņu ar studentiem. Jau no paša sākuma Klerija bija pamanījusi Aleisteru. Viņa seja bija iegarena, vienmēr bija dusmīga un pauda neapmierinātību. Puiša āda bija neticami bāla, gandrīz balta. Arī Aleistera mati bija sidraboti balti. Bija grūti noteikt vai tie ir krāsoti, vai dabīgi.

-Paldies, Aleister! Kā jūsu tūres gide uz šo nedēļu, es tikai gribēju pateikt, ka mēs visi varētu mēģināt... nu, jūs zinat. Būt draudzīgi! - meitene dzeltenā krekliņā runāja. Krekla kreisajā pusē bija zīmīte, kas vēstīja, ka viņu sauc Lila. Viņa piekārtoja savus īsos, tumšos matus un turpināja runāt. - Tā ir sala, kā ne kā, tāpēc... mēs būsim it kā iestrēguši uz tās kopā viens ar otru, he he... ! - viņa pasmīkņāja.

-Vai ir jau par vēlu izlēkt no lidmašīnas? - Zahra apnicīgi ierunājās. Zahru bija grūti nepamanīt. Viņa izskatījās pēc gotes. Tumši mati, kas vienā sānā bija izskūti, savukārt otrā, dažas šķipsnas iekrāsotas rozā. Viņas seja visu laiku vēstīja tikai vienu lietu - apnicīgi. Kreisā uzacs bija izrotāta ar diviem mirdzošiem pīrsingiem, taču auss - ar veseliem četriem. Zahras acis izskatījās izteikti sarkanas. Kā dēmonam.



Pilots bija uzcēlis savas kājas ar armijas zābakiem augšā uz lidmašīnas kontrolpaneļa pie stūres.

-Es atvainojos. Jūs esat Džeiks, vai ne? Vai mums nevajadzētu nosēsties kaut kad drīz? - Klerija laipni pajautāja, taču acumirklī mainīja savu balss tembru. - Pagaidiet, vai jūs esat aizmidzis ?! - viņa iekliedzās.

27 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Nu redzēsim, kur šis stāsts mūs aizvedīs emotion Pagaidām izskatās diezgan cerīgi, tomēr dažas lietas, kas iekrita acīs:

1. Baiss daudzums personāžu. Līdz nākošajai daļai es jau 100% būšu lielāko daļu aizmirsis emotion

2. Lidmašīnai ir tikai viens pilots? Nu tad tā ir tiešām ļoti maza propellerlidmašīniņa, jo pat Gulfstrīmos piloti lido divatā.

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt