Skolā ierados pāris minūtes pirms zvana. Pirmā stunda man bija kīmija,kas atradās trešajā stāvā. Steidzīgi devos augšup pa kāpnēm. Kad nonācu pie kabineta es tur neredzēju Mias gaišo galvu. Paskatījos visapkārt. Nebija viņas nekur.
-Mias,Meta,Lūkasa šodien nebūs.-sacīja kāda meitene ar melniem matiem ar tumši brūnganzaļām acīm.
-Kāpēc?-neizpratnē biju.
-Viņi devās uz sacīkstēm. Tāllēkšana un augstlekšana.Starp citu,Megana.-viņa pastiepa uz priekšu savu smalki veidoto roku. Paspiedu to.Silta,patīkama roka.
-Sofija.-iepazīstināju sevi un pasmaidīju.Megana pasmaidīja pretī. Viņa man kādu atgādināja, taču nespēju atcererēties ko gan.
Atskanēja zvans. Visi devās iekšā. Apsēdos pirmspēdējā solā un blakus pieslīdēja Megana. Tātad, man nebūs vienai pašai garlaicīgi. Skolotājs sāka stāstīt par formulām, kuras būtu jāiemācās. Uzmetu tām acis. Diezgan vienkāršas. Manas domas sāka aizslīdēt pie Lūkasa. Man pietrūka viņa balss,smaida,skūpstu.Zinu,jau ka ir muļķīgi ilgoties pēc puiša kuru tikko pazīsti, bet tomēr man pietrūkst viņa.
Megana man piebīdīja zīmīti.
-Neiebildīsi, ja sēdēsim pusdienās kopā?-
-Nē. Tas būtu jauki.-uzšņāpu uz zīmītes un piebīdīju viņai. Viņa pasmaidīja.Pasmaidīju pretī. Mēģināju pievērsties ķīmijai. Es taču Lūkasu sastapšu rīt, vai tad ne?Sof,atslābsti-domās domāju. Līdz stundas beigām bija atlikusi vairs pāris minūtes. Sāku atpakaļgaitā skaitīt sekundes.Trīs,divi,viens un...
Atskanēja zvans. Visi steidzīgi piecēlās un devās uz izeju. Man ar Meganu nākošā stunda nenotika,jo skolotājs bija salimis.Nolēmām,ka dosimies uz otro stāvu apsēsties uz palodzēm. Mēs sākām runāties. Sākumā mazliet, taču vēlāk sākām stāstīt viena otri dažādus sīkums un atradās dažādi temati, kas mums bija kopīgi. Atklājās, ka Meganas māte ir terapeite, bet Iegana pati vēlas kļūt par ķiurģi.Grūti ir iedomāties kā Megana ar skalpeli kādam griež kaut ko ārā.
Es viņai pastāstīju par to, ka vēlos turpināt tēva iesākto. Tēvam bija sava firma, kura pēc viņa nāves, atstāja man, taču man toreiz bija tikai sešpadsmit. Tā nu vadību pārņēma tēva labākais draugs-Kenriks.Viņš ir mans krusttēvs.Kenriks vadīja tēva uzņēmumu. Pēc koledžas es sākšu to vadīt, jo tēvs loloja uz mani lielas cerības, atzīšos pašai arī patika šī doma. Kenriks man palīdzēs, jo apsolīja manam tēvam, ka parūpēsies par mani un mammu. Nezinu, kāpēc to visu Meganai stāstīju, taču es jutu, ka varu viņai uzticēties.Jutu,ka mūs kaut kas vieno.Šķiet,ka tā ir kāda dvēseles stīga vai.Nezinu.Atklājās,ka viņai ir brālis Kristiāns, tas pats, kurš mācās vienā klasē ar Metu.Tad,tāpēc viņa likās kaut kur redzēta, jo abi bija diezgan līdzīgi, tiesa gan, ka Kristiānam bija izteikti zaļas acis un brūni mati, kas viņam ir no mātes puses, taču abiem ir līdzīgi vaigu kauli, garās skropstas, kas iekļauj viņu acis.
-Man ir melnie mati no tēta.-viņa pasmīnēja.-Acu krāsa no abiem. Un nelāgs ieradums no tēta.-viņa ieķiķinājās.
-Kāds tad?-mani mocīja ziņkāre. Nevaru iedomāties kāds tad viņai slikts paradums viņai varētu piemist.
-Nu.. tētis sākumā iemācīja Kristiānam spēlēt pokeru, taču pēc tam mans brālītis iemācīja arī man.-viņa pasmaidīja negantu smaidu. Viņas atzīšanās mani sasmīdināja. Patiešām! Es sastopu meiteni, kura prot spēlēt pokeru. Iepriekšējās skolās neviena to neprata, taču Megana..šī pēc izskata nevainīgā un pievilcīgā meitene prot spēlēt pokeru.
-Par ko tu smejies?-Megana jautāja.
-Vienkārši..Tu pēc tādas neizskaties.Turklāt..es arī protu spēlēt.-atbildēju uz Meganas jautājumu, un pasmaidīju.Nudien,man viņa patiešām patīk!
-Klausies, mēs varētu uzspēlēt. Tas taču būtu jautri.-viņa ieķiķinājās.
Arī es iesmējos.
-Dzirdēju, ka satiecies ar Lūkasu.-viņa to nejautāja, taču pateica to gluži kā pašsaprotamu. Izbrīnīta palūkojos uz viņu. Kā gan viņa to zina?
-Ak, Sofij,mūsu skolai ir baumu lapa, kur daudzi raksta par to, kas notiek skolā.-viņa man paskaidroja to gluži kā pašsaprotamu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Begle-7/690026
