Bēdz! (Beigas)2

Sveiki spociņi! Ir pienākušas beigas šim stāstam. Paldies ka bijāt cītīgi lasītāji!

Brīvība...

...Šī diena ir pienākusi, kad tikšu projām no šī visa uz visiem laikiem. Man ir lielisks plāns, kuram vajadzētu nostrādāt jebkurā situācijā. Jāizdodas!

Caur logiem saules stari ieslīd istabā. Viens no tiem ir apmaldījies uz manas sejas. Tas patīkami silda un dot vārdiem neizskaidrojamu mierinājumu, kā arī dot spēku un enerģiju.

Atveru acis, lai gan lāgā neko nespēju saskatīt no Saules staru spožuma. Apsēžos sēdus un nometu segu. Šai istabā ir pārāk karsti. Pietrūkst vēja spirdzinošais pūtiens. Pieceļos un dodos uz durvju pusi. Jāpārbauda, vai gadījumā nav vaļa. Nevar zināt, ka tam trakajam prātā ienāk. Apstājos durvju priekša un paraustu rokturi. Ciet. Nopūšos un nošļūcu uz grīdas. "Nolāpīts. Kāpēc man neveicas dzīvē?" pati sev jautāju pilnā balsī. Pietrausu kājas sev tuvāk un uz tām noliek galvu.

Pēc vairākām minūtēm, aiz durvīm izdzirdu soļus, kas ar katru reizi paliek skaļāki. Tie apklust, kad apstājas tuvu durvīm. Viņš ir atpakaļ. Beidzot! Tagad es varēšu īstenot savu plānu. Viņš parakņās savās bikšu kabatās. Atrodot tajās atslēgu, viņš atslēdz durvis. Noliekot atslēgas atpakaļ kabatā, viņš atver durvis. Ienāk klusiem, lēniem soļiem. Tai pat laikā, acīm klīstot pa istabu, viņš meklē mani. Es nogaidu īsto brīdi un lecu viņam virsū. Viņš nokrīt ar lielu troksni uz grīdas. Es apjēdzot situāciju, ātri nokāpjot no viņa, pieceļos un sāku skriet uz durvju pusi. "Stāvi!" dzirdu kliedzam viņu. Nelikdamās par to ne ziņas, es skrienu tālāk. Tikusi līdz gaitenim, es apstājos meklēdama durvis aiz kurām ir brīvība. Acīm skrienot, atrodu tās. Es skrienu. Ar katru brīdi tuvojoties tām, es sajūtu savādu kņudēšanu krūtīs. Tūlīt viss beigsies. Apstājos un pieskaros durvju rokturim. Aiz sevis dzirdu skrienam viņu. Man jārīkojas ātri. Ieraugu uz grīdas to pašu cirvi, kas bija tajā reizē, kad centos izbēgt. Paņemu to un vēršu to uz viņa pusi. "Netuvojies. Ja tuvosies, tad tas slikti beigsies!" brīdinu skarbā balsī. Protams, atkal tas pats smaids sejā. Es tam nepievēršot uzmanību un skatoties viņa tieši acīs, cenšos atrast durvju rokturi. Atrodu! Paraustu un durvis atveras. Sajūtu uzpūšam vēju sev uz kakla. Lēnām virzos uz aizmuguri. Viņš stāv tur kur stāvēja. Tas ir labi. Jābēg! Skrienu ko kājas nes. Brīvība! Ilgi gaidītā brīvība! Tas ir beidzies. Es nekad viņu vairs neredzēšu.

Pēc vairākām stundām tuvojos savām mājām. Kā man viņas pietrūka! Paraustu durvju rokturi un durvis atveras! Ieeju iekša, atrodu slēdzi un ieslēdzas gaisma. Eju uz vannas istabu, kas atrodas otrajā stāvā. Sadzirdu nelielu troksni. Apgriežos. Viņš ir atgriezies...