Jauku lasīšanu! 
...Nokrītu. Tas nebija sāpīgi. Šis kritiens bija viegls kā pieneņu pūka. Guļot uz grīdas ar atvērtām acīm, saprotu, ka es netikšu prom no šejienes, ja netikšu vaļa no viņa. Man ir jāizdomā plānu, realizēt to un tik prom no šejienes uz visiem laikiem.
Atceros, kā mežā, melnā nakts tumsā, skrienot prom no vilkiem. Tagad es saprotu, ka skriet prom no viņiem bija labāk nekā tupēt šai mājā ar trako. Mežs, kurā atrodas šī māja, man vismaz ir pazīstams. Ja izdosies vēl mans neizdomātais plāns, tad zināšu, kā ātri un viegli tikt prom no tā.
Caur logu rūtīm ir tā pati nakts, kas bija toreiz. Vilki ir tuvumā tāpēc, ka dzirdu, kā tie gaudo. Tie zina, ka atrodos šeit. Tie jūt. Viens no viņiem gaudo skaļāk nekā pārējie. Tas ir viņš, kurš mani vienmēr vēroja. Es vēlētos, kaut es būtu pie viņiem. Prom no šejienes. Brīvībā.
Kāds atver durvis. Viņš ir atpakaļ. Ko gan viņam atkal vajag no manis? Ātri pietrausos kājās un apsēžos uz gultas. Paskatos uz viņu. Viņš atkal tikai un vienīgi smaida. Apskatos uz viņa rokām, lai pārliecinātos, vai gadījumā nav kaut kas bīstams. Nē, tikai trauks ar ēdienu vienā rokā un vienreiz lietojamā krūzīte ar šķidrumu otra rokā. Viņš pienāk pie bufetes un noliekt to visu uz tās. Pagriežas un dodas prom.
„Eu, pagaidi! Man ir viens vienīgs jautājums.” saucu. Viņš apstājas, apgriežas un skatās tieši man acīs. Sejā, protams, tas pat ķircinošais smaids.
„ Ko tev no manis vajag?” jautāju ar cerību pilnu skatienu. Viņa smaids paliek aizvien lielāks. Neatbildot, apgriežas un dodas prom aizverot durvis aiz sevis, un aizslēdzot tās.
Es atkrītu gultā ar dusmu pilnu sajūtu. Jāizdomā plāns un jāpieliek šim visam punkts...
+