Paldies par jūsu plusiņiem! :)
~~
6.Nodaļa
- Nu, tad paskaidro, man idiotei, - Es tikai uzkliedzu viņam. Mans draugs nevarēja būt narkomāns, vēl jo vairāk, kaut kāds atkarīgais, kam jāārstējas klīnikā.
- Tu neesi idiote. Es nelietoju tās, - Viņš mierīgi teica, bet viņa balsī bija, kas tāds, kas man nepatika. Tas piesitiens, ka tas būs vēl sliktāk, bet, kas gan tas varēja būt.
- Ko tad? - Principā viņas var nelietot šņaucot vai durot, bet arī caur anālo un smērēšanu padusēs. Ko gan cilvēki vien nav izmēģinājuši, lai ķert kaifu un asas izjūtas.
- Es tās pārdodu.. - Gabriels noteica. Viņš noteikti redzēja, manu šokēto sejas izteiksmi. Pārdodu.. Tas atbalsojās manā galvā, kā vārds, kas ticis laists aizā ar domu, ka tas atbalsosies. Es neko negribēju viņam teikt, tomēr viņš bija mans draugs.
- Tu tikai iepīsies nepatikšanās, - Es klusām piebildu. Negribēju priekš viņa tēlot mammu. - Drīkst es paņemšu tavu jaku? - Es vaicāju.
- Viss ir droši kā bankā. Protams, rīt iebraukšu un savākšu. - Viņš manīja pats sevis, kāda drošība, ko viņš murgo. Narkotikas tās ir tikai nepatikšanas, tomēr, es neko nedarīšu.
- Paldies, - Es noteicu un izgāju no istabas. Vienalga.
Es uzģērbu savas kurpes un uzmetu mugurā Gabriela jaku. Pa logu redzēju, ka taksis ir jau piebraucis. Izgāju ārā, atkal jutu, kā vēsums ieguļ manās kājās, aši aizsoļoju līdz taksim. Nosaukusi adresi, es iegūlos dziļāk sēdeklī.
Gribēju ātrāk mājās un zem segas. Pārāk daudz.. Pārāk daudz.. visa. Tikai vajadzēja izdomāt attaisnojumu, kur es biju visu nakti, laikam teikšu, ka biju pie Gabriela. Tā būs daļēja taisnība, negribēju teikt, ka biju pie Nataniela, es viņam neuzticējos. Priekš manis viņš likās pārāk labs un ideāls.
Likās, ka brauciens bija pārāk īss, man jau atkal nācās līst ārā no siltās mašīnas. Es samaksāju par taksi un tas aizbrauca. Es iekāpu liftā un braucu uz dzīvokli. Dzīvoklī smaržoja pēc pankūkām un kafijas, laikam notika aktīva darbība virtuvē. Uzlavījos uz savu istabu, neviens nepamanīja, cik labi.
Visas savas mantas, es ātri vien sametu skapī, uzrāvu melnas sporta bikses un melnu krekliņu, pa virsu uzmetu bēšo jaku, kas stiepās man līdz ceļiem, bet tai bija viens plus tai bija mīksta un silta. Devos atpakaļ lejā.
Virtuvē pie galda jau sēdēja tēvs un lasīja New Yorks Times. Viņš nemaz nepaskatījās uz mani, tikai urbās savā avīzē. Interesantākais man likās, tas, ka pie galda nebija Kolina. Kur gan viņš varēja būt pazudis, nevar būt, ka gulēja, kādā kluba nostūrī, izslēdzies no alkohola vai narkotiskajām vielām.
- Kur tu biji? - Bleks jautāja nenovēršot skatienu no avīzes. Tas man biedēja, viņa nekad neinteresēja, ko es daru un pie tam naktīs.
- Mēs atzīmējam pēdējo gadu, pa nakti paliku pie Gabriela, - Daļēji meli, lai gan tos, es neskatītu pie meliem. Pirms tēvs paguva, ko teikt, man ienesa pankūkas, kas bija pārlietas ar kļavu sīrupu un kafiju. - Paldies, - Es tikai aši noteicu.
- Labu apetīti, - Viņa pasmaidījusi noteica. Džūlija par mani rūpējās, kā par meitu, kuras viņai nekad nebija bijis.
- Kur ir Kolins? - Uz šo jautājumu, es pati arī gribētu zināt atbildi, bet tomēr man tās nebija.
- Nezinu, mēs pašķiramies jau pašā sākumā, - Es noteicu. Varbūt derētu viņas pazvanīt vēl pāris reizes.
Tēvs neko neteicu, kā es ienīdu to, viņa klusēšanu. Pēc mirkļa iezvanījās telefons, es jau biju sākusi tiesāt savas pankūkas. Bleks piecēlās un aizgāja līdz telefonam. Es nedzirdēju viņu sarunu, jo viņš izgāja no ēdamistabas, kas gan tāds būtu slēpjams no manis.
Pēc mirkļa tēvs jau bija atpakaļ. - Tavam brālim ir paradums bojāt dienu, - Es nesapratu, kāpēc viņš tā saka. Nevar būt, ka ar viņu kaut kas noticis. Man tas lika, ne pa jokam salekties.
- Kas noticis? - Es uztraukta vaicāju. Galvā jau skraidīja simtiem variantu, kas varētu būt noticis. Varbūt bija sakāvies un sēdēja policijā.. Varbūt viņš bija slimnīcā, jo kāds viņu bija sadūris.. Varbūt bija cietis avārijā.. Varbūt pat gulēja līķa maisā, aukstā ledusskapī..
- Viņš ir atslēdzies klubā un neviens nevar viņu pamodināt, - Ko? Man gandrīz pankūka izlidoja no mutes, bet par laimi, tā palika aiz zobiem, es tikai aizrijos un sāku klepot. Acīs man viesās asaras no klepošanas.
- Kā? - Es tik tikko čerkstēju. Ātri paņēmu malku kafijas, lai aizskalotu to nepatīkamo sajūtu kaklā.
- Laikam, kaut ko salietojies, - Bleks noteica un gāja uz ģērbtuvi pēc mēteļa. Atkal..un atkal tas aukstums, pilnīga vienaldzība, vai tad ir tik grūti kaut ko izskaidrot normāli.
- Es braukšu ar tevi, - Tik tikko izspiedu no sevis. Negribēju atstāt brāli, sava bezjūtīgā tēva rokās.
- Tev ir desmit minūtes, tad es braucu, - Man divreiz nevajadzēja atkārtot, es uznesos augšā, kā vēja plēsta.
Uzvilku melnas bikses, kas bija apspīlētās, pāri melnajam krekliņam pārvilku adītu, vilnas džemperi, ko man bija uzdāvinājusi krustmāte, kājās uzģērbu brūnus zābaciņus, kurus ātri aizšņorēju. Man vēl bija piecas minūtes, es skrēju lejā un uzmetu mēteli, tā kabatā ieslidināju telefonu.
Milzīgā tempā es iznesos ārā no dzīvokļa un skrēju uz liftu, labi, ka lifts bija tukšs un ātri vien mani nogādāja lejā. Pie ēkas vēl stāvēja tēva limuzīns, es tādā pašā tempā skrēju un iesēdos arī tajā.
- Astoņas minūtes un trīs desmit sešas sekundes, - Viņš bija uzņēmis laiku, tas tak bija mans tēvs. - Braucam, - Viņš uzsauca šoferim.
Beidzot arī es varēju ievilkt elpu, savās krūtīs. Sirds sitās kā rikšojoši zirgi, es centos nostabilizēt savu elpošanu. Viss būs kārtība, to es atkārtoju sev vairākas reizes. Sava brāla dēļ es biju gatava uz visu, uz pilnīgi visu. Tas bija vienīgais tuvais cilvēks, kas man bija palicis, un tas mani mierināja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-7/757249">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-7/757249
