Be like snow: beautiful, but cold. #4911

~~

49.Nodaļa

- Tu varēji, mācīties no manām kļūdām, - Kāds aiz muguras noteica. Es nesapratu, kas notiek, viss apkārt bija balts, tas nebija pārāk labi. Es apcirtos uz papēža riņķī, lai redzētu runātāju, bet tur stāvēja Kolins.. Kolins..Kolins ir miris. Domas riņķoja apkārt, es nevarēju būt mirusi, tas nebija iespējams. Kolins neizskatījās, kā parasti, viņam aiz muguras bija balti spārni, tas bija eņģelis. Mans brālis bija eņģelis, ne tikai dzīvē sargādams mani, bet arī aizsaulē.

- Piedod, es pievīlu tevi, - Es atbildēju, bet tajā pašā laikā gribēju skriet un apmesties viņam ap kaklu. Gribēju izraudāt visas sāpes, kas manī bija sakrājušās, pa šo laiku, bet es nevarēju, es stāvēju kā stabs, kurš nekustējās. Man vajadzētu domāt par Kolinu un mūsu satikšanos, bet es domāju par Kristiānu, vai viņš ir dzīvs, bija pilnīgi vienalga, vai es esmu dzīva.

- Neatvainojies. Tu uzvarēji, tu esi malacis. Tikai, lai tās ir pēdējas sacensības, kurās es tevi redzu, - Viņš nopietni noskaldīja. Es vairs nepiedalīšos, tomēr mani mocīja citi jautājumi, kurus es vēlējos uzdot. Varbūt mums tagad būs piešķirts mūžība, lai runātos, bet par to es šaubījos.

- Es apsolu. Tikai.. es esmu mirusi? - Iejautājos, bet Kolins izplūda smieklos, it kā tas būtu labs joks. Es pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man trūkst Kolina skanīgo smieklu, kas parasti rīta agrumā pieskandēja visu māju.

- Nē, mīļa. Tev ir iestājusies klīniskā nāve, tātad pašlaik neesi mirusi, bet visādi var notikt. Tev vēl daudz ir priekšā, - Kolins atbildēja. Tātad viņš zināja manu nākotni, vai vismaz nojauta to, ja man bija klīniskā nāve, man nebija daudz laika, apmēram trīs līdz astoņas minūtes.

- Bet Kristiāns? - Kolins smaidīja uz šo jautājumu, bet man vajadzēja zināt. Kristiāns šajā īsajā laikā sprīdī bija palicis pārāk dārgs, lai es viņu zaudētu. Vairāk zaudējums, es nespētu pārdzīvot, tas būtu par daudz prasīts, par priekš manis. Vienmēr ir licies, ka esmu stipra vai arī vienkārši to man ir atkārtojuši pārāk daudzas reizes un es esmu sākusi ticēt.

- Viņš ir dzīvs un pašlaik aizmidzis guļ palātā, - Kolins mierīgi atbildēja un pastiepa savu roku. Es paspēru soli uz priekšu un saņēmu viņa roku, jūtu, ka manī ieplūst siltums un miers, it kā Kolins ļautu nomierināties un ievilkt dziļu elpu. Es negribēju, lai Kristiāns mirst, tikai ne viņš, kopš viņš bija ar mani, mana pasaule bija gājusi tikai uz labo pusi. Man vairs nebija nekādu nakts izklaižu, nekādu vienas nakts draugu, man vairāk to nevajadzēja. Tikai un vienīgi Kristiānu, kas parādīja gaišo ceļu manā dzīvē,

- Paldies. - Es atbildēju, nezināju, par ko tieši pasakos, bet visdrīzāk par visu, par to, kas es esmu dzīva, par to, ka Kristiāns ir dzīvs un par miera sajūtu, ko manī ienes Kolins. - Es mīlu tevi, - Es atbildēju un apkritu viņam ap kaklu, mazliet traucēja spārni, bet es ieviju rokas spārnu mīkstajās spalvās.

- Es tevi arī, mazo mās, - Kolins mani pievilka cieši klāt un samīļoja. Es jutos vairāk nekā drošībā, es jutos it kā būtu mājās un atkal apskautu Kolinu. Viss būtu pa vecam, kā agrāk un nāve mūs vairs nešķirtu. Tomēr, lai cik labi būtu pie Kolina, man vajadzēja atgriezties pie Kristiāna.

- Kristiāns ir tava dzīves jēga tagad. Jums būs daudz pārdzīvojumu, bet jūs tos izturēsiet kopā, - Kolins klusi čukstēja manā ausī. Es zināju, ka Kristiāns ir mana nākotne, viņš priekš manis ir viss, visa mana pasaule grozās ap viņu. - Viņš man liekas jauks un tevi nepievils, - Kolins atzinīgi novērtēja.

- Es mīlu Kristiānu, - Mazliet atlaidusies no tvēriena, klusām noteicu. Es nekad nebiju skaļi teikusi Kristiānam, ka mīlu viņu, tikai tagad pasakot Kolinam, es to aptvēru. Kopā ar Kristiānu es jutos lieliski, vēderā tauriņi uzsāka savu danci, bet lūpas saskārās un uznesa mani septītajās debesīs.

- Viņš tevi arī, es to jūtu, - Kolins noteica. - Visas rūpes ir veltītas tev, tāpat kā domas un skūpsti. Viņš mīl tevi, - Kolins paskaidroja savu sakāmo. Es to zināju, arī bez skaidrošanas pārāk bieži to biju jutusi.

- Kas ir noticis ar tevi? - Es iejautājos. Tas bija mans brālis, bet tomēr nebija mans brālis. Balss bija tā pati, tomēr izskats mani maldināja. Viņš zināja vairāk par mani, varbūt tāda bija mirušo priekšrocība.

- Es esmu kļuvis par Sargeņģeli, kādai jaukai, mazai meitenei. Spēja mierināt, izglābt un zināt vairāk nekā citi ir nākušas līdzi ar manu amatu. Pārējais, tev tas nav jāzina, - Kolins paskaidroja. Es cerēju, ka viņš nenoklusē neko svarīgu, tas mani biedēja visvairāk.

- Es ceru, ka ar tevi viss šeit būs kārtībā, - Klusām atzinu savas domas. Lai kā mums būtu gājis viņš bija mans brālis, mans vienīgais brālis. Nataniels bija tikai aizvietotājs, kas nekad nespēs aizvietot un to nemaz nevajadzēja, pat ja vajadzētu, viņš to nespētu.

- Ar mani ir. Nākamreiz, lai es tevi redzētu, tikai pēc vairākiem desmitiem gadu un kā vecu salīkušu vecenīti, kura ir precējusies ar Kristiānu un jums ir desmit bērni, - Kolins saņēmis abas manas rokas noteica, bet runādams, tik tikko valdīja smieklus. Manā sejā bija ieslīdējis plats smaids, to bija paveicis Kolins.

- Es apsolu, - Es apsolījos. Sacensības kopā ar Kristiānu un tikai ar Kristiānu, vai arī mēs viņas varētu pamest pavisam. Mēs esam laimīgi kopā, kam gan mums ir vajadzīgas sacīkstes. Tomēr es nezināju, vai varu no tām atteikties, tas būtu it kā izrautu daļu no sevis. Tā bija mana un Kristiāna pasaule, kurai mēs piederējām, tikai kopā mēs bijām spēks.

- Tagad dodies, tev vairs nav laika, ja nevēlies mirt. Un ja jūti nepatikšanas, sauc savu sargeņģeļi, Ralfs. Viņu sauc Ralfs, - Kolins pēdējo reizi ielaida mani savā dzelzs tvērienā un nočukstēja. - Es mīlu tevi. Mūžīga uzticība, - Viņš noteica. Tie vārdi, tieši tāpat kā bērnībā, kad mūs neviens nespēja apturēt, tad pasaule piederēja tikai mums un vairs nevienam

- Es tevi arī. Mūžīgi mūžos, - Es atlaidu Kolinu un it kā šķietami, sāku attālināties no viņa. Šī saruna man nozīmēja vairāk par visu pasaulē. Vismaz tagad zināju, ka ar Kolinu viss ir kārtībā un ar Kristiānu, arī dzen.