~~
48.Nodaļa
*Pēc diviem mēnešiem
Vakar es metu izaicinājumu Nāves zirgam, viņš piekrita. Noslēdzām derības, ja viņš uzvar, dabūs manu mašīnu, ja es uzvaru, tad viņš pēdējo reizi brauc sacensībās. Tās bija uz visiem nākamajiem viņa upuriem, un galvenais priekš mana brāļa, kas mira no viņa dzelzs rumaka. Trase, kurā šodien jābrauc bija desmit reizes sarežģītāka nekā visas iepriekšējās. Kristiāns bija visu noskaidrojis, trasi, kā parasti nevienam nezinot, izbraucām vakarnakt. Mazliet noskrāpējot mašīnu, sānslīde ir jātaisa vairākās vietās, savādāk nav iespējams izbraukt.
Mani viss šis satrauca vairāk nekā pirmās sacensības, lai gan tagad es jau esmu piedzīvojusi daudzas uzvaras un tikpat daudzas zaudes. Tas mani nav darījis ne uz matu pašpārliecinātāku, Kristiāns visu laiku brauc kopā ar mani, bet es ar viņu. Es esmu braukusi vairāk nekā divdesmit piecās sacensībās pa visu Ņujorku, pat piedalījusies vienās Hempstīdā. Tas man jau likās, kā sasniegums, mans nepiepildītais sapnis.
Sacensības diviem, tās bija gadsimta sacensībās kā to dēvēja skatītāji, šodien viņu būs daudz, daudz vairāk nekā parasti. Neviens, kam dārga viņa dzīvība, nemestu izaicinājumu Nāves zirgam, citi mani uzskatīja par muļķi, bet citi par drosmīgu. Tomēr visi viņi vēros sacensības, neredzētas naudas apgrozās totalizatorā, daļa liek, ka Nāves zirgs nonesīs mani no trases, bet otra - mazākā daļā, ka es uzvarēšu.
Es apstājos pie līnijas, man bija jāizkāpj ārā un jāpaspiež roka Nāves zirgam, tas nebija vieglu, pēc visa, ko viņš ir nodarījis. Priekšā nostājās meitene, bet malās stāvēja meitenes, kas bija ģērbušās tāpat. Meitene kreisajā pusē norādīja uz Nāves zirgu un viņš lēnām izkāpa no savas mašīnas un apstājās tai priekšā. Meitene, kas bija labajā pusē norādīja uz mani, es jau uzliku roku uz durvju roktura, bet Kristiāns mani apturēja.
- Tu tiksi galā, ej vien, - Viņš pasmaidīja un noteica. Es pasmaidīju un izkāpu ārā no mašīnas, apstājos priekšā savai mašīnai, kā to izdarīja Nāves zirgs. Meitene, kas stāvēja pa vidū norādīja uz mums abiem. Nāves zirgs smaidīja, savu viltīgo smaidu, manī pretīgumu izsauca viņa atņirgtie zobi, tā vien gribējās iespļaut viņam sejā. Es to nedarīju, bet gan pastiepu roku, bet viņš saķēra to un saspieda.
- Man ir viens noteikums, Kristiāns nedrīkst braukt ar tevi, - Viņš atņirdzis zobus uzstādīja savus noteikumus. Tas man nebija pa prātam, es netikšu galā bez Kristiāna, viņš priekš manis bija viss gan bremzes, gan gāze, gan pamācības grāmata. Meitene, kura rādīja startu apmulsa un nezināja, ko darīt. Tad pamāja uz Kristiāna pusi, lai kāpj ārā no mašīnas.
- Divcīņa bez liekajiem riteņiem, - Viņa noteica. Redzēju Kristiāna neapmierināto seju, es atlaidu roku no Nāves zirga dzelzs ķetnām. Nezināju, ko iesākt, bez Kristiāna es nevarēšu braukt, viņš ceļa posmu zina daudz labāk par mani. Kurš man tagad palīdzēs, es neizbraukšu dzīva cauri, tas nebūs iespējams.
- Lai notiek, - Viņš nošņāca cauri zobiem. Tagad es jutos apmulsusi, viņš tik viegli nevarēja padoties, ko gan es iesākšu bez viņa. Kristiāns nāca man klāt un pieliecās, lai iečukstētu kaut ko ausī. - Kora, es tev ticēju un ticu, no pirmās dienas kafejnīcā, tu esi stipra. Tas ir redzams tavās acīs, tu nepadosies un uzvarēsi, viena iemesla dēļ, jo es atradīšos pie finiša līnijas, - Viņš beidza un aizgāja garām man, kā pavisam svešs cilvēks, bet tas deva atdevi, es uzvarēšu.
- Lai sākas spēle, - Sieviete ar rokām norādīja uz mašīnām. Ar vēju matos un pārliecības pilnu smaidu, es iekāpu mašīnā. Es esmu gatava. Rokas gaisā, viena norāda uz Nāves zirgu, viņš tikai uzgāzē, bet neatrauj skatienu no manis. Otra roka parādīja uz mani, es uzgāzēju, uzmetu pēdējo skatienu Nāves zirgam.
- Šis ir tevis dēļ, Kolin, - Es klusām nočukstēju pie sevis. Rokas nolaidās un es spiedu gāzes pedāli grīdā, tagad biju es, mašīna un Nāves zirgs, vairāk neviena. Ass līkums, es sagriezu mašīnas stūri uz labo pusi, tik tikko.. Ievilku elpu un spiedu gāzes pedāli. Nāves zirgs bija man cieši blakus, ik pa brīdim iesita manai mašīnai sānā.
Angārā nevarēja pārāk daudz grūstīties, jo vietas, lai izbrauktu caur kolonām, pietika tikai vienai mašīnai. Ik pa brīdim nācās atrauties, no Nāves zirga un viņa rumaka ķetnām. Tā bija labāk, tagad straujš līkums sānslīdē. - Velns parāvis, - Uz mirkli mašīna balansēja uz diviem riteņiem, jo man nesanāca un tā rezultātā, es ieskrēju sienā. Tas deva iespēju Nāves zirgam izrauties, ko viņš izmantoja. Viss apkārt bija vecas ēkas un angāri, bija diezgan tumšs, pat pārāk tumšs priekš rudens nakts.
Mēs bijām viens pie otra, tuvu tuvu, neviens mūs nevarētu sadalīt. Tūlīt būs līkums, kurš jāiziet driftā, es saspiedu stiprāk stūri savās rokās. Uz manām rokām izspiedās asinsvadi un rokas bija iekrāsojušās bālā tonī. Strauji sagriezu stūri uz labo pusi, Nāves zirgs atkārtoja visu pēc manis. Viņš zināja trasi, zināja.. to labāk par mani. Pēdējais taisnais gabals un finišs, es gribu iekrist Kristiāna apskāviens, bet no sākuma man vajadzēja atnest uzvaru.
Es spiedu gāzes pedāli grīdā, bet Nāves zirgs neatpalika no manis. Tas mani biedēja vairāk, Kristiāns teica, ka nitro , šajās sacīkstēs ir aizliegts izmantot, lai sasniegtu labākus rezultātus. Emocijas, kas manī plosījās bija nevaldāmas, es braucu pa ceļu, kur mira Kolins, vismaz nobeigums bija tāds pats. Vēlējos kliegt, raudāt, bet tajā pašā laikā adrenalīns plosīja visas ķermeņa poras un lika man uzvarēt, neskatoties ne uz ko.
Neatcerējos kā pieveicu finišu, tikai sapratu, to, ka es uzveicu Nāves zirgu. Redzēju kā daži kliedz, bet daži vienkārši nozūd miglā, tie laikam lika uz Nāves zirgu, bet viņš pievīla cerības. Visapkārt bija gaviles, bet mani interesēja, tikai viena cilvēka balss un tieši viņa uzvaras saucieni. Es izlecu no mašīnas un skrēju pie Kristiāna, uzreiz apmetos viņam ap kaklu un noskūpstīju.
- Es zināju, ka tu to paveiksi. Malacis, - Mazliet atrāvies Kristiāns čukstēja man ausī. Viņš mani pacēla, bet manas kājas apvijās ap viņa vidukli. Biju vairāk nekā laimīga, es biju pārlaimīga, Kolins lepotos ar mani, bet Kristiāns jau lepojas. Es to zināju.. es jutu, to katrā Kristiāna šūnā. Uzvarētāja, vārds atbalsojās manā galvā.
- Tu esi labākais, kas ar mani noticis, - Es klusi čukstēju viņam ausī. Kristiāns maigi pievilka mani tuvāk un noskūpstīja. Mēs bijām divatā, lai visi, kas atradās apkārt domā, ko grib. Tā ir mūsu dzīve, nekas vairāk, nekas mazāk..
Nedzirdēju neko, mēs bijām divatā ar Kristiānu, nebija ne skaņu, ne balsu, pat motora rūkoņa manām ausīm bija noplakusi. Tomēr es atrāvos, jo dzirdēju, it kā kāds traucas mūsu virzienā. Visi bija pabēguši malā, bet ne mēs, bija par vēlu, lai bēgt. Stiprs sitiens skāra manu labo pusi, es jutu, ka lidoju pa gaisu un atduros pret cietu virsmu. Viss bija melns.. Likās, ka pasaule izzūd.. Nejutu, ne sāpes.. neko...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-49/762898
