B17.75

Kad policisti veda mani prom, es turpināju atskatīties, cerībā uztvert brāļa skatienu, bet viņš ar Bekiju jau droši vien bija atgriezušies. Man sametās dūša papēžos un rokas šķita tik aukstas, it kā būtu rokās turējusi ledus gabaliņus. Ieradums klabināt zobus arī neizpalika. Man sāka svīst, sviedri lija aumaļām un neizpalika arī trīsas. Es zināju, neesmu vainīga, bet nespēju neuztraukties. Ja Čārlijs te visiem daudz maz patika, es nebiju respektam ne tuvu, pat ne par spīti manam “Čārlija māsas” statusam. Kas zina, varbūt Diondre pametis kaut ko manā istabā, es taču nezinu. Es nevienu no viņiem nepazinu. Dievs, palīdzi!

Tas bija busiņš, vai lielāka izmēra furgons, ko izmanto pārtikas pārvadāšanai.- Te būs labi,- policists sacīja un iekāpa šaurajā, kastei līdzīgajā telpā, kas oda pēc puvušiem kartupeļiem,- Ostin, atnes inventāru,- viņš nokomandēja otru vīrieti, kurš bez vārda runas, izpildīja lūgumu. Policists pasniedza man roku, kas atviegloja iekāpšanu un es noskurinājos. Te pat nebija gaismas avota. Nebija kur sēdēt, nebija nekā.

-Blēra,- policists mani uzrunāja un saņēma manus delmus,- Elpo dziļi, ja tu neko neesi izdarījusi, nav pamata satraukumam. Mūs interesē tikai pāris jautājumi, tad būsi brīva,-

Es gribēju ko atteikt pretim, bet neteicu. Tikai pamāju. Nezināju, cik ļoti varu uzticēties tikko satiktam policistam, kurš noteikti nodarbojās ar lietām, daudz nopietnākām kā parasti noziegumi. Un tad es atskārtu.

Ja reiz te bija tādi policisti, tad šis noteikti nebija parasts projekts, un arī šī slepkavība nebija ikdienišķa.

-Apsēdies,- vīrietis aicināja. Saviebos, taču pacietos un piespiedu sevi apsēsties uz netīrās, aukstās un mitrās zemes, kas nepatīkami skārās klāt pēcpuses ādai. Es biju sieviete, es nedrīkstēju te sēdēt, bet kam tas interesē. Neziņa jau tā mani biedēja līdz nemaņai,- Kādas tev bija attiecības ar mirušo meiteni?

Atbildi godīgi.- Es viņu pat nepazinu, nebiju pat īpaši runājusi. Zinu, ka viņa daudz runāja ar manu brāli, tas arī viss. Es pat nezinu viņas vārdu,-

-Mierīgāk,- policists ievēroja, ka runāju daudz par ātru. Vēl viens slikts ieradums, stresainos apstākļos es mēdzu bērt vārdus kā pupas,- Spriežot pēc kameras ierakstiem, tu devies gulēt tūlīt pēc pusdienu pauzes, pareizi?

-Pareizi,-

-Interesanti,- vīrietis noteica un izvilka no kabatas telefonu, kas bija vienīgais luminiscējošais objekts tumsā, kur sēdējām,- Un tad Džareds tevi pamodināja.

-Tieši tā,-

-Labi..- viņš nopūtās,- Kamēr Ostins nav ieradies, man tev ir jautājums. Kāpēc tavā somā bija virves kamols?- policists laipni pavaicāja. Es samirkšķināju acis, vai dzirdēju pareizi?- Blēra?

-Kāds kamols?- es apjuku,- Mamma man neielika līdzi nevienu virves kamolu, to kāds ir iemetis pie manis,-

-Mierīgāk,- vīrietis aizrādīja,- Tātad, tavu somu kārtoja tava māte?

-Jā,- es atzinos,- Es tiešām, zvēru, nezinu, kas tas ir par kamolu, bet tas nav mans.

-Tas ir slepkavības ierocis. Ar to meitene tika nožņaugta. Bet tas nav viss. Ir vēl kas nopietnāks, Blēra. Iekams jūs šeit piedalījāties, tika sarakstīti saraksti ar visām mantām, kas atradās jūsu somā,-

-Un dzija bija manā sarakstā?-

-Nevis dzija, bet virve,-

-Vienalga,- es iešņukstējos,- Es neko vairs nesaprotu.. es gribu prom..

-Ja tu atbildēsi tik izvairīgi, mēs ilgi nekur netiksim,- vīrietis lietišķi atteica, un no žaketes kabatas izvilka salocītu papīra lapiņu,- Tu šodien kamerās biji citās drēbēs,- viņš atzīmēja. Šoreiz es novaikstījos.

-Klau, cilvēki pirms miega pārģērbjas pidžamās, ja,-

-Pievaldi toni,- vīrietis jau nīgrāk atteica,- Fakts ir, ka tavas drēbes, ko tu šodien biji vilkusi, netika atrastas tavā istabā, bet gan netālu no notikuma vietas, sadedzinātas.-

-KO?- es iesaucos un pielēcu uz ceļiem,- Jūs gribat teikt, ka kāds savāca manas mantas un tās sadedzināja?

-Ar šķiltavām no tavas somas,- viņš turpināja,- Pašlaik trīs no pieciem slepkavības ieročiem ir atrasti pie tevis, Blēra.

Es noraustījos. Man acīs sametās asaras. Galvā balss kliedza, ka neesmu vainīga, bet kāds bija mani pamatīgi iegāzis, un lai ko es teiktu, tiem būs ko teikt pretim. Es nebiju vainīga, sasodīts. Es taču nespētu pat nogalināt dzīvnieku, kur nu vēl cilvēku. Bet es nevarēju teikt neko, viņi to pierakstītu kā attaisnojumu. Asaras nopilēja pāri vaigiem un uz tumšās zemes. Es nekad nebiju nonākusi policijas redzeslokā. Nekad. Bet nu, viņiem bija visi pierādījumi pret mani.

Un tad ieradās Ostins, kuram līdzi bija milzīga somu, kā tā, kuras nesā armijnieki. Pirmais, ko vīrietis izdarīja, bija pasniedza man ūdens pudeli un salvetīti.- Paldies,- es čerkstoši noteicu,- Vai drīkstu jautāt, kas būs tagad?

-Melu detektors,- Ostins noteica,- Pēc tam mēs vēlreiz noklausīsimies tavu spriedumu, ko Pīterss ierakstīja telefonā. Tam sekos videonovērošana, un būsi brīva, bet kas būs pēc ekspertīzes no lietām, ko atradām, nav ne jausmas,-

-Ostin, viņa ir aizdomās turamā,-

-Jā, bet viņai ir tiesības zināt.- Ostins sacīja kolēģim un ar laipnu smaidu pavērsās pret mani,- Trisiāna būs te pēc pusstundas. Būtu labi, ja tu varētu izstāstīt visu, ko zini,-

-Bet es jau to izdarīju,-

-Blēra, lūdzu,- Policists uzmundrināja, uzlicis savu roku uz manas.- Mums ir jātiek ar šo visu galā. Vai tu mums palīdzēsi?

Un kas man cits atlika.

-Jā, palīdzēšu,- es noteicu un noslaucīju asaras. Vīrieši izņēma no somas man nekad neredzētu aparatūru, kas vien lika šermuļiem noskriet pāri kauliem.

Ekspertīze. Šķiltavas. Mirusī. Pakārta. Drēbes. Sadedzinātas. Vainīga. Manam prātam it visa bija par daudz, un nākamajā brīdī, es atsitos pret zemi ar deniņiem, un atslēdzos no pasaules, kas šobrīd bija pret mani.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B178/870577