http://spoki.tvnet.lv/literatura/B175/869943
Look at you kids, you know you're the coolest
The world is yours and you can't refuse it
Seen so much, you could get the blues
But that don't mean that you should abuse it
Though it's enough just to make you go crazy, crazy, crazy
I know, it's enough just to make you go crazy, crazy, crazy
//Lana Del Rey- Love//
Dzīve mani nebija nekam tādam sagatavojusi. Nedz nabadzība, nedz aiziešana no Tristana bija tik šokējoša un biedējoša kā līķa ieraudzīšana pirmoreiz dzīvē. Protams, neviens neatzinās, un Džareds mums pusstundu draudēja ar visu, ko vien spēja iedomāties. Bet, cik vien spēju novērot visu sejas izteiksmes, nevienam nebija ne jausmas, kurš ko tādu spētu. Tik šokētas, krītbālas sejas un panikas izteiksmes notēlot bija teju neiespējami. Tikai nesapratu, kāpēc arī es tiku turēta aizdomās, ja es visu laiku atrados savā istabā un gultā?
Tas bija savādi. Vēl pāris stundas atpakaļ tā meitene sēdēja blakus mums, elpoja un runājās. Tobrīd es viņu mazliet ienīdu, jo viņa mani kaitināja ar savu runāšanu. Bet nu šīs personas vairs nebija, viņa bija mirusi, un nekas viņu neatgriezīs. Cik šausmīgi apzināties, ka tu piedalies projektā, paēd ar jauniem pazīstamajiem, un nākamajā brīdī jau tevis vairs nav. Bez tam, tik groteska nāve..
Arī Džaredam, šķiet, pacietība apsīkās. Vīrietis bija nosvīdis un tikpat apmulsis kā mēs visi pārējie. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres un, dziļi izpūtis elpu, izņēma telefonu no kabatas. Telpā nogūlās baismīgs, briesmas raisošs klusums, un man salecās sirds. Vai tas ir viss? Varbūt Džareds zvana, lai apturētu projektu, un mēs visi dosimies mājās? Nevar taču būt, ka viņi mūs te tā atstās, ja apkārt klaiņo slepkava.
-Trisiāna, ko man darīt,- Džareds sacīja klausulē,- Nedomāju, ka tas bijis kāds no viņiem. Visi ir pārbijušies kā kaķēni pēc slīcināšanas.- īsa pauze,- Kratīšana? Labi. Ko ar viņiem?- vīrietis klausījās.- Lai Sorše atnes viņiem segas. Paldies.- Džareds nolika klausuli un atkal pievērsās mums- Pēc policijas darba beigām ārā, jūs šonakt pavadīsiet laiku zem klajas debess ar visu, kas jums ir pa rokai un mugurā. No šī brīža, jūsu istabas tiks pārraktas līdz mēs atradīsim, kurš no jums ir galvā slims kroplis,- vīrietis nodārdināja.- Tagad pazūdiet no manām acīm un sēdiet ārā, kamēr ieradīsies mans kolēģis, vai man vienalga, pie dirsas,- vīrietis nosprauslājās.
-Ejam,- Čārlijs nočukstēja, saņēmis manu roku. Istabu pārpildīja murdoņa, cilvēki beidzot sāka sarunāties. Manas kājas bija kailas, un bija nepatīkami, kad nakts rasas pilnā zāle tika zem pēdām. Šonakt arī pūta auksts vējš, un viss, kas man bija mugurā, bija plats krekls un apakšbikses. Taču ne tas bija galvenais. Kolīdz mēs izgājām, es pamanīju ārstus, ielencam mirušo meiteni. Viens skatiens uz līķi un es jau iztīrīju visu savu kuņģa saturu turpat uz zemes.
-Blēra,- brālis paglaudīja man muguru, kamēr konvulsīvi raustījos vemšanas spazmās. Lai kā man to negribējās, es redzēju acu priekšā viņas izvalbītās acis, kailo ķermeni un izkārto mēli. Viņas ķermenis bija gandrīz zilā nokrāsā un stīvs kā lellei. Šķita, ka šī bilde būs iededzināta man galvā.- Vajadzētu sadabūt peptobisemolu,- brālis ierosināja,- Šķiet, ka tu izvēmi visu, ko apēdi.
-Mhm..- kad vemšana pierimās, es sacīju un atlikos sēdus smiltīs. Nu es jutos netīra un sasvīdusi, bet man nebija iespējas pat ieiet pārģērbties. Rīkle šķita kā kaķa kastīte, turklāt kā noskrāpēta ar smilšpapīru. Pacēlu skatienu, lai novērotu, kā ārsti ieceļ nestuves ar mirušo helikopterā, un aizcērt durvis. No skaņas es salecos, un aizmiedzu acis. Nē, ne jau tāpēc es šeit pieteicos.. ne jau tāpēc, lai redzētu ko tik šausmīgu kā nāve. Ne jau tāpēc, lai dzīvotu uz šīs dieva pamestās zemes pāris mēnešus, baidoties par pašas dzīvību.
-Ei,- pie mums piesteidzās Bekija,- Kas notiek? Vai pratināšana jau sākusies?- meitene bailīgi jautāja.
-Nē, - atbildēja Čārlijs. Nebiju pārliecināta, ka varu, gribu un vai vajag atbildēt, tāpēc ļāvu brālim visu pateikt,- Vispirms viņi izkratīs mūsu visu mantas un istabas, un tikai tad sāksies iztaujāšana,-
-Ak nē, ak nē,- meitene šausminājās un aplika kalsnās rokas ap ceļiem. Bekija šķita vēl vairāk pārbijusies kā es. Viņas mati bija savākti nekārtīgā astē, un drēbes arī bija saburzītas. Vien tagad sajutu, ka no viņas nāk viegls alkohola smārds,- Es... es netieku galā ar str..stresa situācijām,- viņa drebinājās,- Es varu pateikt kaut ko ne to, bet ne jau es nogalināju to meiteni, man pat nepietiktu spēka viņu uzraut..
-Pietiek par to runāt,- Čārlijs aizrādīja.- Meitene ir mirusi, un tas ir šausmīgi. Nespēju pat iedomāties, ko darīt citu, kā vien just līdzi viņas ģimenei un draugiem. Aiziet jau tā ir briesmīgi, bet tā pat izskatījās pēc ņirgāšanās,-
-Tev taisnība,- Bekija piekrita,- Varbūt aizdegsim svecīti par viņu?- viņa ierosināja. Čārlijs paraustīja plecus un pieglaudās tuvāk man,- Man vispār jāatvainojas par to, ka jūs tā apvainoju..
-Hm.- es noburkšķēju.- Un tas bija visiem jāpasaka, nepajautājot vispirms? Centies iegūt popularitāti?
-Es..- meitene gribēja teikt, bet aprāvās,- Nē, protams, ka nē, es viekārši.. man Čārlijs iepatikās..
-Un tāpēc jāpataisa mūs par slimiķiem?- es uzbļāvu. Čārlijs mani centās pieklusināt, bet visa šī situācija un nesaskaņas ar pārējiem, man bija līdz kaklam,- Man pie pēcpuses, ko visi par mani domā, bet es neļaušu nevienam runāt slikti par mūsu ģimeni, mēs esam gana daudz gājuši cauri, un man vienalga, aizskar vai sāpina mani tas vai nē, bet es neļaušu mūs abus apmelot,-
-Es jau atvainojos,- Bekija klusi noteica. Novaikstījos un aizgriezos prom. Negribēju pat vairs neko teikt. Šī diena jau tā bija draņķīga. Trisiāna mani izveda no pacietības, tad Džareds mani pieskaita pie potenciālajiem slepkavām, un tagad šī balamute cenšas piecirst manam brālim. Nē, paldies.
Tā nu mēs trijatā sēdējām klusumā un vērojām, kā tiek novākta nozieguma vieta. Viss, kas bija apkārtnē, tika ielikts plastmasas maisiņā, un noliks milzīgā, zilā ledus konteinerā. Man ļoti gribējās zināt, kaut mazāko pavedienu, kas norādītu uz vainīgo, bet nejutos tā pilntiesīga. Nācās vien sēdēt un vērot.
Un tad pie mums pienāca divi policisti, kuri bija vismaz divreiz garāki par mani, un nebūt neatgādināja jaukos vietējos policistus mājās. Šiem nebija uniformas, bet gan uzvalki un čemodāni, kā filmās.- Kura no jums ir Blēra?- vīrietis ar izteiktu spāņu akcentu pavaicāja.- Ātrāk, mums nav laika.
Čārlijs piesita ar elkoni man pie rokas,- Es.- es noteicu un pacēlu roku. Vīrietis pastiepa man roku pretim, palīdzot piecelties,- Vai kas noticis?
-Mums vajag aprunāties,- vīrietis pateica un palūkojās uz manu brāli un Bekiju,- Jūs varat doties uz savām istabām. Jūsu istabas ir tīras. Blēra, seko mums,- vīrietis aicināja, neatlaizdams manu roku,- Tavā istabā mēs atradām ko interesantu.
